Dziļi dzelmē Daugava un Pērse 1
Tur, kur Staburags, un tur, kur Pērse, tur, kur Daugava cauri klintīm, pāri rumbām un grūbēm (krācēm) lauzās tūkstošiem gadu, tur septiņsimts gadu ar karu par varu lauzās krievi, ģermāņi, zviedri, poļi, leiši un Svētais Krēsls. Te bija arī galvenā maģistrāle, kas Eiropas rietumus savienoja ar Krievzemi, sākot ar vikingu ceļu un vēlāk ar Daugavpils – Vitebskas – Maskavas traktu. Te Daugavai sekoja trejādi – ūdens, zemes un dzelzs ceļi.
Mūsu zemē ir trīs izteikti liktenīgi ūdeņi – Baltijas jūra, Daugava un Gauja – un trīs zīmīgas vietas – Rīga, Koknese un Turaida –, kur asinis un viltus izšķīra nedzimušās Latvijas likteni uz gadsimtiem.
Koknese rakstos pirmoreiz minēta Indriķa hronikā 1205. gadā, bet 1277. gadā Koknesei jau ir pilsētas tiesības, tā ietilpst Hanzas savienībā un ir viens no spēcīgākajiem cietokšņiem pie Daugavas.
Kokneses pils cietoksnis viduslaikos ir neskaitāmu cīņu vieta, līdz beidzot zviedri 1701. gadā šos četrus metrus biezos pils mūrus uzspridzina pēdējoreiz. Kopš tiem laikiem jau 300 gadus šīs drupas stāv tādas, kādas mēs tās redzam šodien. Bet tikai kopš 1966. gada ūdenskrātuves jūrā ir nogrimusi 800 gadus senā vēsturiski dramatiskā un gleznieciski klasiskā ainava. Šo Daugavas un Pērses klints nogāžu izvirzījumu ir zīmējuši, gravējuši un gleznojuši mūsu slavenākie mākslinieki – J. K. Broce, V. Z. Štāfenhāgens, Kārlis Ubāns, Jūlijs Feders, Janis Rozentāls, Jānis Jaunsudrabiņš, Rūdolfs Bērziņš…
Skaistāko ūdeņu, klinšu un cietokšņu vieta
Rīgas – Daugavas – Vitebskas maģistrāles ceļš, vēlāk šoseja gāja pa leju, pa Daugavas pirmo virspalu terasi ar skaistu loku pāri Pērsei zem Kokneses pilsdrupām, gar vēsturisko Kokneses krogu ceļu krustojumā.
Ceļu krusta nebija, bet ceļotājiem krustojums sanāca, jo te bija pārceltuve (prāmis) uz pretējo krastu. Kad Daugava pavasarī izgāja no saviem krastiem, svarīgo maģistrāli dabas spēki uz kādu laiku slēdza. Labākajos gados ūdens cēlās tikai līdz ceļam, biežāk tas uzkāpa vismaz līdz slieksnim, citus gadus līdz logiem, bet niknākajos plūdos pat līdz jumtam. Tomēr simtgadīgais krogs, mūrēts no rupjiem laukakmeņiem, visus ledus kalnu triecienus izturēja. Uz kroga sienas bija ievilktas dažādas atzīmes – cik tālu palu līmenis katrā gadā aizsniedzies. Gadījās, ka spēcīgāki ledus sastrēgumi sadragāja balto skaisto tiltu pār Pērsi, bet krogs izturēja. Tagad visa šī ainava ir 40 metrus dziļā dzelmē.
Koknesē, kur Pērse ietek Daugavā, sākās visskaistākais un latviskākais dzimtenes mīlestības ceļojums ar prāmi uz Daugavas kreiso krastu un tad gar stāvo nogāzi līdz Staburagam, garām augstākajiem, skaistākajiem ūdenskritumiem, uz Sēlpili, uz Daugavas kanjonu ar abpusējām klinšu sienām, starp Oliņkalnu (vislielāko Baltijas pilskalnu) un Sēlpils pilsdrupām uz stāvas klints, ar krācēm, kas puto un dzied kā viesulis negaisa laikā. Un tālāk vēl gar radzēs iekaltu klinšu sienu, kur avoti šļācās līdz Pļaviņu grūbei un Velna atvaram zem Nāru klintīm.
Pērses ūdenskritums bija visgleznainākais, visvairāk fotografētais, zīmētais, gravētais, gleznotais, visvairāk ceļvežu rakstos pieminētais. Trīs lietas, trīs vietas mani šajā dzīvē ir pārsteigušas, kad pirmoreiz ieraudzīju, – jūra, Siguldas ieleja un Pērses grava ar pilsdrupām un ūdenskritumu.
Dziļajā gravā pie Pērses ūdenskrituma valdīja dievišķs miers ar ūdens šalku melodijām. Vērtējot pēc senajām fotogrāfijām, var ticēt rakstiem, ka 19. gs. sākumā tā augstums sasniedzis trīs metrus. Tomēr ūdenskritums zem Pērses ūdeņu spēka mainīja gan savu augstumu, gan izskatu. Šīs pārmaiņas labi redzamas daudzās dažādos laikos uzņemtās fotogrāfijās. Dažus gadus pirms applūdināšanas ūdenskritums strauji noskalojies, zaudējis augstumu un izzudis.
Es ūdenskritumu pēdējo reizi redzēju un tajā peldējos 1962. gada 29. augustā, ūdens bija ļoti daudz, un kritums gribēja mani ieraut iekšā zem sevis. Ar pārcilvēciskiem spēkiem es izrāvos no varenās straumes vilkmes. Bet tad ūdenskrituma augstums jau bija sarucis līdz vienam metram. Jo vecais ūdenskritums katru gadu kāpās atpakaļ pret straumi, jo lielāks un augstāks auga jaunais – pārdesmit metrus tālāk pret straumi. Bet tas nebija vertikāls, tās bija kā krāces, kā plašas kāpnes, kur ūdens izburbuļoja tūkstošiem burbuļus un gaismas zvaigznītes.
Uzplūdinātās ūdenskrātuves krastā pie šīs vietas 1992. gadā ir uzstādīts pirmais un vienīgais piemineklis noslīcinātajam ūdenskritumam – tautā to sauc par Pērses meiteni. Pēc mana personiskā vērtējuma, tas ir visjaukākais, pilnsaturīgākais piemineklis, kāds šajā modernisma laikmetā darināts.
Kad 1966. gadā applūdināja Latvijas lielāko skaistumu, Kokneses pilsdrupās ūdens pacēlās pāri pagrabstāvam līdz pirmajam stāvam. Nebija domāts arhitektūras un vēstures pieminekli saglabāt, rēķināja, ka tā mūri paši sagāzīsies dziļajā dzelmē. Tomēr astoņus gadsimtus vecie mūri turējās, kaut pavasara ledus gabali tajos izrāva dziļus robus. 2004. gadā salaboja vēsturiskās pilsdrupas. Nolaida zemāk ūdenskrātuves līmeni un visapkārt vēstures piemineklim izveidoja īpaši izturīgu dzelzs- betona vairogu.
Jaunajā Kokneses pilī 1905. gada revolucionāri turēja sagūstītos vācu muižniekus ieslodzījumā kā cietumā. Jauno pili izpostīja Pirmā pasaules kara laikā, tā netika atjaunota un pamazām sabruka.
Starp jauno pili un Pērsi ir Jāņa kalns. Te atradās senā pils kapsēta ar Svētā Jāņa kapelu. Jāņa kalna kapsētā bija saglabājušies savdabīgi riņķa krusti, tautā saukti par zviedru krustiem. Līdz šodienai saglabājies tikai viens. Šeit pils parkā un pašās pilsdrupās var aplūkot vecos lielgabalus, uz to masīvajiem stobriem iekalti, iešvīkāti vai kā citādi iegrebti autogrāfi un gadskaitļi, tāpat kā iegrebj autogrāfus klints sienās un koku stumbros.
Kilometru pret straumi bija Krievkalns. Pēc Pļaviņu spēkstacijas izbūves Krievkalns pārvērtās par salu. Tagad uz šīs salas pēc Viļa Vītola rosinājuma ar visas tautas līdzdalību top un pilnveidojas Likteņdārzs. Tas domāts kā atmiņu spogulis mūsu tautas cilvēku likteņiem. Bet tas ir (vajag būt) arī Daugavas māmuliņas, mūsu likteņupes Likteņdārzs.
