Latvijas meistars boksā 3
Kārlis Nīmanis piedzima Jukuma un Annas Nīmaņu piecbērnu ģimenē kā jaunākais no trim dēliem. Agrā zēnībā tēvs viņu uz astoņiem gadiem nodevis lauku darbos pie Kušķu saimnieka, kurš piedāvājis ņemt par audžudēlu. Taču Kārlis gribējis uz pilsētu. Atgriezies ģimenē, mācījies par mehāniķi. Lielie brāļi strādājuši par maizniekiem, Jēkabs – no sirds, Valdis – gariem zobiem (cepēja arods viņam nepatika).
Kārlis dabūjis darbu fabrikā, bet brīvajos brīžos vecākais brālis Jēkabs viņu pievērsis boksam (1930). Kādu brīdi abi pat kopā trenējušies b/s “Olimpija”. Jau no pirmā gada (1931) Kārlis sācis gūt panākumus, 1938. gadā savā (spalvas) svara kategorijā izcīnījis Latvijas meistara nosaukumu, ko noturējis arī 1939. un 1940. gadā, un kļuvis par Liepājas un Latvijas boksa leģendu – neuzvaramo Nīmani.
Lai gan tievs, pasīka un smalka auguma, viņš bija muskuļots, sīksts, ātrs un nenogurdināms. Pāršķirstot 40. gadu “Kurzemes Vārdu” un “Sportu”, lasāmas cildinošas atsauksmes – par boksera stingro raksturu un treniņu režīmu trīsreiz nedēļā, meža skrējieniem, spēju iziet ringā ar augstu temperatūru, sakautajiem igauņiem, leišiem, poļiem un holandiešiem, par uzvarām, kad citi komandas biedri zaudē, par 107 cīņām, no kurām vinnēta 101 (1942. g., KV).
Tomēr ikvienai medaļai ir ēnas puse. Kārlim nācies saskarties arī ar netīro sportu – totalizatoriem un pavēli – šo spēli nedrīkst uzvarēt. “Paps bija ārkārtīgi taisnprātīgs un godīgs,” stāsta Gunta. “Pateicis – par naudu nestrādāšu! – viņš to cīņu nezaudēja, no lielā sporta aizgāja, nodibināja savu boksa sekciju un darbojās kā treneris, mācīdams puišus, sevišķi grūti audzināmos.” Kārlis pratis atrast tiem pieeju, iekarot uzticību un disciplinēt, bet puiši trenera dēļ bijuši gatavi uz visu. Iespējams, meistara tituls un trenera darbs Kārli un viņa ģimeni baigajos sarkanā terora un visur esošo glūņu gados paglāba no izsūtīšanas – titulēti sportisti un treneri bija vajadzīgi arī padomju varai.
“Tēvs visu mūžu bija latviski, nacionāli noskaņots,” stāsta Gunta. “Ne ar vienu nečupojās, izvairījās no lieliem pasākumiem. Negribēja, lai stājamies pionieros, taču skolā mūs piespieda.”
Varām mainoties un sākoties karam, izcilais sportists saņēmis piedāvājumus no poļu, vācu un holandiešu sporta klubiem – pārcelties turp ar ģimeni pie visa gatava. Taču palicis Latvijā.
Liktenis ģimeni pasaudzējis – kara laikā, kad daudzi izvēlējās atstāt Latviju, dodoties pāri jūrai, arī Nīmaņi par to prātojuši, taču ģimenē tikko piedzimis mazais, un viņi pārdomājuši. Kuģis, ar ko plānots braukt, izejot no Liepājas ostas, sabumbots un nogrimis. Tātad providencei bijuši citi plāni.
Vēlākos gados Kārlis strādājis par mehāniķi, mācējis salabot jebko, radies pat teiciens – ja Kārlis to nevar sataisīt, tad nevarēs neviens.
Labos brīžos – lustīgs, uz jokiem, ikdienā – ārkārtīgi stingrs un prasīgs gan pret sevi, gan bērniem – visam savs laiks, katrai lietai sava vieta. Meitas tēvam runāt pretī nedrīkstēja, mājās jābūt, kad noteikts, katrai savi darbi darāmi. Ome Marta saimniekojusi pa māju un grūtos brīžos lāpījusi ģimenes budžetu ar rokdarbiem un pīrādziņiem. “Lai nu kā, viņi mūs četras izskoloja un palaida dzīvē,” teic Gunta. Opītis Kārlis aizsaulē aizgājis pirms 21 gada.
