2
Iestājāties Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, kas notika tālāk?
Kad biju pabeidzis divus pirmos kursus, sākās karš, mani iesauca leģionā. Dienēju sanitārajā rotā, strādāju frontes slimnīcā kopā ar latviešu ārstiem Pauli Dzintaru, Raini Bērziņu, Kārli Zvejnieku. 1944. gadā biju nonācis Tībingenē, Vācijā, franču zonā. Tur 1951. gada februārī pabeidzu medicīnas studijas, bet uz Ameriku aizbraucu jūnijā. Jau tolaik labi zināju, ka jābūt Dr. medicine, lai turpmāk varētu veiksmīgi strādāt profesijā. Sāku doktora darbu farmācijā, par hormoniem, tolaik jaunu tēmu. Lasīju un tulkoju no angļu valodas amerikāņu grāmatu par moderno terapiju, centos.
Cik valodas jau tolaik zinājāt?
Redziet, kad vēl bijām mazi bērni, tēvs pateica: ja gribat izaugt par inteliģentiem cilvēkiem, jums jārunā vismaz divās lielajās valodās, ar vienu vien latviešu valodu nekur tālu netiksiet. Mans tēvs bija Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas direktors, viņš stingri uzskatīja, ka izglītība ir pirmajā vietā. Un aizveda mūs uz Madame Šato franču bērnudārzu Rīgā, tur, kur tagad Zviedrijas vēstniecība. Kad sākām iet pamatskolā, vienalga ik piektdienu bija jāiet pie Madame Šato uz mājām un stundu pusotru jāmācās franču valoda, lai neaizmirstas. Bet pamatskolas gados mums mājās nāca studente Ērika Benefelde, ar kuru sarunājāmies tikai vāciski. Vēl tagad ar māsu Ainu jokojamies: “Vor dem Essen Hände waschen!” (“Pirms ēšanas jānomazgā rokas!”)
Līdz ar to, ģimnāziju beidzot, plūstoši runājām franču un vācu valodā. Dienējot franču zonā un strādājot medicīnas departamentā, nebija nekādu valodas problēmu. Ar angļu valodu gāja švaki. Nonācis Amerikā, sākumā strādāju slimnīcā par sanitāru, bet cītīgi ieklausījos, iedziļinājos, centos izzināt. Pēc trim mēnešiem jau varēju strādāt zviedru hospitālī par internu.
Kādas ir jūsu profesionālās saites ar kolēģiem Latvijā? Jūs esat arī viens no LĀZA – Latviešu ārstu un zobārstu apvienības – dibinātājiem 1947. gadā Eslingenā…
Priecājos, ka LĀZA tagad jauns un sparīgs vadītājs – Uģis Gruntmanis. Kā viņš, tā arī es uzskatām, ka šobrīd galvenais ir dot iespēju jaunajiem Latvijas ārstiem specializēties un papildināties ārzemēs, lai iegūtu jaunu pieredzi, ko pārvest uz Latviju. Mūsējo, vecākās paaudzes mediķu, pieredzi diemžēl Latvijā nepieņem ar atplestām rokām. Pats esmu dabūjis “aukstu dušu”, kad mēģināju ienest savas idejas. Zinu, ka arī vēl dažam labam tā bijis. Man saka – tu mūs nesaproti, bet īsti nevar pateikt, kas ir tas, ko es nesaprotu…
Jūs esat strādājis rokrokā ar citu ASV pazīstamu latviešu ārstu Bertramu Zariņu.
Mēs esam seni draugi un domubiedri; abi esam ASV Sporta medicīnas asociācijas locekļi, divi vienīgie latviešu ārsti šai asociācijā. Bet mūsu pirmā tikšanās bija 1979. gadā Maskavā, kad Bertrams bija “Bostonas Bruins” ārsts. Izcils ārsts ortopēds, savulaik ASV olimpiskās izlases ārsts, kurš devis arī lielu ieguldījumu Latvijas medicīnā.
Par jūsu mīļoto hokeju runājot – kāpēc Rīgas “Dinamo” tā neiet?
Liela nozīme ir trenerim – vai viņš spēj saturēt kopā komandu un iedvest puišiem cīņassparu, vai viņam ir svaigas idejas.
