Mūsu dzimtu vajā lāsts, palīdziet! Dzimtas lāsts – realitāte vai mīts 1
Vai mūsdienās var runāt par jēdzienu “dzimtas lāsts”? Kas ar to jāsaprot? Kādi ir “dzimtas lāsta” cēloņi? Ko var (nevar) darīt, lai no tā izvairītos, atbrīvotos? Vai ir kādas formulas – reliģiskas, maģiskas, senajās zintīs balstītas – vai darbības, kā to paveikt? Ko savas (savas ģimenes, dzimtas) enerģētiskās telpas attīrīšanai varam darīt mēs paši? Sevišķi tagad, enerģētiski spēcīgajā vasaras saulgriežu laikā?
Mēdz teikt – kroplam kokam nevar izaugt taisnas atvases. Vai arī – cik savādi, auga taisns koks, pēkšņi kaut kas sametās un stumbrs sāka vērpties. Mēdz teikt – ābols no ābeles tālu nekrīt, ar to domājot bērnu līdzību vecākiem. Vai arī – to jau varēja sagaidīt…
Laicīgā, garīgā, ezoterā un okultā pasaule tepat, vienuviet, bet tai pa vidu, izbijies un apmulsis – cilvēks, cīnoties ar ikdienu un brīžam svētās dusmās kliedzot uz debesīm: “Par ko manai dzimtai šādi likteņa pārbaudījumi, ko mēs esam nodarījuši? Kurš mūs ir nolādējis?”
Mūsdienu materiālistiskajā, augsto tehnoloģiju pasaulē piesaukt lāstus, ļaunu aci, noskaušanu, pieburšanu, aizvilšanu vai tamlīdzīgas lietas šķiet it kā neiederīgi. Tajā pašā laikā – arvien straujāk pieaug nelaimīgu, izmisušu, vīlušos, ar sevi un citiem neapmierinātu cilvēku skaits, kuri, cenšoties atgūt līdzsvaru, glābiņu meklē reliģijā, mistikā, psihoanalītiķa kabinetā, un, lai cik dīvaini, visās vietās izskan viens un tas pats – “mūsu dzimtu vajā lāsts, palīdziet!”
Dusmu vārdi
Agri miruši vecāki vai tuvinieki, vairāku radinieku nāve īsā laika posmā, dzimtas vīriešu vai sieviešu traģiska nāve, pašnāvības, alkoholisms, narkomānija, noziedzība, vardarbība ģimenē, melnās strīpas, katastrofas, ugunsnelaimes, trūkums, mantotas fiziskas vai garīgas slimības, ārstu nespēja noteikt diagnozi, laulāto neuzticība, patoloģiska greizsirdība, šķiršanās, vientuļās mātes, neauglība, daudz mirušu, fiziski un garīgi kroplu bērnu… Šādi pārbaudījumi spēj iedragāt visstiprākā un loģiskākā cilvēka pasaules uztveri un veselo saprātu, un, ja vēl līdzi nāk “dzimtas leģenda” – baiss stāsts, un scenārijam ir tendence atkārtoties… “Pūt, vējiņi!”, “Likteņa līdumnieki”, “Vilkaču mantiniece”, “Bāskervilu suns”, “Kenediju dzimtas lāsts”… Viss sākas ar vārdu – gan labu, gan ļaunu.
Kaut tu… kāju salauztu, nosprāgtu, ālavās paliktu, slīkstot dzert prasītu, dzīvs sapūtu! Ka tevi tukšā! Tu degdams nesadegsi un slīkdams nenoslīksi. Un, kad tu mirsi, tev līdzās nebūs neviena, kas padod ūdens krūzīti… Tavas acis būs sausas no asarām, kad būsi visus aprakusi. Tavi bērni par to maksās līdz septītajam augumam. Visu, kas vēlēts, pašam simtreiz atpakaļ!
Baisi novēlējumi, nebūt ne visi attiecināmi uz ātrās dusmās izmestiem vārdiem, ko pasaka un aizmirst. Ezoteriķi apgalvo – spontāns niknums, ilgstošs aizvainojums, pāridarījums vai netaisnība, kas nav izlīdzināta, no “karstā dusmu stāvokļa” pāriet “aukstā naidā” un rada tumšu negatīvās enerģijas sabiezējumu, ārkārtīgi jaudīgu un iznīcinošu. Tā, piemēram, kaut tu kaklu nolauztu! – var transformēties par – kaut jūs visi iznīktu! Nenoliedzami, šādi lāsta vārdi var iedarboties graujoši – psiholoģiski, emocionāli un pat fiziski (psihosomatiski), iespaidojot veselību.
Lādēšana / lāsta likšana zināma kopš cilvēces pirmsākumiem. Pamatmērķis – apturēt, izolēt, iznīcināt nevēlamo personu. To praktizē arī dažādas reliģijas, veicot izslēgšanas rituālu; senatnē līdz ar izslēgšanu cilvēkam tika uzlikts baznīcas lāsts, automātiski raisot līdzcilvēku nievas, novēršanos un nolādētās personas (un dzimtas) izstumšanu no kopienas, nereti nolemjot to nāvei / iznīcībai.
“Mums patīk iepīt mistiku vienkāršās lietās,” saka rakstniece Monika Zīle. “Ir dzimtas, kur pārmantojas slimības, uzņēmība pret kaut ko, biežāk nekā citās notiek nelaimes gadījumi. Tā gadās. Mainās paaudzes, vienas dzimtas kļūst lielākas, citas izzūd… Vai tāpēc uzreiz lāsts?”
