Uz dziesmu svētkiem vai kapusvētkiem? Cik smagi pandēmija ietekmējusi Dziesmu un deju svētku procesu 10
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
II Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki šogad aizritēja ļoti neparastā – attālinātā – formātā. Ko tas nozīmēja pašiem svētkiem, to organizatoriem un dalībniekiem? Kādas sekas pandēmija atstājusi uz Vispārējo dziesmu un deju svētku procesu, kura kārtējai kulminācijai – XXVII Vispārējiem latviešu dziesmu un XVII deju svētkiem – būtu jānotiek tikai nedaudz vairāk kā pēc gada?
Lai diskutētu par šiem jautājumiem, “Kultūrzīmju” organizētajā zūma diskusijā satikās XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku izpilddirektore AGRA BĒRZIŅA, XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Mākslinieciskās padomes priekšsēdētājs, virsdiriģents ROMĀNS VANAGS, virsdiriģents, XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koru koncerta “Dziesmubērns” mākslinieciskais vadītājs EDGARS VĪTOLS, svētku novadu koordinatores: INESE ZUĢICKA (Augšdaugavas novads), ANITA CELMIŅA (Dobeles novads) un DACE NIKOLAISONE (Ogres novads).
Ekstraordināri, bet ne normāli
– Cik šis e-formāts ir bijis piemērots, lai īstenotu vienu no svētku uzdevumiem – lai svinētu svētkus, jāatceras, kā to darīja līdz šim, un jādara tik labi, lai turpinājums būtu atkārtošanas vērts?
Agra Bērziņa: – Jūs visi esat bijuši tam klāt – lai mēs veiksmīgi varētu pabeigt XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku procesu. Mēs to esam izdarījuši – šajā īpatnējā laikā, kad nebija sastapšanās iespēju, šis bija labākais variants, kā to varējām paveikt. Ja atceramies visu svētku lielo tradīciju – kopā dziedāšanu, kopā dejošanu, kopā muzicēšanu –, šie svētki tādi, protams, nebija, jo iespējas, kādas pieļauj epidemioloģiskie nosacījumi, mums tiešām ir jārespektē.
Pēc sarežģītā un attālinātā mācību gada tāda tikšanās bērniem bija iespējama, lai atsauktu atmiņā to, kas bija darīts, uzjundītu pozitīvās emocijas, kuras tik viegli nebija pieejamas šajā periodā.
Mūsuprāt, tā bija iespēja bērniem palīdzēt, lai atgādinātu viņiem, cik nozīmīgs ir tautastērps, svētku sajūta, kopā dziedāšana un dejošana kaut vai tikai savā kolektīvā, kā arī iespēja satikt līdzīgi domājošos.
– “Jebkura epidemioloģiski drošā iespēja īstenot Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus ir jāizmanto, lai netiktu pazaudēta Dziesmu svētku paaudze, kas pašreiz ir apdraudēta,” 2021. gada aprīlī LTV raidījumā “Rīta panorāma” viedokli pauda XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku mākslinieciskās padomes priekšsēdētājs Romāns Vanags, uzsverot arī, ka Dziesmu svētki ir “mūsu asinsrite”, kuru nedrīkstam apturēt. Kā vērtējat notikušos e-svētkus?
Romāns Vanags: – Paldies, ka mani nocitējāt, neko nepareizu jau laikam es toreiz nepateicu – šī iespēja tika izmantota. Skolu jaunatnes dziesmu svētki no pieaugušo svētkiem atšķiras ar to, ka runājam un domājam par nākamo Dziesmu svētku paaudzi. Un, ja pieaugušo svētki jau ir ar rūdītas tradīcijas dalībnieku sastāvu, tad šeit lielākā daļa, protams, vēl nezina, kas ir Dziesmu svētki, un viņiem tas bija pirmais piedzīvojums.
Es ceru, ka nākamais viņiem būs – vienai daļai – jau reālajos pieaugušo svētkos un otrai – tā turpinās mācīties un gatavoties, lai piedalītos nākamajos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos 2025. gadā. Uzskatu, ka svētku īstenojums bija tuvu optimālam, jo katrs ar savu radošo ideju – šeit domāju notikumu mākslinieciskos veidotājus un organizatorus – darīja to, ko varēja izprast, izjust, atrast, un jāņem taču vērā, ka mums jau nebija nekādas iepriekšējās pieredzes, iespējas mācīties.
Tas ir līdzīgi, kā tad, kad jums pirmo reizi iedod mobilo telefonu un jūs spaidāt podziņas, neapzinoties, ka liela daļa iespēju joprojam paliek neizmantotas. Līdzīgi ir arī ar šiem svētkiem, bet – labi vien ir, ka mēs nezinām visu. Nākotnes Dziesmu svētkiem jābūt dzīviem, un mums pašiem jāpaliek dzīviem.
Man bija ļoti skumji, ka kopā ar kolēģiem bija jāaizstāv Dziesmu svētki, sakot, ka tie ir kaut kas vairāk nekā parasts notikums, ka tas ir tik nozīmīgs mūsu mazās valsts sasniegums, kas mums jātur ļoti augstu.
Daudzi politiķi un arī diemžēl jūsu amata brāļi, žurnālisti, to apšaubīja. Tas viss radīja tādu sliktu sajūtu, ka mēs paši noniecinām vērtības, par kurām mums vajadzētu iestāties, nevis uzklupt to rīkotājiem un apvainot tos iedzīvošanās kārē. Paldies Dievam, ka abas izglītības ministres Ilga Šuplinska un Anita Muižniece, kultūras ministrs Nauris Puntulis, beigās – arī Valsts prezidents Egils Levits iestājās par šo svētku nepieciešamību.
– Vītola kungs, jūs savā disertācijā pierādījāt, ka dziedāšana korī sekmē ne vien laimīgumu, bet nodrošina cilvēka līdzsvarotu attīstību. Tieši laimīgums un spēja objektīvi izvērtēt savu sniegumu ļauj pārvarēt neveiksmes. Vai to var attiecināt arī uz šiem attālinātajiem svētkiem?
Edgars Vītols: – Ja runa par šiem svētkiem, tad saredzu, ka tas bija vislabākais, optimālākais variants, ko varējām īstenot šajos apstākļos. Jāsaprot, ka mums jau nebija citu variantu. Tieši tas, ko vienmēr aizstāvu – atsaucoties uz Bērziņas kundzi un Vanaga kungu –, ir gan tradīcijas turpinājums, gan arī paaudze, kas izaug. Dziesmu svētki nav tikai šis koncerts vai programma, bet kustība, sākot ar regulāru koru darbību.
Ja jūs pieminējāt manu disertāciju, tad man tajā diezgan daudz tiek atspoguļots, ko kora dziedātājs – ne tikai kā Dziesmu svētku dalībnieks – iegūst no dalības korī – tajā skaitā pašdisciplīnas jautājumi, emocionālās inteliģences un audzināšanas aspekts.
Izvēloties svētku repertuāru, ļoti daudz domājam par to, kas ir šie komponisti un šī mūzika, kāds ir tās saturs, kādus tekstus kordziedātāji mācās. Un tad iznāk tā, ka skolēns nevar iemācīties vienu dzejoli no galvas, bet viņš ir sagatavojis 20 saturiski atlasītas ļoti bagātīgas dzejas vai tautasdziesmu rindas, kuras var izpildīt no galvas un identificēt kā savas. Dziedāšana korī – tā ir arī vērtīborientēta izglītība, par ko tik plaši tiek runāts.
Korī, protams, apgūst arī dziedātprasmi, pilnveido elpu, stāju, dikciju, bet nedrīkst aizmirst arī par daudzajiem papildu ieguvumiem, kas saistīti ar intrapersonālajām un starppersonu prasmēm, piemēram, sadarbību, sociālo līdzatbildību, empātiju, stresa un impulsivitātes kontroli.
Ir ārkārtīgi svarīgi, lai koru kustība turpinātos, un Dziesmu svētki ir viena no kulminācijas tradīcijām.
Tā balstās a capella daudzbalsīgā dziedāšanā, pamats ir dziedāšana – no Dziesmu svētku pamatidejas. Tāpēc domāju, ka mēs izdarījām, ko varējām, un ļoti cieņpilni – ar tiem dalībniekiem, kas varēja piedalīties. Zinām, ka apakšā bija arī problēmsituācijas. Pats ar lielām cerībām gaidīju jauno Mežaparka estrādi, kas tiktu piepulcināta ar dziedātājiem. Šoreiz tas vēl neizdevās, tajā pašā laikā zinām, ka tā ir būvēta mūsu Dziesmu svētku paaudzēm un tiem, kas šobrīd mācās mūsu skolās un nesīs tālāk šo tradīciju.
Kā koru koncerta mākslinieciskajam vadītājam man jāteic, ka ikviens, kas vien varēja, piedalījās. Ja nepiedalījās, tad tur ir runa nevis par svētku attālināto formātu, bet gan par skolotāju trūkumu, viņu prestižu, atalgojumu un citiem jautājumiem. Arī – par to, kādas transporta grūtības bija lauku reģionos, kādas bija tehnoloģiskās iespējas.
Šie svētki bija ekstraordināri, tādi, kādi bija, tie tika nosvinēti un atzīmēti godam, tomēr – šo mēs neuzskatām par normu.
Es ticu, ka būs projekti, kas palīdzēs tehnoloģiskās iespējas iekļaut nākamajos svētkos, tomēr pamatu pamats – būs dalībnieks, klātienē, ar masveida muzicēšanu stadionā vai dziedāšanu estrādē.
Tādi svētki – pirmo un pēdējo reizi
– Zuģickas kundze, jūs svētku konferencē teicāt, ka Latgalē ar svētkiem viegli neveicās un ka pēc pusotra gada daudziem gribējās nolaist rokas. Jūs skāra arī administratīvi teritoriālā reforma.
Inese Zuģicka: – Katrā novadā jau gāja citādi – kurā vieglāk, kurā sarežģītāk. Mūsu pieredze ir tāda, ka sākotnēji bija grūti izprast situāciju un rast motivāciju tālākai darbībai. Bija neizpratne, kas notiek, kā vispār šie svētki notiks. Jau 2020. gada martā, kad iestājās pirmā pauze, skolotāji teica, ka mēnesi varēs atpūsties un pēc tam viss atkal atsāksies. Bet tad sākās aizvien lielāka neziņa un nesaprašanās. Centāmies saprast, kā strādāt, ko darīt. Ietekmēja arī plānu pārcelšana, kas, protams, nebija no svētku organizatoriem atkarīgs.
Situācija visu laiku bija tik mainīga, ka nezinājām, pie kāda plāna pieturēties un kas vispār notiks.
Tomēr pakāpeniski skolotāji ar domu (par e-svētkiem) aprada, daudz runājām, ko darīsim, kā strādāsim ar bērniem. Mācījāmies arī strādāt ar tehnoloģijām – ar tām daudzi skolotāji joprojām ir uz jūs un kur nu vēl zūma vadīšana. Tomēr bezizejas situācijā vienmēr var atrast izeju. Skolotāji ļoti gaidīja arī brīdi, kad varēs tikties ar bērniem klātienē – kaut vai pa vienam.
Bija arī skolotāji, kas nolaida rokas un kādu brīdi ieturēja pauzi, pasakot, ka neredz tam visam jēgu. Tādu gan bija tikai viens divi un jāteic – tā ir arī katra skolotāja pašmotivācija. Arī es kā deju kolektīvu vadītāja varu teikt, ka viss atkarīgs gan no skolotāja – kā viņš motivē savus bērnus, kā pats saredz iespēju neiespējamajā –, gan arī no skolas un novada vadības. Visu cieņu mūsu (Augšdaugavas) novada skolām un vadībai – vienmēr varēja saņemt atbalstu, nekad nesastapāmies ar kategorisku atraidījumu.
Anita Celmiņa: – Arī Dobelē, līdzīgi kā citos novados, nebija viegli, bet mēs to paveicām. Atceroties pandēmijas sākumu, 2020. gada 13. martā Dobeles kultūras namā bija paredzēta tautas dejas kolektīvu skate, tāda, kur gribējām dejot paši sev par prieku, parādīt, cik mums skaisti tautastērpi, atrādīt sevi virsvadītājam.
Visi kolektīvi bija gatavi un vēlējās piedalīties Dziesmu un deju svētkos. Kad 12. marta vakarā dzirdējām, ka pasākumi tiek atcelti, īsti nezinājām, kā rīkoties, ko darīt, mēs esam tik gatavi, autobusi sarunāti, tērpi izgludināti. Tas bija ļoti grūts vakars, kurā lēmām, ko darīt, kā organizēt rītdienu.
Bija kolektīvi, kas teica, ka mēnesi nedaudz pagatavosies, un viss būs kārtībā, citi – kādas muļķības, brauksim un atrādīsim, nekas nenotiks.
Mēs, protams, plinti krūmos nemetām, turpinājām gatavoties un domāt par nākotni. Bet viegli nebija. Ja man jāsalīdzina divas sfēras – dejotāji un dziedātāji –, tad dejotājiem kaut kā bija krietni vieglāk, jo attālinātās stundas viņiem bija izkustēšanās brīdis, kad varēja kustēties, dejot, atkārtot soļus. Dziedātāji bija ļoti, ļoti bažīgi, jo tiešsaistē dziedāt, nedzirdot pārējos dalībniekus, bija ļoti grūti.
Man jāsaka milzīgs paldies saviem virsvadītājiem – gan deju, gan koru –, kuri ar savu enerģiju tomēr prata pārliecināt arī pārējos kolēģus darboties. Viņi paši pārņēma vadību un teica: es aicinu jūs pieslēgties manām stundām, strādāsim kopā un gan jau spēsim pārvarēt šīs grūtības.
Dace Nikolaisone: – Ogres novadā centāmies īstenot visus pasākumus e-formātā, lai arī gan vadītājiem, gan vecākiem, gan pašiem bērniem un jauniešiem šis laiks ir bijis ļoti izaicinājumiem bagāts – jau sākot ar to, ka e-formāts ir ļoti netradicionāls un neparasts visām pusēm, un to, ka dažās vietās – mūsu novadā ir arī lauku reģioni – interneta pārklājums nav tik labs, kā bija cerēts. Protams, ļoti trūka kopā būšanas prieka, ja runa ir par tradīcijas turpināšanu.
Vai bērni izbaudīja šos svētkus pilnībā? Es teiktu, ka viņi nevarēja tos pilnībā izbaudīt.
Ik pa laikam kaut kas notika, tomēr šis posms, ko esam izdzīvojuši, nebija emocionāli tik bagātīgs. Jā, jaunieši ir bijuši gana fleksibli un spējuši pielāgoties šiem apstākļiem un pāmaiņām, atzīstot – es to saku par Ogres novadu –, ka labāks ir šāds formāts nekā nekāds. Tādēļ esmu pateicīga Agrai un viņas komandai, ka šie svētki realizēti. Arī mūsu kolektīvu vadītāji bija gatavi piedalīties jebkādā svētku formātā – tikai lai šī jebkāda forma norisinātos un būtu. Visi esam ar lielām cerībām, ka šāds svētku formāts bija pirmo un pēdējo reizi.
“Dziesmu svētku process ir cietis nenormāli”
– Pandēmijas vissmagāk skartās Dziesmu svētku nozares ir kori, deju kolektīvi, simfoniskie orķestri. Šobrīd finiša taisnē ieiet gatavošanās 2023. gada Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem un vismaz teorētiski ir sācies arī jaunais Skolēnu dziesmu un deju svētku posms. Kas tagad notiek ar kolektīviem, saglabājoties ierobežojumiem?
R. Vanags: – Tā kā man ir zēnu koris mūzikas skolā (R. Vanags no 1987. gada ir J. Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu kora galvenais diriģents. – A. B.) un arī sieviešu koris Latvijas Universitātē (kopš 1990. gada kora “Minjona” galvenais diriģents. – A. B.), man ir diezgan skaidrs priekšstats par to, kas ar šiem kolektīviem notiek un nenotiek. Kas notiek – tas ir diezgan individuāli, un mēs zinām un ievērojam visus noteikumus.
Gatavošanās nākamajiem (skolēnu) svētkiem jau vēl nav sākta, nekas jauns vēl nav izdomāts un nekādi pienākumi nevienam nav uzticēti – lai gan 2025. gads nav nemaz tik tālu un mēs jau tā vienu gadu esam zaudējuši. Protams, pieaugušo svētku sagatavošanā ir ielikts liels spēks, varbūt ne tik praktisks, kā tam būtu jābūt, bet vairāk teorētisks – ir repertuāri abiem lielajiem koru notikumiem – Lielkoncertam “Tīrums” un Noslēguma koncertam, abiem deju lielkoncertiem, top skaidrība arī par pūtēju orķestru koncertu.
Ir izvēlēti mākslinieciskie vadītāji, man arī ir uzticēts viens tāds pienākums – Noslēguma koncerts 2023. gadā. Mums ir liela skaidrība, kā tam būtu jābūt, bet, kā tas viss notiks, vēl nav skaidrs – vai pavasarī būs koru un dejotāju skates, ieskaņu koncerti. Ieskaņu koncerti, ceru, ka būs – ar pieaugušo koriem esam jau zināmā mērā sākuši “zaļo” pieredzi, kad cilvēki ar sertifikātiem nāk kopā un dzied.
Pirmais un spilgtākais piemērs tam bija brāļu Kokaru jubilejas koncerts Mežaparka estrādē. Vasarā un rudens pusē bija vēl citi notikumi – piemēram, Kurzemes svētki Dobelē, virsdiriģentu svētki Alojā.
Pašlaik koru kustībā notiek tas pats, kas visā pasaulē, – katrs, kas var, kaut ko dara atbilstoši valsts noteikumiem, un tie, kuri nevar, sēž mājās un cer, ka kādreiz varēs.
– Kāds ir zaudējums, kas pandēmijas dēļ ir radies koru kustībā? Vēl jau laikam pārāk agri to rēķināt.
– Zaudējumus rēķināt varam sākt katrs pats ar sevi – gan morālos, gan fiziskos, gan finansiālos. Naudas izteiksmē to nekad nevarēs pateikt, bet skaidrs, ka kopumā zaudējumi ir milzīgi. Cilvēku resursi nav bezizmēra, un cilvēki diemžēl arī iet prom no darba.
Es strādāju mūzikas skolā, redzu skolotāju ikdienas darbu, kad viņiem jābūt vienlaikus gan infektologiem, gan apkopējiem, gan dezinficētājiem, gan telpu vēdinātājiem un tīrītājiem un citstarp vēl dažas stundas jānovada – attālināti un dažas stundas arī klātienē. Tādas ir diriģēšanas stundas, ko varu novadīt saviem audzēkņiem vidusskolas posmā, un turpat individuāli notiek solodziedāšana, bet koru nodarbības mums notiek pa grupām, attālināti.
Tagad gatavojamies koncertam “Ziemassvētku prelūdija” (koncerts “Inese Galante un draugi. Ziemassvētku prelūdija”, kurā piedalās J. Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu koris R. Vanaga vadībā, skanēs 11. decembrī Rīgas Domā. – A. B.), tomēr vēl nezinām, vai drīkstēsim, mums ir nedaudz zēnu, vecāki par 12 gadiem, kas jau ir vakcinēti, protams, tenori un basi visi ir vakcinēti, un tomēr īstas skaidrības nav, vai vispār koncerts notiks un kāds tas būs.
Tas viss kopā ir dramatiski neskaidri, un kādam par to atbildība būtu jāuzņemas mazliet vairāk nekā varbūt koru diriģentiem, deju kolektīvu vadītājiem, Dziesmu svētku rīkotājiem, kuru atbildīgās darbības dēļ infekcija tomēr tik daudz neizplatījās.
Laiki mainās un arī mūsu izpratne par pandēmiju. Nu jau vairs nerunājam par tām šausmām, ko mums kāds gribēja iestāstīt – ka dziedāšana pandēmijas laikā nogalina.
Aiziet uz lielveikalu, tas nav nekas, tikai jāuzmanās, bet, ja aiziesiet uz kori, tad garantēti visi saslims. Runāja pat par to, ka notis do un fa labāk nedziedāt, tās ir īpaši bīstamas! (Starp citu, “nots” ir rakstu zīme.) Tagad akcenti ir uzlikti uz kaut ko citu, bet mums jau neviens nav atvainojies par to, kā mūs toreiz aizvainoja, mūsu darbu apšaubīja.
Rūgtums ir milzīgs, Dziesmu svētku process ir cietis nenormāli. Ja ir runa par kaut kādām kompensācijām, kas tiek dalītas, tad gribu saprast, kas ir noticis ar mūsu Dziesmu svētku procesu, kāds ir gan morālais, gan fiskālais kompensējums šiem cilvēkiem, kuru darbs tika izpostīts?
Dziesmu svētkiem un tradīcijas uzturētājiem ir nodarīts šausmīgs morālais kaitējums, tomēr viņi turpina strādāt. Piemēram, janvārī Daugavpilī notiks “Sudraba zvani” (koru garīgās mūzikas festivāls. – A. B.), mēģināsim to darīt kaut kā attālināti. Aina ir pietiekami traģiska, tomēr ir cerība, ka varbūt kaut kas uzlabosies pēc 11. janvāra, ārkārtas situācijas beigām, kad sapratīsim, cik tad mums ir dziedātāju zaļajā režīmā.
Turklāt jāņem vērā, ka kori var dziedāt tikai telpā, kur ir 15 m2 uz cilvēku. Iedomājieties, cik lielai jābūt telpai! Universitātes Lielajā aulā pašlaik var mēģināt tikai 20 dalībnieki, bet Mazajā aulā, kas ir ļoti liela telpa, gandrīz kā Rīgas pils Baltā zāle – tikai desmit.
Mēs tagad nāksim dziedāt pa kvartetiem, bet ne jau katram korim ir tik lielas telpas kā Latvijas Univesitātei. Zinu, piemēram, kādu novada kori, kur var sanākt kopā mēģināt tikai divi cilvēki, jo viņu mēģinājumu telpa ir 30 m2 liela.
E. Vītols: – Lai nebūtu vietas interpretācijām, tad teikšu, ka (skolēnu) svētkiem parasti gatavojās ap 300 koru un pandēmijas laikā saredzējām, ka tikai puse no tiem bija ļoti aktīvi arī ierobežojumu laikā. Tomēr tas nenozīmē, ka mums būtu uz pusi kritums – absolūti nemaz!
Ja runa par tiem kolektīviem, kas neiesūtīja savus videopriekšnesumus, tur apakšā bija ļoti dažādi apstākļi – gan ierobežojumi, kas bija iekštelpās un ārtelpās, gan problēmas ar transportu – it sevišķi lauku reģionos, kur dziedātāji netika uz filmēšanu, vai arī, piemēram, tehnoloģiskais iztrūkums. Ja runa ir par nākotni, tad šobrīd vēl secinājumiem ir pāragri.
Maniem koriem (E. Vītols ir Latvijas Universitātes jauktā kora “Aura” diriģents un mākslinieciskais vadītājs, kopš 2008. gada – arī Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas jauktā kora diriģents un mūzikas pedagogs, kopš 2005. gada – viens no vīru kora “Absolventi” diriģentiem, no 2015. gada – mākslinieciskais vadītājs, Jelgavas Koru apriņķa virsdiriģents. – A. B.) ļoti cerīgi aizritēja augusts un septembris, arī, neraugoties uz to, ka mēģināt klātienē varēja 20 cilvēku.
Interešu izglītība vienu brīdi varēja pat diezgan brīvi strādāt. Tas bija ļoti cerīgi, bet tagad esam tur, kur esam. Šodienas letālā statistika ir katastrofāla (diskusijas dienā 17. novembrī bija reģistrēti 79 ar Covid-19 sasirgušas personas nāves gadījumi. – A. B.).
Domāju, ka to “sauso atlikumu” redzēsim pavasarī, jo pašlaik nevaram savilkt nekādas paralēles starp kolektīvu un dalībnieku skaitu.
Mēs nezinām, cik katrā kolektīvā ir palicis dalībnieku, un tajā pašā laikā, ja kāds kolektīvs tomēr ir izzudis – es nerunāju tikai par koriem –, es pagaidām negribētu apgalvot, ka būtu izteikts dalībnieku kritums. Rīgas Valsts 2. ģimnāzija, piemēram, septembrī mani ļoti pārsteidza, ka, neskatoties uz svētku citādu variantu, tik un tā bija ļoti daudz ieinteresētu jauniešu un kolektīvos notika dalībnieku pieplūdums. Vai tas būs saglabājies pēc šīs mājsēdes un lokdauna, mēs šobrīd nevaram pateikt.
Jautājums, par ko noteikti jārunā, ir arī interešu izglītības nodrošinājums vakcinētajiem. Šobrīd ievērojam ļoti stingrus ierobežojumus klašu grupās, tomēr man visi vidusskolas dziedātāji ir jau vakcinēti. Es ceru, ka arī pieaugušo koriem būs iespējas mēģināt nevis pēc šiem kvadrātmetru ierobežojumiem, bet vismaz vakcinētajiem dziedātājiem mēģināt pilnā sastāvā. Ar LU kori mēs, 70 vakcinēti cilvēki, jau kopš augusta sēdējām kādos 100 m2 un pilnīgi mierīgi dziedājām. Mūsu saslimušo un inficējušos skaits ir nulle, tātad vide ir ļoti droša.
Ja pēc ārkārtas situācijas beigām pieaugušo kolektīvi, cerams, varēs atsākt mēģinājumus ar neierobežotu vakcinētu dalībnieku skaitu, tad es rosinu, ka arī skolās kolektīvi varētu darboties ar lielāku vakcinācijas īpatsvaru.
Pašvaldību attieksmes jautājums
– Cik reāls ir skaitlis 30 358 dalībnieki, kas piedalījušies svētkos?
A. Bērziņa: – Šie 30 358 dalībnieki ir tie, kas šogad tiešām reāli piedalījās svētku norisēs. Tā ir apkopotā informācija, ko mums sniedza koordinatori, pateicības, ko izsniedzām visiem dalībniekiem – tiem, kas bija gatavojušies, piedalījušies dažādos videopriekšnesumos. Tā patiešām ir ļoti reāla statistika.
Runājot par to, kā apkopojam informāciju šajā mācību gadā – jā, bijām paredzējuši to sākt darīt jau nedaudz agrāk, bet, ņemot vērā ārkārtējo situāciju un visus ierobežojumus un noteikumus, kas jāievēro, plānojam to darīt janvārī februārī – pēc ārkārtējās situācijas beigām un cerībā, ka varēs atkal atsākties kolektīvu mēģinājumi. Šobrīd nevaram pateikt kolektīvu skaitu, jo bija tādi, no kuriem piedalījās viens vai divi bērni, bet katrs, kurš bija iesaistīts, ir ieskaitīts kopējā skaitā.
– Piemēram, “Saulesvijā” piedalījās 43 pašvaldības, bet Rīga ar 10 080 bērniem bija to vidū, kas nepiedalījās. Vai ir zināms, cik e-svētkos kopumā bija brīvprātīgo no Rīgas?
– Rīgas kolektīvi piedalījās individuāli – gan koru koncertos, gan “Dziesmubērnā”, gan “Dziesmu kokā”, gan iesūtīja videopriekšnesumus un videosveicienus, gan piedaloties deju koncertos, kokļu mūzikas koncertfilmas ierakstā un citos. Ir zināms, bet es nevēlos šo skaitli vēl publiskot, tomēr piedalījās ļoti daudz. Protams, Rīgas kolektīviem izpalika vienotais pasākums.
– Piedalīties svētkos bija katras pašvaldības lēmums. Kādi argumenti tika izmantoti par vai pret dalību svētkos?
D. Nikolaisone: – Mēs esam palikuši tāds netradicionāls novads, jo, veidojot vienu Ogres novadu, kas izveidojies, apvienojoties Lielvārdes, Ikšķiles un Ķeguma novadiem, esam saglabājuši līdzšinējos koordinatorus. Esam četri koordinatori, kas koordinē gan vēsturiskajā novadā, gan arī kopā sadarbojas. Pirmā sadarbība bija ļoti veiksmīga, kad organizējām “Saulesvijas” ceļu, kas pie mums norisinājās 27. jūlijā. Pašvaldības galvenais un primārais uzstādījums bija – ja bērns un jaunietis jutīsies labi, tad arī mūsu mērķis būs sasniegts.
I. Zuģicka: – Augšdaugavas novadā ir apvienojušies divi – Daugavpils un Ilūkstes – novads. Arī šos e- svētkus koordinējām divatā, lai gan oficiāli pēc apvienošanas skaitījos es. Tomēr Ilūkstes puses koordinatore labāk zināja savus kolektīvus. Arī “Saulesvija” notika divās vietās – Latgalē – Daugavas lokos Slutišķos un Sēlijā – Ilūkstē. Sadarbojāmies ļoti veiksmīgi un arī no pašvaldības attieksme bija ļoti atsaucīga. Arī, kad tika veiktas visas aptaujas par piedalīšanos, neviens nepateica nē. Teica – jā, cik būs gribētāju, piedalīsimies jebkādā izpausmē. Varbūt bija runa par finansējumu, kas ir vispār aktuāls jautājums, tomēr sadarbība bija jūtama; kā koordinatore nevienu brīdi neizjutu, ka ratos būtu likts kāds spieķis.
A. Celmiņa: – Man liekas, ka mums situācija ir visveiksmīgākā – vēsturiskais Dobeles rajons sadalījās trijos novados, bet mēs visu laiku dzīvojām vienkopus, skates notika Dobeles kultūras namā, sadraudzības koncerti – visiem trim novadiem kopā. Darbojāmies arī kopā ar Auces un Tērvetes novadu izglītības speciālistiem. Trim novadiem apvienojoties Dobeles novadā, mēs tā arī turpināsim šo darbu. No pašvaldības saņēmu tikai un vienīgi atbalstu, man nekas nebija liegts. Ja arī kādam kolektīvam bija vajadzīgs transports, centāmies ar to palīdzēt. Ja vajadzēja jauniešiem organizēt Covid-19 testus, tad arī pašvaldība nāca pretī ar līdzfinansējumu.
1,6 miljoni – atalgojuma palielināšanai
– Vanaga kungs teica, ka rūgtums ir milzīgs, un Dziesmu svētku process ir cietis nenormāli. Vai nākamā gada valsts budžetā paredzētie 1,6 miljoni eiro šajā ziņā varētu ko uzlabot?
R. Vanags: – Tur skaidojums ir cits, nekā jūs to pasniedzāt. Tā nauda nav paredzēta 2023. gada Dziesmu svētku rīkošanai. Tā ir atalgojuma daļa, ar ko valsts ir uzņēmusies piepalīdzēt, lai diriģenti un kolektīvu vadītāji Latvijā saņemtu kaut cik cienīgu atalgojumu. Mans labs draugs, Dziesmu svētku virsdiriģents par koru vadīšanu vienā diezgan turīgā pilsētā saņem vien 100 eiro mēnesī. Šie 1,6 miljoni paredzēti diriģentu un deju kolektīvu vadītāju atalgojuma palielināšanai un izlīdzināšanai.
Daudzi no viņiem šobrīd saņem mazāk par Latvijā noteikto minimālo algu.
– Ja runa ir par vienotu procesu, tad – kā ar skolēnu kolektīvu vadītājiem, uz viņiem arī tas attiektos?
– Diemžēl mums ir resoriskā finansēšana, kad Izglītības ministrija atbild par skolēnu svētkiem un Kultūras ministrija – par Vispārējiem dziemu un deju svētkiem. Kultūras ministrs Nauris Puntulis, lai kā gribētu, skolu koru diriģentiem naudu nevar piešķirt. Tas ir Izglītības ministrijas lauks. Lai gan, protams, mums ir viena Dziesmu svētku estrāde un vienots Dziesmu svētku process, sākot ar skolas bērniem un beidzot ar cilvēkiem pensijas gados.
Kultūras ministrija ar šo finansējumu cenšas aizlāpīt to milzīgo atšķirību, kas ir notikusi novados, kur diriģentus un kolektīvu vadītājus atalgo ļoti dažādi – ir vietas, kur to dara kampaņveidā, piecus mēnešus atbalsta un pēc tam – dariet, ko gribat.
Protams, Rīga, arī dažas citas lielās pilsētas, ir uzņēmušās lielāku atbildību, ar šiem cilvēkiem slēdzot darba līgumus, bet diemžēl arī šajās pilsētās daļa amatiermākslas speciālistu ir kvalificēti kā pašnodarbinātie. Dažviet tiek slēgti uzņēmuma līgumi vai pat vispār piešķirta tikai projektu nauda atalgojumam.
Kā satuvināt sistēmas
– Vai ir kaut kas, kas svētku organizācijas sistēmā būtu globāli jāmaina?
– Pieaugušo svētkiem ir neliela priekšrocība – mums ir valsts institūcija – koru un deju apriņķu virsdiriģenti un virsvadītāji, kas palīdz metodiskajā darbā. Skolu sistēmā pašreiz tas tā nenotiek. Dažas pašvaldības to dara atbildīgi, saprotot, ka šādi cilvēki ir vajadzīgi, bet citos novados šāda posteņa nav. Tas ir viens no aspektiem, par ko noteikti vajadzētu domāt nākotnē. Gan koriem, gan deju kolektīviem būtu nepieciešama tāda organizatoriska valstiska sistēma, kas tieši vada šo novadu kolektīvu kopdarbu, veidojot skates, dažādus svētkus un norises, arī metodiskos seminārus.
A. Bērziņa: – Kopš 2009. gada mums bija 119 pašvaldības, tā tiešām bija ļoti sadrumstalota sistēma. Tagad esam lūguši pašvaldības deleģēt, kas atbild par katru interešu izglītības jomu. Esam arī centušies panākt, lai sistēma būtu līdzīga kā Vispārējo dziesmu un deju svētku procesam kopumā. Diemžēl līdz šim mums tas nav izdevies – arī finansiālu apsvērumu dēļ.
E. Vītols: – Svētku kontekstā administratīvi teritoriālā reforma, lai gan vietām mainījās novadu koordinatori, no kolektīvu skatpunkta neko daudz neizmainīja. Domāju, ka no šīs reformas viedokļa svētki nākotnē būs vieglāk organizējami. Pašvaldības nozīmēts koordinators ir tas, kurš retāk darbojas arī ar mākslu, bet pamatā ar tehniskākām lietām. Būdams Jelgavas pusē, zinu, ko nozīmē šie cilvēki, kas ārkārtīgi daudz palīdz finansējuma, organizatoriskajos, telpu, nošu, transporta un daudzos citos jautājumos.
Bet jābūt arī nozares pārstāvim – vai tas ir mūziķis, deju speciālists vai pūtēju orķestra virsdiriģents –, kurš ar kolektīviem neveic šo tehnisko, bet gan māksliniecisko sagatavošanās darbu. Tas nereti ir ļoti vajadzīgs, un mēs kā Skolēnu dziesmu svētku virsdiriģenti to arī ļoti izjūtam. Gadu pirms svētkiem apbraukājam visu Latviju, bet iepriekšējā periodā kori gatavojās vairāk vai mazāk ļoti patstāvīgi.
Tomēr, piemēram, Cēsu novadā Ilga Šķendere (mūzikas skolotāju metodiskās apvienības vadītāja. – A. B.) ļoti labi pārzina koru darbību, un viņa uzņēmās šo rūpi. Vai arī Anita Liekna Jelgavas novadā (Jelgavas novada Kultūras pārvaldes vadītāja. – A. B.)… Tomēr – Rīgā ir viens – Izglītības, kultūras un sporta – departaments, bet man Jelgavā, kur esmu virsdiriģents, ir gan Kultūras, gan Izglītības pārvalde.
Būdams virsdiriģents pieaugušo koriem, skolēnu koriem es pat īsti netieku klāt. Viņi šīs atbildības sfēras savā ziņā nodala, līdz ar to Izglītības pārvaldei nebūs prioritāra virsdiriģenta vai virsvadītāja štata vietas ieviešana, neskatoties uz to, ka tai būtu jābūt.
– Kā šie jautājumi ir atrisināti šajā diskusijā pārstāvētajās pašvaldībās?
A. Celmiņa: – Mūsu pašvaldībā atsevišķi ir Kultūras un ir Izglītības pārvalde. Kultūras pārvalde strādā ar pieaugušo kolektīviem un organizē dalību Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos, bet Izglītības pārvalde strādā ar pirmsskolu un skolu jaunatni, līdz ar to koordinē dalību Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Mūsu labā lieta ir tā, ka Dobeles novadā ir skolu koru virsdiriģents, kurš uztur saikni ar visiem novada dziedošajiem kolektīviem. Tieši tāpat mums ir arī deju kolektīvu virsvadītājs, kurš sniedz padomu visiem tautas deju kolektīvu vadītājiem.
I. Zuģicka: – Arī pie mums sistēma ir līdzīga. Mūsu novadā ir deju nozares virsvadītāja. Kopumā ir viens cilvēks – koordinators –, kurš atbild par Skolēnu dziesmu svētkiem.
Kas notiks ar 2023. gada svētkiem
– Vanaga kungs ir teicis: “Mums visiem šodien vajadzīgas divas vakcīnas – viena pret Covid, otra – par Dziesmu svētkiem.” Pēdējā Dziesmu svētku padomē izskanēja, ka, situācijai līdz maijam ar dalības iespējām procesā neuzlabojoties, varētu tikt lemts jautājums par 2023. gada Vispārējo dziesmu svētku pārcelšanu. Cik tas ir reāli?
R. Vanags: – Skolēnu svētkiem un pieaugušo svētkiem tomēr ir atšķirīgi uzdevumi, lai gan mērķis, protams, viens.
Skolēnu svētkiem pirmais un galvenais uzdevums ir bērnus un jauniešus ieinteresēt un iesaistīt Dziesmu svētku kustībā un tādējādi veidot viņus kā personības, Latvijas patriotus.
Skolēnu svētku pārcelšana no 2020. uz 2021. gadu dzīvē tomēr īsti neattaisnojās, jo 2020. gadā mēs tos būtu varējuši rīkot Mežaparka estrādē un Daugavas stadionā pat ar 3000 dalībniekiem – lai gan, protams, nevarējām paredzēt situācijas eskalāciju šajā vasarā un trešo pandēmijas vilni. Tāpēc vienīgais pareizais solis bija šos svētkus digitālā formātā noslēgt šogad un sākt gatavoties nākamajiem. Lielo Dziesmu svētku uzdevums ir tradīciju uzturēt un turpināt.
Runājot par pieaugušo Dziesmu un deju svētkiem, pašreiz redzams, ka kori pandēmijas laikā nestrādā pietiekošā kvalitātē un apjomā, un saskatām to pašu arī pie dejotājiem un pūtēju orķestriem. Virsuzdevums tomēr ir latviešu Dziesmu svētku vērtības, un liekt latiņu uz leju būtu ļoti bīstami, jo zinām, ko svētki mums nozīmē un kā ar tiem lepojamies.
Šobrīd nevajadzētu tik daudz domāt par to, kā svētkus rīkot par katru cenu un pēc principa “vienalga kā”, bet gan par to, ka tie ir VISAS tautas svētki.
Ja Dziesmu svētkus rīkotu dalītajā režīmā – zaļie un citādi domājošie –, tad mēs atkal šķeltu tautu un sabiedrību. Es domāju, ka mums kā sabiedrībai pirmām kārtām ir jākļūst veselai, mums ir jātiek pāri šai ķezai, kas mums ir uzkrauta tik lielā apjomā.
Jāsaprot arī, ka Dziesmu svētku programma ir jāsagatavo un katram svētku dalībniekam jābūt motivētam, ka viņš tajos piedalās ar ārkārtīgi augstu pašapziņas līmeni. Sagatavošanās procesu nedrīkst izlaist, tas ir tikpat svarīgs kā paši svētki; ja tas nenotiks pilnvērtīgi un mēs pēc jaunā gada nevarēsim atsākt darbošanos, tad es redzu apdraudējumu Dziesmu svētku repertuāram un līdz ar to arī pilnvērtīgām svētku norisēm 2023. gadā.
Manuprāt, mēs nedrīkstam sākt samazināt svētku programmas tikai tāpēc, ka jānotiek svētkiem konkrētā gadā un datumā. Es domāju, ka tā nebūtu vislielākā nelaime, ja mēs 2023. gadā Dziesmu svētku tradīcijas 150 gadus atzīmētu ar kādu svinīgu koncertu, kas būtu veltījums tradīcijai, bet nebūtu Dziesmu svētku koncerts. Dziesmu svētkus pilnā apjomā tad svinētu visi kopā, piemēram, 2024. gada vasarā ar rūpīgi sagatavotu programmu un godīgi padarīta darba sajūtu.
Tā Latvijai nebūs traģēdija, toties atkalredzēšanās prieks būs tik liels, ka mēs atkal sajutīsim, ka tie ir mūsu svētki, kurus vajag turpināt, iesaistot arī jauno paaudzi.
Noslēguma koncertam ir dots īpašs nosaukums “Kopā augšup”. Ar šāda nosaukuma Rasas Bugāvičutes-Pēces dzeju top arī Lolitas Ritmanis komponētais jaundarbs Noslēguma koncertam, uz kura atskaņojumu kopā ar Lielo dziesmu svētku kopkori izdziedāt Latvijas spēka dziesmas “Gaismas pili”, “Manai Dzimtenei” un “Saule, Pērkons, Daugava” aicinu arī skolu jauniešu korus, kuriem šogad diemžēl pilnvērtīga Dziesmu svētku sajūta izpalika. Protams, joprojām ceru, ka svētki varēs notikt, kā plānots, 2023. gada jūlijā! Lai mums kopā izdodas atkal piedzīvot patiesas Dziesmu svētku sajūtas!
