Mīļš bardaciņš, kas jākopj 3
Vaicāti, kā izjūt piederību tik lielai dzimtai (pāri par simts dvēseļu!), mājinieki apjūk… – Bardaciņš. Mājīgi. Mīļi. Droši. Vairāk problēmu. Ir, kur atbraukt. Forši, ka tik daudz savējo…
Kārlis rezumē: “Man ir tā – kad aizbraucu uz Mērsragu, vienas dienas par maz, divu – par daudz.”
Agrāk dzimtas sanākšanas (ne tikai uz Omes jubilejām) kūrējusi Māras tante, nu šis pienākums kādam jāpārņem. Kuplā saime vienisprātis – IR jāatrod laiks būt kopā, vienalga, vai nu tas būtu pēkšņi izsludināts, vai stingri noteikts datums reizi gadā. “Nekādu atrunu – saņemas, sabīda laikus un tiekas vasarā, piemēram, Mērsragā!” Kārlis pieliek punktu.
Re, kā – laikam jau mēs, komponista Artura Nīmaņa vectēvam Jēkabam Nīmanim (maizniekam, ne slavenajam doktoram!) pēdas dzīdami, būsim izdarījuši ko labu!
Dzimtas jaunākie aizbrauc pie Agneses uz Brocēniem – tur vakarā būs kārtīga sadziedāšanās, bet mēs ar Arturu vēl brīdi uzkavējamies pie omītes un Guntas.
Šķirstām albumus, priecājamies par skaistajiem Latvijas laika cilvēkiem “bez špakteļa” un par kaligrāfiskajiem rokrakstiem bilžu otrajās pusēs (secinām, ka rokraksti pārmantojas). Izrunājam arī klusāku tēmu – Kārļa brāļa Jēkaba traģisko, mīļā miera labad noslēpumā turēto aiziešanu un dzimtas vecajo pienākumu pēcnācēju priekšā – sasiet pārtrūkušos un pārrautos pavedienus, lai pēc gadiem kādam atkal nenāktos lasīt kopā vēstures mozaīkas akmentiņus.
