Dzilnas iezis – vistrakākās mežonības krauja pie Amatas. Stāsta Guntis Eniņš 1
Iedziļinoties Amatas nesenajā ģeoloģiskajā vēsturē, arvien jauni un lielāki brīnumi atklājas mūsu acu priekšā.
Visilgāk nezināmais, visgrūtāk pieejamais, visātrāk brūkošais, jūkošais, jukušais, viskrāsainākais – zila glūda, zaļi un sarkani māli, ziemās daudzkrāsaini
ledussienu lējumi, dubļu putras notecējumi, rudi, robaini smilšakmeņu kluči kā mūris kvadru rustikā no piramīdu laikiem, pa augšu gludas baltā smilšakmens
sienas.
Te izskatās kā skaista katastrofa pēc mazas zemestrīces vai viesuļa vērpetes rotaļas ar koku stumbriem. Tādu ārdīšanās mežonību var redzēt tikai visstraujākās upes Amatas–Amadas krastā starp Pērļupes un Kumadas pieteku. Amata izskalo klints pamatus, avoti urbina un grauj 385 miljonus gadu vecos devona iežus no iekšpuses. Dramatiska dabas mežonība un ģeoloģiska daudzveidība šā vārda labajā nozīmē. Koki no milzīga augstuma krituši ar galotnēm Amatā.
Pavasara ledi tos nodrāzuši kā baltus kaulus. Citi ar zemes blāķi nobraukuši no pašas augšas, “kājās stāvēdami”, tagad izbiedēti pieslējušies sarkanajai sienai, mēģina zaļot 40 metru zemāk. Kritušo un aplūzušo koku stumbeņi līdzīgi iedragātiem lielgabalu stobriem izslienas no klints kā no sena
cietokšņa mūriem. Apakšā pār izbrukušo iezi virs tukšuma nokāries garās lokanās sakņu virvēs saturēts augsnes un krāsainu sūnu tepiķis, uz kura vēl zied nebēdnes brūklenes kā izšūtu baltu pērļu rindas.
Dzilnas iezis ir kā milzīga pārsista māla bļoda, no kuras atlikusi viena puse ar izdrupušām malām. Avoti, kas izplūst ieža augšmalā, palīdz to ārdīt no augšas.
Viens tāds avots iezī izveidojis robu kā šahtu, kā milzīgu katlu ar septiņus metrus augstām sienām. Tur karājas sešus metrus augsts sakņu plīvurs. Divi avoti, pārvērzdamies piecus metrus augstā ūdenskritumā, kā palaidņu puikas urbina lielo iezi no iekšpuses. Dzelzsavoti lielu daļu balto smilšakmeņu ir nokrāsojuši sarkanus.
Kāpēc šī dabas mežonība ir skaista? Pati daba attīra krasta krauju plašai, tālai ainavai. Upe šalc dziļi lejā, mežu ielokā. Te viss ir dabas spēku ziņā.
Dzilnas iezī notiek visaktīvākie sāniskās erozijas un sufozijas procesi Latvijā. Sakaltuši sarkano mālu noslīdējumi atgādina sastingušas lavas straumi.
Brūkošo iezi iecienījuši neskartas pirmatnējās dabas draugi un fotogrāfi, neparasto dabas skatu mednieki. Ziemā te sanāk aktīvākie tūristi, alpīnisti, lai mācītos kāpšanu pa ledus sienām, jo īstās sala ziemās Dzilnas iezī veidojas visaugstākie leduskritumi, kas pārsniedz desmit metru augstumu.
Dažkārt Dzilnas iezi apmeklē arī Austrumu filozofi un ekstrasensi, lai sēdētu augšā kraujā virs bezdibeņa un meditētu.
Kā izmērīt Dzilnas iezi? Kad 1986. gadā pirmo reizi skatīju šo Amatas–Amadas brīnumu, es nebiju spējīgs izmērīt tik mežonīgu dabas pieminekli, lai gan 16 gadu garumā biju ieguvis pieredzi grūtāko alu un augstāko klinšu mērīšanā. Tā arī līdz šodienai Dzilnas iezis nav īsti precīzi izmērīts, tāpat kā Zvārtes iezis. Pēc krievu armijas smalkākajām kartēm, salīdzinot reljefa augstuma līnijas un upes līmeni, mežonīgais iezis ir 40 m augsts. 1993. gada ziemā ar vienkāršiem trigonometrijas paņēmieniem tiešu mērījumu ceļā Aigars Liepiņš ieguva ieža augstumu 36,5 m.
