Piecas paaudzes līdzās 3
Līdz ar arhīvu atvēršanu un draudžu grāmatu digitalizāciju pagātni pētīt vieglāk, un Nīmaņu klans, tāpat kā citas dzimtas, meklē senčus. Šobrīd apzinātas sešas paaudzes. Ja apstiprināsies fantastiskā hipotēze, ka Kurzemes Nīmaņu zaram varētu būt kopīgas saknes ar Liepājas pirmo izdevēju Johanu Viktoru Nīmani, būs deviņas. Priekšā vēl daudz minējumu līkloču un arhīva putekļu.
Tikmēr salidojumā Saldus mājā zem viena jumta tiekas piecas paaudzes – no vecvecvecmāmiņas līdz mazmazmazdēliņam. Ap četrdesmit savējo. Ja ierastos visi, būtu pāri simtam.
Visbagātākā ir Martas un Kārļa vecākās meitas Māras ģimene – deviņi bērni, no tiem seši dēli. Māsām Anitai trīs (Dace, Agnese, Kaspars), Indrai divi (Gatis, Līga), Guntai viens bērns (Mārtiņš). Anitas saime ir Freimaņi, Indras – Lignicki un Birznieki, Guntas – Andruševici.
Nīmaņu uzvārdu tālāk nes tikai Māras vecākais dēls Guntis un viņa dēls Jānis, tāpēc Gunta meita Kristīne dēliņam Rihardam vēlas izgādāt dubultuzvārdu – bērna tēva un vectēva. Pārējie astoņi – Alvis, Dagnis, dvīņi Kārlis un Juris, Liene, Ilze, Māra un Oskars – ir Ķevļu asiņu, kas, kā smejas Guntas tante, “straujākas nekā Nīmaņiem, visi īsti žipčiki – šiverējas, ne mirkli nestāv mierā”.
Tā varētu teikt. Šajā zarā iezīmējas kopīga tendence – agri izskriet lielajā dzīvē, veidot ģimenes un laist pasaulē mazuļus, un, lai kā ietu, rūpēties par savējiem. Visi Ķevļu bērni precējušies, jau ar bērniem (pat mazbērniem!), izņemot jaunāko, Oskaru, smagās tehnikas vadītāju ostā, mutīgu vīru, kurš gan goda sardzē pie Brīvības pieminekļa stāvējis, gan misijā Kosovā bijis, tikai savu skaisto Agnesi neprec, lai kā vilktu uz zoba – neķer lašus, bildini Agnesi tepat un tūlīt! Nevarot, neesot līdzi riktīgā gredzena, baranku taču pirkstā nevilksi…
Starp citu, Nīmaņu dzimta mierīgi varētu deklarēt neatkarīgu karaļvalsti, jo viņu vidū pārstāvēti teju visi arodi – automehāniķi, atslēdznieki, celtnieki, šoferi, saldētavu speciālisti, metinātāji, jūrnieki, zivju meistari, grāmatveži, skolotāji un sociālie pedagogi, aukles, mediķi, aptieķnieki, tulki, reklāmisti. Pat politiķi, viesnīcnieki, basketbolisti, U-18 hokejisti, futbolisti un topoši dziedātāji!
Protams, tāpat kā daudzas latviešu ģimenes, arī viņus skārusi ekonomiskās emigrācijas elpa – ducis savējo aizbraukuši peļņā uz Īriju un Norvēģiju. Liene, princesīšu Alises un Ances mamma, saka: “Kopš tētis aiz mākonīša, ar diviem mazajiem Latvijā darbu atrast grūti – nav, kur atstāt bērnus; vasarā uz pāris mēnešiem aizbraukšu peļņā uz ārzemēm, meitiņas tikmēr paliks pie omes.”
Te iezīmējas nianse, par kuru Anitas meita Dace (dzimtas kurbulis) rūgti noteic: “Man kā tālmācības skolotājai ļoti gribētos pievērst aizbraucēju (arī brāļa) ģimenes latviešu valodas un kultūras mācībām. Viņi mājās runā angliski, bet es uzskatu – ir svarīgi uzturēt latvisko saikni un nezaudēt dzimtenes sajūtu.” Zinot Daces kuršu spītu un “divas slotas – lidošanai un kārtības ieviešanai”, ticu, ka izdosies.
