Dziļā peļķe. Kā peldam, kolēģi? 1
Jaukas tās prognozes. Trešdien – iespējams lietus un pērkons. Ceturtdien – mākoņi, saule, iespējama lietusgāze. Un tā tālāk. Nez kā ar to globālo sasilšanu, bet globāls sajukums un krasas pārejas atmosfēras procesos gan nepārprotami ir. Un dziļās peļķes ir. Stundas laikā Rīgas ļaudis ziņo par padsmit grūti izbraucamām vietām. Jelgava tajā pašā laikā daudzviet apstājas pavisam… Kā peldam, kolēģi?
Apstājos pie man tuvākās jūriņas Bolderājā un pusstundā redzu visu prasmju, neprasmju, prāta un neprāta varavīksni, ar kuru laikam jau nāksies sadzīvot.
Bailīgie
Šis, viļņus un šļakatas ieraudzījis, apstājas pavisam. Aptur sekotājus. Trīc un dreb, līdz nolemj apgriezties un meklēt apkārtceļu. Nav slikts lēmums. Tikai pieņemt to derēja fiksāk. Kā visus lēmumus satiksmē.
Ātruma spēkam ticošie
Tādu šķērsli vajagot uzveikt ar joni. Ātrā gaitā. Un nāk vēl viens ar kādiem 50 km stundā, jau seklajā pieejā vilni sava jumta augstumā sacēlis, dažiem pretim braucošajiem pāri pārlējis.
Parasti šitie laimīgi un apmierināti pazūd tālēs zilajās. Par apķēzītajiem kolēģiem pat nedomā.
Par to, ka peļķe varēja slēpt bedri vai ko citu, kas riteņus sasitīs vai piekari lauzīs – arī ne. Kur nu vēl par tādu iespēju kā aizrīšanās ar savām vai līdzīga pretim braucošā šļakatām. Par iespējamu dzinēja defektu (“hidrauliskais trieciens”), kura bezmaksas remontu ietver tikai labākās apdrošināšanas polises…
Pareizie
Nav jau tādu nemaz tik maz. Gandrīz puse brauc pēc likuma “lēni, bet rūcot”. Te pretruna, kuru risināt spēj tikai prasmīgi šoferi. Dzinēja dziesmai vajadzētu būt skaļai (kādi 3000 apgriezieni vismaz) – lai nodrošinātu pietiekamu izplūdes gāzu spiedienu izpūtējā. Lai krietni burbuļo! Bet ātrumam nelielam – lai viļņus un šļakatas neceltu, lai motortelpu un augstsprieguma vadus un indukcijas spoli (kam tādi ir) lieki nepieslapinātu, lai nepieļautu ne mazāko risku, ka kāda lāse var trāpīt gaisa ieplūdes kanālos. Lai apkārtējos neslīcinātu galu galā.
Kā šādu kombināciju panākt? Ar pirmo pārnesumu (mehāniskās ātrumkārbas), piedevām izspiežot sajūgu (neatlaižot gāzi), ja ātrums kļūst par lielu.
Tiem, kas brauc ar “automātiem” – nebrauciet ar vienkāršu “D” (drive) režīmu! Pirms peļķes sameklējiet iespējami zemāko manuāli ieslēdzamo “robu”. Ja ripojiet par ātru, piebremzējiet ar kreiso kāju. Gāzi neatlaist!
Pareizie nekad nelien ar joni svešā peļķē. Jo nav zināms, cik tā dziļa (vienkāršam ielas auto droši pārvarami ir kādi 30 cm jeb ūdens, kas sniedzas riteņiem līdz pusei). Ja uz šī ceļa esi viens – jābrien. Ja vari sagaidīt kādu kolēģi, kas šo vietu labi pazīst (vai ir pietiekami dulls, lai par izlūkošanu nospļautos), skaties, kā klājas viņam. Ja labi, brauc tieši pa to pašu taku arī tu.
Principā solīdā sabiedrībā ūdensšķēršļos divi auto vienlaikus neiebrauc. Ja kādam pārāk tuvu sekosi un viņa mēģinājums būs neveiksmīgs, sabojāts tiks arī tavs brauciens – dabūsi mainīt ātrumu, trajektoriju un droši vien “noslāpsi” arī tu. Ja kādam metīsies pretim – tā ir cūcība un risks, kuru neattaisno ne steiga, ne absolūta pārliecība par savu tehniku un iemaņām. Jūsu saceltie viļņi krustosies un summēsies neprognozējamos veidos, un izredzes “aizrīties” augs daudzkārt.
Ja “noslāpi”… Nestreb karstu. Labāk pat nemēģini startēt. Ūdens jau būs izpūtējā, un to izpūst lēni grieztie virzuļi nespēs.
Vajag striķi (vēlams garu, lai vilcējs var nostāties seklākā vai sausā vietā), kura tev nav… Vajag labsirdīgu izpalīgu, kurš neaizdrāzīsies tālēs zilajās, par tevi ņirgdams. Tad, krastā izvilkts, celsi motora vāku, slaucīsi, žāvēsi un būsi laimīgs, ja ar to pietiks, lai rūciens atjaunotos.
Un tad nāk idiots…
Braucu vakar šeit tā pareizi. Lēni. Pa seklāko vietu, ielas vidu, cik iespējams tuvu kreisajai joslai (savu logu esmu aizvēris, ar pretim braucošo fikso dāvanām rēķinādamies). Un tad labajā pusē (logs tur puspavērts), kur peļķes dziļums ir ap pusmetru, atskan rēciens un durvīs ietriecas ūdens tonna. Šo apsteigšanas trajektoriju ir izvēlējies kāds vecis vispārākais ar krietnu “Nissan Navarra”, ar augstu skursteni gaisa ņemšanai.
Viņš tādus utes kā es nievā, nicina, ignorē. Iepūt man!!! Pūšu jau taurē, gaismas mirkšķinu – ko tas dod?
Kas no šitiem paglābs? Laikam jau neviens. Daži ceļu policisti, kas Rīgā vēl palikuši, pie peļķēm nestāv. Papīri bliezējam turklāt kārtībā. Medicīniskā izziņa derīga vēl dažus gadus. Kad tā izbeigsies, ģimenes ārste šim paprasīs izziņu par redzi un par 20 eiro jaunu fiziskas veselības apliecinājumu izrakstīs. Bez diagnozes “bīstams plānprātiņš”…
Rekomendācijas? Nav tādu. Nāksies vien sadzīvot. Ak, jā, arī labās puses logu pirms dziļajām peļķēm turpmāk aizveriet…
Pieskrūvē numuru!
Aizrijas un noslāpst retais. Dubļainos pāridarījumus var noskalot par dažiem eiro. Par kretīniem var pasmaidīt. Izplatītākā dārgākā peļķu skāde ir pazaudēta numura zīme. Tagad plaši lietotie numuru plastmasas paliktņi ar aizvaru “klikšķiem” diemžēl nav pietiekami droši vēl vienam savdabīgam hidrauliskam triecienam. Pretvilnis tikai šķietami un acīmredzami spiež vienā virzienā. Faktiski tas, pret motora karteri, priekšējā tilta detaļām atdūries, ar lielu spēku veļas atpakaļ, un tos štrunta klipsīšus atrauj vaļā. Numurs izkrīt. Noslīkst. Un tā atjaunošana prasīs krietnu laika, nervu un naudas tēriņu.
Glābt var dažas skrūvītes, kuras, melnajā rāmītī ieskrūvētas, viļņu palaidnības nepieļaus.
