REĀLI STĀSTI 1
Nodevības cena
Padomju okupācijas un kara gados kāda sieviete kļuva par iemeslu citas sievietes un pati sava vīra bojāejai, vēlāk apprecot iespējamo vainīgo. Bojāejai nolemtā nolādēja abus nodevējus un to pēcnācējus. Nevienam no nolādētās sievietes trim bērniem nebija laimīga un stabila ģimenes dzīve, tādas nav arī viņu bērniem un bērnubērniem – civillaulības, pamesti bērni, sānsoļi, nemitīgi konflikti.
Visi aiziet jauni
Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Vidzemes pusē bagātu saimnieku dēls apprecēja meiteni, kuru nevēlējās viņa vecāki un ienīda cita – tā, kurai viņš bija sagrozījis galvu. Mātes naidpilnie vārdi līdz ar pieviltās līgavas lāstu aizsāka pašnāvību vilni – neviens dzimtas vīrietis nenodzīvo līdz pusmūžam, visi aiziet jauni; pat ja paspēj nodibināt ģimeni un piedzimst dēls, scenārijs atkārtojas…
Pretī iznīcībai
Pirms Pirmā pasaules kara bez vecākiem augušai meitenei kāzu priekšvakarā nogalināja līgavaini. Slepkava bija viņas atraidītais pielūdzējs, kam palīdzēja divas līgavaiņa māsas, kuras nevēlējās savā smalkajā ģimenē “ubadzi nez no kurienes”. Meitene izdarīja pašnāvību, pirms tam nolādot abas dzimtas – tās visās paaudzēs vajās traģiskas nāves, līdz… Dzimtas ir iznīkušas.
Psihologu viedokļi:
Ilze Brigita Veitnere, klīniskā psiholoģe:
“Vieglāk novelt vainu uz “lāstu”, nevis uzņemties atbildību. Esmu pārliecināta, ka pastāv labo / slikto darbu nezūdamības likums – gan labais, gan sliktais kā bumerangs atgriežas pie darītāja. Lāsts iegūst dzīvotspēju tikai brīdī, kad mēs tam noticam. Jo vairāk par to domājam, jo tas pieaug spēkā. Negatīvas domas pievelk negatīvus darbus un attieksmi. Manā pieredzē ir vairākas krimināllietas, kurās veiksmīgi darboņi izmantojuši ticību lāstam, izkrāpjot lielas naudas no lētticīgajiem.
Lai saprastu, “kāpēc ar mums tā notiek”, svarīgi saprast, “izrakt” dzimtas saknes, atrast to “melno avi”, kas sabojājusi mūsu karmu. Ko darīt? Vispirms izvilkt skeletus no skapjiem, jo saules gaismā tie zaudē spēku. Apzināti mainīt dzīvi pozitīvo vērtību virzienā. Kopt un saudzēt dzimtas saites, atbalstīt vienam otru, mācīties priecāties par otra veiksmēm un atbalstīt neveiksmēs, un galvenais – neskaust otra veiksmes. Tur mums ļoti noderētu ebreju tautas tikumi, kur galvenais – atbalstīt otru tautas brāli, vienalga, vai tas ir tavs radinieks vai ne. Darīt labu nesavtīgi, tā, kā to dara dienvidu tautas, – “izdari labu darbu un iemet arikā”.
Gundega Kozlova, psiholoģe, psihodrāmas psihoterapeite:
Piedāvāju “dzimtas lāsts” vietā domāt “dzimtas stāsts”. Šāds jēdziens ir plašāks un emocionāli neitrālāks, skatījuma fokuss – objektīvāks: skatoties uz vienu zvaigzni, var ieraudzīt visu zvaigznāju vai pat sevi. Lai saprastu, kas notiek dzimtas kodolā, “asī”, kas stiepjas cauri gadsimtiem, nepietiek ar skolas zināšanām, jāapzinās sava vieta dzimtā. Diez vai ir tik precīzas zinātniskas metodes, kas objektīvi var izmērīt lāsta esamību vai neesamību paaudžu pēctecībā.
Ieraudzīt šķērsgriezumā dzimtas asinsriti, atveseļot no hroniskiem, gadsimtu ilgušiem iekaisumiem, iztīrīt sastrutojušos perēkļus tā, lai nākamo paaudžu mātes piens būtu piepildīts ar to senču dzīvesziņu, kas rada, dod spēku un mīlestību, ir katra pēcteča uzdevums. Mājas darbs, kura izpildīšanai, iespējams, ar vienu dzīvi var nepietikt.
Jāsāk ar sevi – tāpat kā mazgājam savu miesu, izmazgāt savu dzīvi. Viens veids, kā to darīt, ir psihoterapija: apzināties savu neapzināto iekšpasauli, izgaismot ēnas pusi, izsāpēt un sadziedēt sen radītās dvēseles rētas, pieņemt sevi un, ar pilnu krūti elpojot, izdzīvot katru dzīves mirkli.
Ļaujoties stāstiem par dzimtas lāstu, mēs iekaļam akmenī savu bērnu dzīves. Sastindzinām to, kam jābūt dzīvam! Ne velti saka – nedrīkst skatīties atpakaļ, var par akmeni pārvērsties. Ja cilvēks notic, ka dzimtas lāsts ir viņa zārka vāks, nekas cits neatliek kā iegādāt mūžamāju un gulties iekšā; gan jau nāve garām nepaies…
Ja mēs savus “likteņa sitienus” neizsāpam un neizrisinām, bet apspiežam un norokam sirds stūrītī, aizmūrējot ar akmeņiem, tad bērniem un mazbērniem sarūpējam “lāsta” mantojumu. Nākamās paaudzes tā vietā, lai dzīvotu savu laimi, dzīvos mūsu sāpi… Varbūt tas arī ir tas lāsts? Varbūt mums joprojām sāp tēvtēvu neizsāpētais, neatrisinātais?
Iedomāsimies ozolu, tādu lielu un senu, gandrīz nokaltušu, kura saknē ir uzdīgusi zīle. Zīles asniņš ir ļoti trausls, lai izaugtu, tam jāizlaužas cauri vecā koka saknei. Kokam izdodas atvases dzīt, nekaitējot vecajam. Vai cilvēkam arī?
Savas ģimenes, dzimtas enerģētiskās telpas attīrīšanai, īpaši šobrīd, saulgriežu laikā:
1. Tikt skaidrībā ar savu dzimtu, tās melnajiem / baltajiem plankumiem un skeletiem.
2. Pagodināt senčus 3–4 paaudzēs – apciemot ar ziediem un mīļiem vārdiem; sakopt viņu atdusas vietas (ziedi, sveces, uzrunāšana vārdos).
3. Veikt mājas ģenerāltīrīšanu – ar ūdeni, sāli, kadiķa zariņiem, vīraku, svētītām svecēm. Daudz augu, ziedu un dzīvas uguns.
4. Atrast pašiem savu ģimenes / dzimtas spēka dziesmu un dziedāt to ikreiz, kad nepieciešama palīdzīga enerģija.
5. Turēt tīru savu fizisko ķermeni, vingrināt garu un barot dvēseli.
Un atcerēties: brīdis, kad šķiet – viss beidzies, nozīmē jaunu sākumu.
