Dziļi personiska dzeja. Sandras Ratnieces recenzija par Amandas Aizpurietes dzejas krājumu „Pirms izvākšanās” 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Visnotaļ bagātīgo dzejas gadu kuplina dzejnieces, atdzejotājas, prozaiķes un arī tulkotājas Amandas Aizpurietes (1956) desmitais dzejoļu krājums “pirms izvākšanās”, kas izdots pēc septiņu gadu pauzes.
Krājuma kodi
Krājuma noskaņu papildina mākslinieces Annas Aizsilnieces mākslinieciskais noformējums, taču lielākā un piesaistošākā vilkme, kas kā magnēts pievelk un mudina atvērt grāmatu, ir fotomākslinieka Jāņa Deinata veidotais dzejnieces fotoattēls, kas rotā grāmatas vāku un, šķiet, tik ļoti, ļoti atkailina Amandas Aizpurietes būtību. Ne velti! Dzejoļi ir tik ļoti, ļoti personiski un tik ļoti, ļoti veldzē, ka nav ne mazākās vēlēšanās runāt distancēti, proti, runāt par lirisko varoni, jo šī Amandas Aizpurietes balss ir tik īsta, tik kaila, tik trausla. Dzejniece nevairās no sāpīgām atklāsmēm, no emocijām.
Krājumu veido četras nodaļas, un katrai dots nosaukums. Šāda dzejas grāmatas kompozīcija (vismaz mani) vienmēr ir valdzinājusi. Jā, var teikt, ka lasītāju šis paņēmiens mazliet ierobežo, proti, ievirza nodaļas noskaņā, saudzīgi paņemot lasītāju aiz rokas, un mudina sakārtot domas ap autores ierosināto nodaļas virstēmu. Tomēr jāatzīst, ka šis aspekts ļauj piekļūt tuvāk paša autora redzējumam – ar ko un kā viņš vēlas mums, lasītājiem, atklāties. Amandas Aizpurietes krājumā “pirms izvākšanās” nodaļu nosaukumi ir kā kodi, kā katram no mums dzejnieces slepus piešķirtā pieejas parole liriskās varones emociju pasaulei.
Paralēli nodaļu nosaukumiem jeb krājuma atslēgas vārdiem autore izvēlējusies vēl kādu būtisku pieejas paroli jeb noskaņas/ dzejnieces dziļākā “Es” atsedzošu kodu, proti, krājuma moto – Velgas Kriles dzejas rindas: “… lai mana pēdējā kustība būtu glāsts/ pāri pār naidu šai pēdējā pasaulē.” Un kā seģenes pār tekstu noskaņu pārklājas gadalaiki (piemēram: “visi pavasari saplūduši vienā/ pārmēru garā/ visas jūras saplūdušas vienā/ ilgu jūrā”; 14. lpp.) un vārda kā tēla jeb autores vieduma un brieduma atziņu klātbūtne dzejoļos (“nekas nav dzīvāks par vārdu/ kurš man vēl jāsastop/ nekas nav skaistāks par vārdiem/ kuri jau uzrakstīti” (93. lpp.) vai “tālā jaunībā vārdu bija par daudz/ auga no grīdas dēļu šķirbām/ no griestiem bira uz galvas/ tēloja krītošas zvaigznes/ pieprasīja pierakstīt”; 194. lpp.). Bet viena seģene, kas pārsedz krājuma dzejoļus, ir pārlaicīga. Tā ir autores visur klātesošā mīlestība.
Izsāpēt dzīvi
Pirmajā nodaļā “Mana mandala” dzejniece zīmē (meklē) un ar krāsām sapilda (atrod) savu dienu ikdienībā, kas aizritējusi Kauguros un Grīziņkalnā. Cenšas mandalā iezīmēt sevi un laiku “kad saskaitu nodzīvotos gadalaikus/ ziemu izrādās vairāk par vasarām/ pavasari tikai mirkļi/ starp pirmo silto lietusgāzi/ un saplaukušajiem dārziem/ rudeņi tikai dzeltenu kļavlapu piebārstīti mirkļi” (25. lpp.).
Otrajā nodaļā “Rekviēms un roze” dzejniece izsāp vēlreiz savu mīlestību, kura ir pārlaicīga, arī pēc mīļotā cilvēka nāves sajūtās atrodas tepat blakus, atstājot tikai ilgošanos, tramīgumu, piesardzību, maigumu, samierināšanos. Atmiņu un mīlestības klātbūtne, kurā tiek piedots, tomēr nepamet sajūta, ka liriskai varonei dažubrīd šīs emocijas kļūst par smagu, par nepanesamu, jo tās arvienu vēl ir dzīvākas par dzīvu: “neliec man sirdī nogalināt tevi vēlreiz/ neliec domās vēlreiz atdzīvināt/ veļu laikā nobružātie vārdi atgūst jaunību/ nolietotās jūtas verd/ visu mūžu redzu tevi aiz spoguļiem/ aiz rūtīm/ aiz restēm/ bet veļu laikā lūdzu neaicini mani/ es taču varu arī atnākt” (63. lpp.).
Trešajā nodaļā “Jurģu rītā” liriskā varone atrodas pārmaiņu priekšā. Tās ir kā namdurvju slieksnis, kurš agrāk vai vēlāk būs jāpārkāpj, bet, pirms spert soli pār to, ir dots mirklis ieskatīties cilvēkos, laikā un laikmetā, sevī un savā mūžā, vērtībās un to pārvērtēšanā, mēģināt izdibināt, saprast “vai es biju vedējs/ vai vadātājs?/ kurš vairs pateiks/ notikušais bija vedināšana vai bēgšana?/ kad vairs nav kurp atkāpties/ parasti ir/ cietokšņa mūris aiz muguras/ vai okeāns priekšā/ un spārni/ ar kuriem pārlidot/ vai pagātne ir mani spārni?” (168. lpp.).
Savukārt ceturtajā nodaļā “Ja nav iemesla apstāties” Amanda Aizpuriete reflektē par radošā cilvēka radošo procesu. Un rakstīt nav viegli, bet nerakstīt vēl nepanesamāk: “cik tas ir grūti/ pirmo nebanālo vārdu sagaidīt/ pirmo nepārprotamo/ gaidīt/ kamēr viss pateiktgribētais burzguļo/ spridzekļo/ kamēr dzejolis atpeld tik kluss/ kā mēmeles straume zem ūdensrožu saknēm” (189. lpp.).
Noslēgumam tuvojas gads, un tiks vērtēta un vētīta arī šī gada dzeja. Iepazīstoties ar dzejnieces jaunāko krājumu, mana pārliecība ir, ka šis Amandas Aizpurietes dzejas krājums ir viena no šī gada latviešu poētikas virsotnēm.
