Dziļi personiski par ikdienišķi būtisko. Lasot Elvīras Blomas dzejas krājumu 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Elvīras Blomas (1986) dzejas krājums “Izdzēsti attēli” ir debija, taču teksta emocionālais lādiņš tajā vienlaikus ir atturīgi spilgts un spēcīgs. Krājums izdots tekstgrupas “Orbīta” sērijā “Orbītas bibliotēka”, kas līdz šim apliecinājusi tajā iekļauto autoru un viņu dzejas savdabību.
Jāatzīst – katru šīs sērijas atturīgajā minimālismā noformēto tumšas negaisa pamales krāsās ietērpto grāmatu gaidu ar tikpat lielu prieku kā, piemēram, “Neputna” tā dēvētās “samta sērijas” kārtējo tekstu.
Lasot Elvīras Blomas krājumu, vēlējos par to runāt, akcentējot vārdu “būtisks”. Jā, tieši trīs būtiskas nianses dara “Izdzēstos attēlus” par emocionāli tekstuāli noapaļotu grāmatu.
Būtisks ir virsraksts
Nereti autoriem galvassāpes sagādā darba, romāna, dzejas krājuma utt. atslēgas vārds jeb nosaukums. Tam jābūt precīzam teksta atspoguļotājam, vēlams bez klišejām, kā arī oriģinālam, atmiņā paliekošam.
Šī krājuma nosaukums attaisnojas simtprocentīgi! Elvīras Blomas gadījumā tas ņemts no krājuma otrā dzejoļu cikla “No telefona izdzēstie attēli”.
Izdzēsto attēlu metafora/motīvs ir klātesošs visā krājumā, un šī frāze ietver gan filozofiskas, gan eksistenciālas, gan emocionālas, gan gluži sadzīviskas, šķietami (bet tikai šķietami!) nebūtiskas nianses.
Atverot un aizverot grāmatu
Lai elektrizētu lasītāju, lai viņš, aizverot krājumu, būtu gandarīts par gūto emocionālo baudījumu un novērtētu tekstu, autoram un redaktoram (katram atsevišķi un abiem kopā) ar visām maņām ir jājūt dzejoļa īstā vieta krājumā.
Dzejolis jāievieto tā, lai tas iegultos tieši savā, nevis cita dzejoļa vietā, veidojot sabalsotu kompozīciju un ritmu.
Elvīrai Blomai un redaktoram Arvim Vigulam ir izdevies izveidot precīzu krājuma dzejoļu emocionālo ekspresiju, kā arī (vismaz sajūtās tā šķiet) šo grāmatu ievada un noslēdz tiešām spēcīgi impulsi jeb dzejoļi (attiecīgi – cikls “Dažādas ilgas” un “Sieviete parastā”, un visupēdējais dzejolis “Par maukām”).
Autora atkailinātā klātesme
Elvīras Blomas dzeja ir ekstravaganta savā tiešumā, kliedzienā un sāpēs. Jā, viņas dzejā ienāk impulsīvas emocijas, ilgas, ikdienas reāliju un izjūtu fiksējumi, bet atšķirībā no citiem dzejniekiem šī brīža dzejā, kuri arī fiksē un kadrē ikdienu, šai dzejniecei katrs notvertais kadrs ir izkadrēts vai arī izēnots (viņas dzejā raksturīgi pretmeti) gana smalki un ar tiecību dziļumā, ne vien ārišķīgās, plakātiskās refleksijās.
Dzejoļos ir daudz salīdzinājumu, kurus no pirmā acu uzmetiena var dēvēt par klišejiskiem, taču autore tos prot ielikt tekstā tik precīzi, ka klišejai piešķirtas svaigas nianses, līdz ar to daudz tiražētais salīdzinājums iegūst otru elpu, piemēram: “manās atmiņās un nākotnes plānos/ es noplīsu un es neizturēju/ es drebēju kā jūra un saplaisāju kā lūpas” (58. lpp.).
Dzejnieces tekstos dominē: urbānā vide (ielas, bāri, klubi utt.); “sieviete parastā”, kura cer: “kad beidzot es vairs nemodīšos no strādnieku lamām/ bet no kāda, ko mīlu” (85. lpp.) un kuras ikdienu un sirdi plosa “iekšējais vanags” (“bet tomēr mans iekšējais vanags/ laidās brīvs un smaidīja spārnā [..] manas sirds izpostītā ligzda/ viss manī dzīvoja/ mierīgs” (48. lpp.); mēģinājumi patvērumu meklēt gan pie vīrieša, cerot uz viņa vīrišķību un pretmīlu (“tava un mana pretimiešana/ tava un mana gultā gulēšana/ tava un mana kliegšana/ tava un mana bēgšana/ neticība sāpes nepanesība/ mīlestība mīlestība” (62. lpp.), kā arī uzplaiksnī vēršanās pie Dieva ar vēlmi tapt pasargātai un uzklausītai.
Un šķiet – jau krājuma pirmā dzejoļu cikla “Dažādas ilgas” pirmā dzejoļa “pirmā ilga” vienrindē: “Nekad nemelot, pat tad, kad ļoti gribas” (5. lpp.)
Evīra Bloma pārliecina, ka krājums būs patiess, atkailināts, izsāpēts stāsts par dzīvi, un tas viss liriskai varonei, dzejniecei un visiem mums ir tik ļoti, ļoti pazīstams.
Trīsdesmitgadnieču paaudzes dzejnieces Elvīras Blomas debijas krājumu var raksturot kā labi noturētu, nobriedušu un nesasteigtu dzeju. Ļoti ceru, ka dzejniece, kuras ikdiena paiet daudzos projektos un pienākumos, mūs arvien turpinās pārsteigt.
