Dzilnas ieža profilā izdalās četri slāņi, četri veidoli. 1
1. pakāpe. Pašā apakšā pie upes – noturīgs sarkanīgs mālu slānis, kas iezim veido apakšējo pakāpi līdz septiņu metru augstumam, 30 grādu slīpumā.
2. pakāpe. Vertikāla, blokos sadalījusies smilšakmens siena, ap 10–12 m augsta.
3. pakāpe. Atkal 30 grādu nogāze līdz astoņiem metriem augsta. Tajā jau labi ieaug jauns mežs. Te iespējams arī pārvietoties, ja māk labi noturēties, un var aplūkot avotu ūdenskritumus.
4. pakāpe. Vertikāla baltā smilšakmens siena ap 10 m augsta.
Interesanti, ka māla slānekļi pret izskalošanu, ko rada Amatas straume, ir daudz noturīgāki nekā smilšakmens un dolomīta slāņkopas. Pēc vietējo iedzīvotāju liecībām var spriest, ka visstraujāk iezis ir brucis un gāzies pagājušā gadsimta 70. gados. Tagad trakākās mežonības iezim sāk jau iestāties daļējs miera laiks, par ko liecina trešajā pakāpē labi ieaugušie koki.
1993. gada vasarā spēcīga vētra nogāza cēlās egles un mežu virs mežonīgā ieža sešu hektāru platībā. Nākamajos gados ar Gaujas nacionālā parka gādību lauztos
kokus sazāģēja un iestādīja jaunu mežu.
Bet kas tev deva – mežonīgie aļņi un brieži to saprata citādi un garšīgos stādījumus apēda.
Dzilnas ieža vēsture Patiesībā vēsture šim iezim ļoti īsa, lai neteiktu, ka vēstures nav. Par Dzilnas iezi tāpat kā par visiem citiem Amatas iežiem nav nevienas teikas, neviena nostāsta .Neviens šo iezi nav fotografējis vai zīmējis ne cara laikā, ne Latvijas, Otrā pasaules kara, ne pēckara laikā. Neviens nav arī pieminējis un vārdā saucis! Bet kā to varēja pieminēt, zīmēt un vārdā saukt, ja vārda nezināja un ieža nebija?
Latvijas laikā, 30. gados, ģeologs, fizioģeogrāfs, arheologs Kārlis Ašmanis pētīja Amatas iežus, jo rakstīja grāmatu par Gauju un tās pietekām. Viņš vāca
materiālus un izstaigāja Amatas stāvos, augstos krastus un kraujas, bet Dzilnas klinti nepieminēja. Vai nezināja? Varbūt neatrada?
Pirmais, kurš šo iezi nosauca vārdā, bija tūrisma ceļvežu rakstītājs R. Vētra. 1956. gadā ceļvedī “Sigulda” 61. lpp. viņš raksta: “Aptuveni kilometru aiz Kumadas ietekas Amatas krastā paceļas 41 m augstā Dzilnas klints, no kuras paveras skaists skats uz pretējo krastu ar mežiem apaugušajiem pauguriem…” 1970. gadā šajā vietā nonāk Amatas un seno dzimtu pētniece, vēlākā rakstniece, Melānija Vanaga; viņa ir uzzinājusi un raksta: “Šis nosaukums neesot sens. Tā reiz (?), virs klintīm brokastodami, tās nosaukuši ekskursanti, un nosaukums iegājies.”
