Dziļās kūtis ar pakaišu kompostēšanu – jā vai nē? 0
Tradicionālo piena lopu fermu kritiķi uzskata, ka govju kūtīm nākotnē jābūt citādām. Tām jānodrošina dzīvniekiem lielāks komforts un jāsamazina tādu apstākļu ietekme, kas izraisa nagu un tesmeņa slimības. Vienlaikus kūtij jābūt ērti apkalpojamai un tās aprīkojumam – vienkāršam. Vērīgāk aplūkojot mūsdienu tradicionālo kūti, redzams, ka tā ir pieblīvēta ar boksiem un visādiem nožogojumiem, kas traucē govīm brīvi kustēties un atpūsties, sarežģītais kūtsmēslu izvākšanas aprīkojums veicina amonjaka izdalīšanos no kūtsmēsliem, bet betona grīdas ir cietas un izraisa dzīvnieku kāju un nagu slimības. Turklāt šāds aprīkojums ir dārgs. Problēmas ir arī ar kūtsmēsliem. Šķidrmēslu izvešana uz tīrumiem ir saistīta ar ievērojamu smaku izplatīšanos apkārtējā vidē.
Ņemot vērā iepriekšminētās nostādnes, lopkopības tehnoloģiju speciālisti ir ķērušies pie jaunas piena lopu kūts koncepcijas izstrādes. Šobrīd dzīvotspējīgākā ideja ir radusies ASV un Izraēlā. Tās pamatā ir visiem pazīstamā dziļā kūts, kurai, lai samazinātu pakaišu patēriņu, izmainīta kūtsmēslu apsaimniekošanas tehnoloģija, t. i., pakaiši ekspluatācijas gaitā tiek kompostēti.
Šādā kūtī dzīvnieki var brīvi pārvietoties un jebkurā vietā apgulties. Lai govju atpūtas laukuma virsmu uzturētu tīru un sausu, kā arī lai nodrošinātu efektīvu pakaišu kompostēšanas procesu, pakaišu ieklājumu vairākas reizes dienā apstrādā ar kultivatoru vai frēzi, kā arī nodrošina kūtī efektīvu ventilāciju. Kūts ieklājums ar pakaišu materiālu tiek papildināts tikai galējas nepieciešamības gadījumos. Šādas dziļās kūtis ar pakaišu kompostēšanu, lai nosaukums nebūtu tik garš, tiek vienkārši nosauktas par kompostēšanas kūtīm.
Kūts plānojums
Kompostēšanas kūts ēka ne ar ko neatšķiras no tradicionālām nesiltinātām piena lopu mītnēm ar vaļējām sienas ailām, kuras nepieciešamības gadījumā var aizsegt ar aizkariem (2. att.). Iekšpusē kūts ar govju ēdināšanas zonu ir sadalīta divās daļās. Ēdināšanas zonas abās pusēs atrodas iedziļināti govju atpūtas laukumi, kuros apmēram 50 cm biezumā tiek ieklāts pakaišu materiāls. Lai govīm varētu nodrošināt pietiekamu kustību brīvību un normālus gulēšanas apstākļus, parasti atpūtas laukumā vienai govij paredz platību 8–10 m², taču ir arī saimniecības, kur katrai govij ir atvēlēta platība līdz pat 18 m².
Ēdināšanas zonā pie barības galda ir 3–4 m platas betonētas ejas govīm, tajās paliek 30–40% no visa mēslu daudzuma. Tos katru dienu regulāri aizvāc, izmantojot mobilo tehniku vai skrēpertransportierus. Ēdināšanas zona no govju atpūtas laukuma ir atdalīta ar nožogojumu. Nožogojumā ir vairākas ieejas un izejas, pa kurām govis var brīvi nokļūt pie barības galda vai atgriezties atpakaļ atpūtas zonā. Kūts vienā galā ir novietoti slaukšanas roboti vai arī ierīkoti vārti govju nokļūšanai slaukšanas zālē.
Pakaišu kompostēšanās process
Sākumā atpūtas laukuma iedziļinājumā kārtām ieklāj pakaišu materiālu 50 cm biezumā. Kūts ekspluatācijas gaitā pakaiši sajaucas ar dzīvnieku mēsliem un mikroorganismu darbības iespaidā sāk sadalīties, pārvēršoties kompostā. Sadalīšanās procesā pakaiši sasilst pat līdz 45–60 ºC, tādējādi samazinot to mitrumu. Līdz ar to govju guļvietas saglabājas sausas.
Komposta veidošanu veic aerobās baktērijas, kam dzīvības procesa nodrošināšanai bez barības vielām, kas ir pakaišos, nepieciešams arī skābeklis. Tāpēc, lai pakaišu ieklājumā iekļūtu pietiekams daudzums gaisa, kā arī lai izlīdzinātu pakaišu virsmu, ieklājumu vairākas reizes dienā uzirdina.
Lai ieklājuma virsmu saglabātu sausu arī mitros laika apstākļos, svarīgi nodrošināt kūtī labu ventilāciju, izmantojot atvērtas sienu ailas un ventilatorus.
Ja kompostēšanas kūtī ievēro visus kūts ekspluatēšanas noteikumus, govju atpūtas laukuma virsma saglabājās sausa un tikai atsevišķos gadījumos ir nepieciešama papildu pakaisīšana. Kad kompostēšanas process ir beidzies, vecais komposts ir jāizved un kūtī jāieklāj svaiga pakaišu kārta.
Pakaišu materiāli
Pakaišu materiāliem, ko izmanto kompostēšanas kūtīs, jāsatur pietiekami daudz ogļhidrātu, jo tie ir galvenie mikroorganismu barības avoti. Turklāt tiem jābūt viegli mehāniski apstrādājamiem un starp pakaišu daļiņām jāatstāj pietiekami daudz telpas, lai tur varētu saglabāties skābeklis.
Praksē ir pārbaudīti daudzi pakaišu materiāli un kā piemērotākie atzīti zāģskaidas, ēveļskaidas un sasmalcināta koksne. Nereti lieto arī iepriekšminēto materiālu maisījumus ar tādiem organiskiem materiāliem kā zālaugi vai labības un rapšu salmi. Taču to maisījumā nedrīkst būt vairāk par 50%. Galīgi nepieņemami ir kā pakaišu materiālu izmantot jau pilnīgi gatavu kompostu. Tas ir auksts, jo visas organiskās vielas ir pārstrādātas un no tā vairs neizdalās siltums.
Var izmantot arī netradicionāli organiskos materiālus, kam piemīt ieteicamās iepriekšminētās pakaišu materiāla īpašības un kas ir saimniecībai pieejami. Piemēram, labības pārstrādes atlikumi, dzīvžogu apgriešanas atgriezumi u. c.
Lai iestrādātu mēslus dziļāk un nolīdzinātu pakaišu virsmu, pakaišu ieklājums ir divas reizes dienā ar frēzi vai kultivatoru jāuzirdina 25–30 cm dziļumā. Līdz ar to vienlaikus tiek veicināta arī mitruma izdalīšanās no pakaišu virsmas.
Lai nodrošinātu arī pakaišu apakšējo kārtu ar pietiekamu skābekļa daudzumu, daži saimnieki kūts grīdā 1,2–2 m attālumā citu no citas ievieto caurules, kuru virspusē ir urbumi ar diametru 5–7 mm.Pa šīm caurulēm vairākas reizes dienā ar kompresoru tiek iepūsts gaiss.
Par to, cik efektīvi norit bioloģiskie procesi pakaišos, var spriest pēc temperatūras 20–30 cm dziļumā no pakaišu ieklājuma virsmas. Optimālā gadījumā tai vajadzētu būt 45–60 ºC.
Optimālais pakaišu mitruma daudzums ir 50–60%. Ja pakaiši ir par sausiem, mikroorganismi nesaņem pietiekamu ūdens daudzumu un optimālā temperatūra pakaišos var palikt nesasniegta. Ja pakaiši ir par mitriem, izveidojas daudz vietu, kur skābeklis nepiekļūst pietiekamā daudzumā, un mikroorganismu aktivitāte pazeminās.
Nepieciešamais pakaišu papildinājums kūts ekspluatācijas gaitā ir atkarīgs no pakaišu materiāla, gadalaika un ventilācijas kvalitātes kūtī. Jāņem vērā: jo labāka ir ventilācija kūtī un efektīvāks gaisa pieplūdums pakaišu virsmai, jo mazāks būs vajadzīgs pakaišu papildinājums. Praksē ir pierādījies, ka, lietojot zāģskaidu vai sasmalcinātas koksnes pakaišus, gadā papildus ir nepieciešams 6–15 m³ pakaišu. Pieaugot gaisa mitrumam un pazeminoties gaisa temperatūrai, pakaišu patēriņš aug.
Pakaišu materiāla daļiņu lielums iespaido pakaišu mitruma ietilpību, mikroorganismu darbības aktivitāti un pakaišu ieklājuma gaisa caurlaides spēju. Katrā ziņā, ieliekot kūtī jaunu ieklājumu, priekšroka būtu jādod materiālam ar sīkākām daļiņām. Tad mikroorganismi labāk tiks pie barības vielām un to pārstrādes process notiks ātrāk.
Tas, cik bieži ir jāmaina viss pakaišu ieklājums, ir atkarīgs no vairākiem apstākļiem. Parasti tas tiek mainīts ik pēc 6–8 mēnešiem. Pa šo laiku pakaišu kārtas biezums ir pieaudzis apmēram par 10 cm. Daži praktiķi pašu apakšējo ieklājuma kārtu atstāj kūtī neskartu, uzskatot, ka tas veicina jaunā kompostēšanas procesa ātrāku sākšanos.
Gatavo kompostu var izvest kā mēslojumu tieši uz aramzemi vai ganībām. Komposta ķīmiskais sastāvs mainās atkarībā no pakaišu materiāla un kompostēšanas norises.
Kompostēšanas kūts ventilācija
Kompostēšanas kūtī ventilācijai ir ļoti liela nozīme, jo tikai tā var nodrošināt pakaišu ieklājuma virsmas nožūšanu. Efektīvas ventilācijas galvenie priekšnoteikumi: kūtij jābūt ar vaļējām sienām valdošo vēju virzienā; jumta korei jābūt ar atverēm. Ventilāciju vēl var veicināt, virs govju atpūtas laukumiem novietojot ventilatorus. Lai izslēgtu ūdens nokļūšanu uz pakaišiem, dzirdnes jānovieto ēdināšanas zonā pie barības galda.
Sanitārie apstākļi
Lai salīdzinātu sanitāros apstākļus kompostēšanas kūtīs un kūtīs ar dziļajiem boksiem, Gīsenes universitātes speciālisti veica salīdzinošos pētījumus kādas saimniecības divās kūtīs. Viena bija kompostēšanas kūts, bet otra – kūts ar dziļajiem boksiem, kuros bija kaļķu–salmu maisījuma ieklājums. Abās kūtīs tika paņemti pakaišu paraugi un tajos noteikts kopējais baktēriju skaits. Rezultāti ir diezgan pārsteidzoši. Baktēriju skaits kompostējamās kūts pakaišos bijis ievērojami mazāks (200 000) nekā kūtī ar boksiem (120 000 000).
Tika veikti arī pētījumi par govju ķermeņa un tesmeņa tīrību. Tīrāks bija ķermenis govīm, kas atradās kompostēšanas kūtī. Tas izskaidrojams ar to, ka, neraugoties uz boksu tīrību un sausumu, ļoti netīras bija govju astes, jo tās govju gulēšanas laikā vienmēr atradās mēslainā ejā starp boksiem. Pēc tam govis, vicinot netīrās astes, nosmērēja ķermeņa lielāko daļu. Kompostēšanas kūtī govīm arī tesmenis un vēderdaļa bija tīrāka. Kopīgais govs netīrības indekss kompostējamās kūts govīm bija 2,01, bet kūtī ar boksiem – 2,86,
Ekonomikas aspekts
Lai gan no pirmā acu uzmetiena kompostēšanas kūts izskatās ļoti vienkārša, tomēr tās celtniecības izmaksas neatpaliek no kūtīm ar govju turēšanu boksos. Piemēram, Vācijā kompostēšanas kūtī ar 77 govīm, kur katrai govij atvēlēti 10 m², salīdzinājumā ar analogu kūti ar turēšanu boksos, viena govs vieta izmaksā par 12% vairāk. Galvenais sadārdzinājuma iemesls ir nepieciešamība pēc lielākas kūts platības. Ietaupīt var uz mēslu krātuves rēķina, jo no ēdināšanas zonas jāaizvāc tikai 40% kopējā mēslu daudzuma. Turklāt saimniecībās ar ierobežotu zemes platību pozitīvu rezultātu var dot komposta izmantošana lauku mēslošanai. Taču ekonomiski ļoti būtisks faktors ir pakaišu izmaksas. Tās var svārstīties ļoti plašās robežās, ko nosaka pakaišu cenas un to pieejamība. Katrā ziņā pakaišu izmaksas pārsniedz analogas izmaksas kūtīs ar govju turēšanu boksos.
Secinājumi
Kompostēšanas kūtīs uzlabojas govju labturības apstākļi, taču palielinās celtniecības un ekspluatācijas izdevumi. Vienlaikus paliek neatbildēts jautājums, vai kompostēšanas kūtis var pilnvērtīgi ekspluatēt Latvijas klimatiskajos apstākļos.
