Dziesmu un deju svētki kā atbilde Latvijas gala sludinātājiem 0
Pagājšnedēļ man piezvanīja lasītājs Jānis Ieviņš no Drustu pagasta, pie kura pērn viesojos un uzklausīju viņa iespaidus par patriotisko noskaņojumu Vidzemes laukos. Tie nebija diez ko iepriecinoši. Ieviņa kungs meta prāvu akmeni arī vietējās varas dārziņā (par to rakstā “Lai neaizmirstu!” 2012. gada 17. decembra “Latvijas Avīzē”).
Arī šoreiz J. Ieviņš bija bažīgs un kā faktu minēja, ka uz Dziesmu un deju svētkiem Rīgā no Drustu pagasta esot aizbraucis tikai viens dalībnieks. Tas, viņaprāt, rādot, ka patriotisms laukos arvien vairāk panīkst un arī pilsētās aina diez vai esot labāka. Mierināju, ka tas gan vēl nav rādītājs, jo aktīva līdzdalība svētkos prasa ne tikai gribēšanu, bet arī zināmus talantus. Taču mazāki patrioti noteikti nav arī tie, kas svētdien vairākas stundas Brīvības ielas malā uzgavilēja svētku gājiena dalībniekiem, tie, kas apmeklēja koncertus, un arī tie, kas šos notikumus izdzīvoja televīzijas reportāžās vai ar avīžrakstu starpniecību. Tomēr vienā ziņā gan ir taisnība – latviešu patriotisms un arī pats latviskums bez Dziesmu un deju svētkiem nav iedomājams.
Svētki šoreiz notika politiski jūtīgā laikā, kad vai ik dienu skan bažas (un reizēm arī ļauns prieks) par drīzo Latvijas galu. Formulējumi ir dažādi.
Daži nespēj pārdzīvot eiro ieviešanu, un lata zaudēšana tiek iztēlota kā valstiskās patstāvības beigas. Šie tēlojumi tiek pasniegti tumšās, sabiezinātās krāsās, ignorējot iebildes, ka citas valstis, kas iepriekš ieviesušas eiro, nav zaudējušas ne valstiskumu, ne savu nacionālo pašlepnumu. No citas puses skan nemitīgi vēstījumi par Krievijas “maigās varas” milzīgo ietekmi.
Tāda, protams, ir, bet vai tās nozīme reizēm netiek pārāk pārspīlēta? Galu galā, ja netiek vienlaikus pateikts, kā šai “maigajai varai” pretoties, tad kāda jēga vispār par to žēloties? Un tad vēl pēdējās Rīgas domes vēlēšanas, pēc kurām biežāk dzirdami mājieni, ka latviešiem vara pamazām sākusi slīdēt ārā no rokām, kas nozīmē, ka arī uz latvisku Latviju nākotnē īpaši cerēt nevajadzētu.
Ņemot vērā šo fonu, Dziesmu svētku sniegtais nacionālais aizkustinājums līdz pat asarām un enerģija ir tieši īstajā laikā. Tautai patriotisms ir svarīgs, un tā nav atteikusies no pamatvērtībām. Tiem politiķiem, kas šīs vērtības aizstāv (patiešām aizstāv, ne tikai tēlo, ka to dara), ir jāmeklē veids, kā sabiedrību uzrunāt un pārliecināt. Ne jau televīzijas reklāmā banāli kaut ko murminot kora dziesmas pavadījumā, bet piedāvājot programmu un nākotnes vīziju. Ja tā būs pārliecinoša, tad Latviju nepazaudēsim.
