Liepas kalna burvestību atklājot! Kā tēvs pēc atgriešanās no Sibīrijas uzcēla māju blakus septiņtūkstoš gadus vecajām smilšakmens alām 5
Dzintra Zālīte, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsu mājas ar skanīgo nosaukumu “Kalnāres” patiešām atrodas augstajā Liepas kalnā. Ne velti liepēnietis tēlnieks Augusts Julla savulaik rakstījis: “Liepas kalna augstienē / Veras plaša pasaule”. Es nebeidzu vien pateikties liktenim, ka mans tētis savulaik mājas celšanai izvēlējās tieši šo skaisto vietu.
Leģenda vēsta: kādreiz ļaudis sprieduši – Liepas kalnam piemīt burvestība. Kad visapkārt ielejā augi jau nosaluši, Liepas kalnā viss vēl zaļo. Vēlāk gan zinātnieki noskaidrojuši, tas tāpēc, ka Liepas kalns veidots no blīva kaļķakmens, kas rudenī lēni atdod vasarā uzkrāto siltumu, bet man jau šķiet, ka tur ir vēl kaut kas vairāk.
Vienā pusē pagasta robežu iezīmē straujā Rauna, otrā – romantiskā Gauja, mums ir gan alas, gan klintis, gan… Patiesībā Liepā ir tik daudz skaistu vietu, ka lielākā problēma, ko tieši rādīt atbraukušajiem viesiem.
Mūsu māja atrodas blakus septiņtūkstoš gadus vecajām smilšakmens alām Lielā Ellīte, uz šā fona “Kalnāres” nevar lepoties ar senām tradīcijām, jo māja celta pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, taču tās pamatos ielikts tik daudz mīlestības, darba un talanta, ka ar to pietiks ilgam laikam.
Tā būs skaistāk
Manu tēti Jāni Zālīti, jaunu Rīgas konditoru, pārliecinātu pacifistu, kurš gatavojās stāties Mākslas akadēmijā, karš pamanījās ieraut cīņās abās frontes pusēs. Lai aizbēgtu pēc iespējas tālāk no represijām, tētis pēc kara iekārtojās darbā par mežsargu kaimiņu pagastā Mārsnēnos.
Tur meža darbos viņi saskatījās – smukais rīdzinieks Zālītis ar lepnu hūti galvā un nu jau bijušo budžu… Zālīšu meita Mirdza. Tā nu sanācis, ka man visi radi Zālīši. Vēlāk izrādījies, ka jaunajam mežkungam nemaz citas cepures nav bijis, tad nu noderēja Mirdzas adītā. Tiesa, tētis tomēr tika aizsūtīts uz filtrācijas nometni Sibīrijā, bet pēc atgriešanās bija skaidrs – Zālīši cels paši savu māju Liepas kalnā.
Mājai ir neparasts, nestandarta projekts. Šķiet, ka kopā saliktas divas lielas sērkociņu kastītes – viena guļus, otra – stāvus. Patiesībā visai nepraktisks projekts, toties neparasti un skaisti, kas tēta mākslinieka dvēselei vienmēr bijis ļoti svarīgi.
Lai gan, atjaunojot māju, atklājās, ka daudz kas, no mūsdienu iespēju viedokļa raugoties, nav izdarīts īsti pareizi, es nekad neesmu beigusi apbrīnot savu vecāku uzņēmību. Pārnākuši no darba, viņi raka pamatus savai mājai, ar lāpstām rokās stājās viens otram pretim pie drāšu sieta un sijāja granti, lai to sajauktu ar cementu un zāģu skaidām un katru vakaru uzlietu kaut pusmetru augstāk jaunās mājas skaidu betona sienas.
Nesaprotu, kā tētis to prata, taču viņš visu, ko vien varēja, darīja pats, turklāt visai radoši risinādams mūžīgā būvmateriālu deficīta jautājumus. Atceros nebeidzamās sarunas par to, kur ko varētu dabūt (nevis nopirkt). Reiz tētis izcepa milzīgu torti ar gulbīšiem veikala direktora meitas kāzām, lai par to dabūtu iespēju nopirkt baltas, vienkāršas flīzes vannas istabai.
Apbrīnoju savus vecākus arī par to, ka, pārstrādājušies un noguruši, viņi strīdējās tikai par to, kāda krāsa būtu piemērotākā guļamistabai vai kura puķe jāstāda dārzā priekšplānā, jo tā uzziedēs agrāk. Un vienmēr galvenais arguments – tā būs skaistāk.
Kad māja bija gatava, tētis no betona veidoja skulptūras dārzam, kas padarīja mūsu māju interesantu apkaimes bērniem. Tagad mēs ar vislielāko rūpību uzmanām, lai pūcītes lietū nesamirkst, lai ežiem nenolūst ķepiņas un sunīšiem ausis, bet lapsa un vārna piedzīvojušas tik daudz kosmētisko operāciju, ka katra dāma varētu apskaust. Un, lai nezustu pēctecība, es arī esmu sākusi veidot dažādus niekus, piemēram, lapas.
Brīvajos brīžos tētis atvēra logus, ņēma rokās akordeonu, un tad Liepas kalnā skanēja mūzika. Mūža beigās tētis atgriezās pie gleznošanas, un māja joprojām rūpīgi glabā sava pirmā saimnieka gleznas.
Princeses jaunais tērps
Kad vecāku vairs nebija, “Kalnārēm” neklājās labi, es to jutu ik reizi, kad vēru mājas durvis. Tās čīkstēja nevis žēli, kā varētu šķist, bet pārmetoši, varbūt pat dusmīgi. Mēs ar māsu tolaik dzīvojām citur, protams, sestdienās braucām māju un dārzu aprūpēt, mūsu fantastiskie kaimiņi kurināja krāsnis un pieskatīja arī mūsu sētu, taču māja vienalga jutās pamesta. Nudien nepatīkama sajūta. Un tad mans dzīvesbiedrs Andris izlēma doties prom no Rīgas un būt par mājas jauno saimnieku.
Ticiet vai ne, bet māja atdzīvojās, laikam taču sajuta to dīvaino pēctecību – Andris, gluži kā tētis, prot visus saimniecībā darāmos darbus, viņam nudien ir zelta rokas. Drīz māja tika pie ūdensvada, jauniem logiem un durvīm, dabūja citas grīdas un romantisku verandu, arī Andra paša gatavotas mēbeles.
Kārta pienāca arī tēta būvētajai Pasaku mājiņai – manu dēlu bērnības paradīzei. Laika zobs to bija krietni papluinījis, bet nu mājiņa atkal pilda savu galveno uzdevumu – vasarās ir iemīļotākā uzturēšanās vieta mazbērniem. Reizēm vasaras vakarā, kad smaržo tikko pļautā zāle un saule, sapinusies rožu krūmā, apspīd māju, man tā šķiet kā ballei saposta princese.
Nu jau piecus gadus māja ir pavisam atguvusi arī saimnieci. Kaut gan 45 gadus nodzīvoju Rīgā, mana sirds vienmēr ir palikusi Liepā un “Kalnārēs”. Neesot jau labi tik ļoti pieķerties materiālām lietām, taču es tā nedomāju. Es nebaidos atzīties, ka mīlu savu māju, Liepu, tās skaistumu un cilvēkus.
Man mājas vairāk nozīmē cilvēkus, sajūtas, atmiņas, smaržas, krāsas. Man patīk iztēloties, kā Liepā dzīvoja Veidenbaums, Augusts Julla un Pāvils Rozītis, kādu Liepu redzēja Vladimirs Kaijaks, patīk atcerēties, kādi mīļi, gudri un interesanti cilvēki ciemojušies “Kalnārēs”.
Es lepojos, ka varu iedzert vīnu no 150 gadus vecām sudraba glāzēm, kuras vecvecākiem Juliannai un Jānim Zālīšiem dāvināja kāzās, man patīk reizēm uzklāt omītes Emīlijas Zālītes izšūto pūra galdautu vai mammas tamborēto sedziņu, vislabprātāk valkāju māsas adītās zeķes.
Tā es jūtu Zālīšu un savas saknes stingri turamies Liepas kalna kaļķakmenī, turklāt es droši zinu, ka “Kalnārēm” vēl gara dzīve priekšā, jo šajās mājās labprāt uzturas arī bērni un mazbērni, un viņi neļaus mājai justies vientuļai.
