Dzilnas klints – šāds nosaukums starp Amatas krastu vietvārdiem (toponīmiem) ir neatbilstīgs svešķermenis un liecina, ka autors R. Vētra nav sapratis vietvārdu jēgu un vērtību. Pirmkārt, Amatas krastos nekad neviena klints nav bijusi – lai gan šīs upītes trakules krastos ir visvairāk un visaugstākie iežu atsegumi, tos visussauc tikai par iežiem vai visbiežāk sieviešu dzimtē – ieze, piemēram, Zvārtes ieze. Šāda pieeja ir arī loģiska, jo Amata– Amada savus krastus ļoti ātri ārda un tie īsti neatbilst stiprajam klints jēdzienam. 1
Otrkārt, visbiežāk iežu nosaukumi atvasināti no tuvējo māju vai apdzīvoto vietu vārdiem, retākos gadījumos pēc objekta īpašām pazīmēm, kā, piemēram,
Miglas iezis, Zaļais iezis, Lustūzis un tamlīdzīgi, šie ir jaunlaikos doti nosaukumi. Kāpēc autors 1956. gadā ir izvēlējies nosaukumu “Dzilnas klints”, R. Vētra paskaidrojumu nav devis. Tagad man šī dod iespēju saprast, kā un kāpēc radušies aplami nosaukumi un kāpēc ir sakropļoti senie vecie. Bet šajā gadījumā vietvārda vēsture par Dzilnas klinti palīdz tuvināt sapratni par vismežonīgākā ieža vēsturi un vecumu. Ņemot palīgā faktu par Dzilnas ieža ārkārtīgi ātro eroziju, brukšanu, varam mēģināt rēķināt, kur ieža krauja un upes krasts atradās pirms 50 vai pirms 100 gadiem. Ja mēs zinātu ieža vidējo nobrukšanas
ātrumu vienā gadā, tad, reizinot to ar gadu skaitu, varētu aprēķināt un noteikt, kurā vietā iezis atradās pirms 100 gadiem.
Ja tā, tad izskatās, ka iezim tur vairs vietas nebija. Pilnīgs ziņu trūkums par iezi pirms 1956. gada un mežonīgā ieža brīnumaini ātrā brukšana mani iedrošina atkal izvirzīt pārsteidzošu versiju – ļoti iespējams, ka Dzilnas ieža Latvijas laikā vēl nebija vai arī tas bijis visai niecīgs.
Vēlreizēja pārvērtība Kopš 1986. gada, kad es pirmo reizi sajūsmā vēroju, vērtēju un rūpīgi aprakstīju dabas dinamisko mākslas darbu – Dzilnas klinti (iezi), ir pagājuši 29 gadi, vienas paaudzes mūžs. Dzilnas brūkošais iezis atkal ir pārvērties, bet šoreiz uz pretējo pusi. Plašā, tālā, skaistā ainava no ieža augšas ir pazudusi. Tagad no turienes mēs nevaram vairs saskatīt Amatas–Amadas ātrā skrējienā virmojošo straumi un tumšos atvarus. Nevaram redzēt arī upes pretējo krastu, kur Amatas līču plašie meži grimst zilā dūmakā kā jūra. Dzilnas iezis ir atkal ieaudzis zaļu koku biezokņos. Ar krūmiem un kokiem ir aizsegusies ieža augšējā daļa kā tādas arābu skaistules seja.
Vienīgi, ja stāvam lejā pie iezes kājām iebriduši upē vai pretējā krastmalā, mēs redzam ieža sarkano pamatni kā 8 – 10 m augstu stāvu klints sienu. Pēc 50 gadu iztrakošanās ieze atkal ir paslēpusies. Maz vairs kas atlicis no kādreizējās bravūras un plašā varenuma.
Lūk, skatāms un taustāms piemērs, cik ātri un neaprēķināmi strauji mainās Amatas–Amadas krastu lielie ieži. Tūlīt ir jāapstājas arī Zvārtes ieža nobrukumiem, jo Zvārtes plašās kraujas slīpums jau sasniedzis 45 leņķa grādus. Tas nozīmē, ka tuvākajā laikā sāksies Zvārtes ieža aizaugšana pa visu kraujas nogāzes laukumu, un klasiski gleznainākā Latvijas ainava no augšas tūristiem vairs nebūs saskatāma.
Tāpat notika ar Incēnu iezi, kurš arī ir Amatas kreisajā krastā starp Dzilnas un Zvārtes iežiem. Latvijas laika divdesmitajos gados tas kails un varens kā klints stalti slējās pret debesīm, kur augšā fotogrāfijā ā puķe stāvēja skaista meitene tautas tērpā. Bet pēc Otrā pasaules kara no šī ieža vairs nekas nebija redzams. Tāpat notika ar Dambja iezi pie Kārļu spēkstacijas aizsprosta. Divdesmitajos gados tā bija kaila, stāva dolomītu klints. Tagad šis
iezis pilnīgi aizslēpies biezā koku zaļumā. Izsekojot iežu kustībām pārskatāmos laikposmos, varam vērtēt Amatas iežu kustību tālākā senatnē un sagaidāmā nākotnē.
