Dzimis Rīgā, nonācis ASV hokeja Slavas zālē. Saruna ar Visvaldi Nagobadu 2
“Viņš ir viens no visvairāk mīlētajiem un cienītajiem cilvēkiem hokejā,” par mūsu tautieti Dr. med. Visvaldi Nagobadu teicis ASV Hokeja federācijas prezidents Rons Degregorio. Ārsts nesen nosvinēja 95 gadu jubileju.
Ārsta Nagobada vārds iekļauts arī ASV hokeja Slavas zālē (2010. g.), un viņš pirmais saņēmis Starptautiskās ledus hokeja federācijas (IIHF) prezidenta Paula Loika vārdā nosaukto balvu, kas tiek piešķirta par īpašiem nopelniem hokeja attīstībā (2003. gadā). Laikā no 1967. līdz 1990. gadam bijis vadošais ASV hokeja izlases ārsts un ne tikai – Nagobads bijis hokejistu, jauno puišu draugs, padomdevējs un dažbrīd pat audžutēvs. Bet viena no izlases zvaigznēm Džimijs Kreigs esot viņam gluži kā dēls. Gan viņš, gan laba daļa slavenās hokeja komandas, kas 1980. gada olimpiskajās spēlēs Leikplesidā uzvarēja PSRS hokeja izlasi, aizvadītā gada novembrī bija ieradušies Mineapolisā sveikt dakteri 95 gadu jubilejā.
Arī man bija izdevība apciemot gaviļnieku. Možs un priecīgs viņš sagaidīja mūs ar dakteri Jāni Dimantu savā mājā, kur viesistabā rotājās krāšņs rožu pušķis no māsas, pazīstamās diplomātes, savulaik Latvijas vēstnieces Francijā Ainas Nagobads-Ābolas. Bet blakus istabā galds noklāts ar vēstulēm un grāmatas “Gold, Silver, Bronze” (“Zelts, sudrabs, bronza”) eksemplāriem, ko doktors veltījis ASV hokejam un kurā viņš sakopojis savas atmiņas par nozīmīgākajiem brīžiem šai sporta jomā. Grāmatas vāku rotā foto no gaviļu mirkļa minētajā 1980. gada spēlē, kad doktors finālā uzskrējis uz ledus laukuma un apkampies ar Džimiju Kreigu. Grāmatā redzams arī foto, kur doktors tur rokā hronometru jeb magic stopwatch, par kura lomu stāsta tā: “Šis maģiskais stopwatch palīdzēja izcīnīt vēsturisko uzvaru. Bija tā – pirms spēles mani uzrunāja izlases galvenais treneris Herbs Brūks. Viņš mēdza apspriesties ar mani. Šoreiz Herbs novērtēja pretinieka – PSRS izlases – augstās spējas un bija nospriedis, ka spēles pēdējā trešdaļā sevišķi svarīgi ir raudzīties, lai hokejistiem būtu “svaigas kājas”, proti, ik pēc 35 – 40 sekundēm viņi jāmaina. Vienojāmies, ka es hronometrēšu laiku un došu signālus, kad hokejists jāmaina. Līdz šai dienai atminos krievu pārsteigumu un viņu trenera Viktora Tihonova izbrīnu. Bet mūsējais Helmuts Balderis bija “uzķēris”. Krievu izlases hokejists Valerijs Vasiļjevs vakarā mums uzsauca šampanieti un palūdza man atklāti pateikt: “Ko tu, dakter, devi savējiem ēst un dzert?! Pēdējā trešdaļa taču vienmēr ir mūsējā… Bet te mēs tikai saķērām galvu un kliedzām užas, užas! (briesmas – krievu val.).” Atbildēju apmēram tā – mūsu jaunības dzirksts!”
Neraugoties uz cienījamo vecumu, jūsos patiešām ir jaunības dzirksts.
V. Nagobads: Es visu laiku esmu pavadījis jaunu cilvēku vidū. Pat nekad neesmu ārstējis vecus cilvēkus, vienmēr bijusi darīšana tikai ar jauniem. 36 gadus nostrādāju universitātē, rītos agri cēlos, lai dotos uz darbu hospitālī. Mana sieva Velta, kura diemžēl jau aizsaulē, mēdza jokot – tu jau skrien tās jaunās meitenes skatīties… Nopietni runājot, kad sveikt bija sabraukuši mani puiši, tā arī teicu – pateicoties jums, vēl turos!
Mana draudzene Aina Rodriguez-Mata, kura arī novembrī svinēja nozīmīgu jubileju, uz to pašu manu jautājumu atbildēja tā: pirmkārt, galva ir tas orgāns, kas visvairāk jātrenē, otrkārt, ik dienu glāze sarkanvīna, treškārt, nevajag bāzt degunu svešās darīšanās…
Tā nu gan arī ir laba recepte! Un vēl – jau kopš mazām dienām esmu bijis ļoti kustīgs un ātrs. Skolā spēlēju hokeju, volejbolu, futbolu, basketbolu. Ģimnāzijas pēdējā klasē gāju trenēties Armijas sporta klubā pie Valdemāra Baumaņa.
