Diāna Jance: Dziesmu svētku laiks ir daļa no Latvijas laimes formulas 1
Dziesmu svētku laiks ir daļa no Latvijas laimes formulas. Šajās garīgas vertikāles pilnajās stundās un dienās piemirstas ikdienas ķīviņi, nelāgā oma, vienaldzība un nespēks.
Tā ir no aizlaikiem mantota dziedāšanas un dejošanas prasme, kad piemirstas neskaitāmās stundās ieguldītais darbs. Uzplaukst sapņi un parādās mērķtiecība kustība. Tā visa bieži pietrūkst ikdienā – vienotības, spēka, garīguma godināšanas un daudzināšanas. Tajos brīžos, kad ievērojama tautas daļa uzvelk tautastērpu, salīkušie pleci pēkšņi iztaisnojas, acis iemirdzas, un ļaudis iet smaidoši un paceltu galvu. Apkārt virmo tēvzemes mīlestība, kas iedvesmo arī skatītājus. Varbūt kādi mūs uzskata par trakiem, jo viņiem šo sajūtu nesaprast.
Pirmais bija kā pavasaris. Mūsu tauta bija jauna, patiesībā vēl tikai dzima. Kā jāņugunis no Dikļiem nākdamas, sākot ar 1864. gadu, garā skatāmos pakalnos iedegās dziedāšanas biedrības, kurās pulcējās meitas un puiši, vīri un sievas no tuviem un tāliem novadiem. Lielie Dziedāšanas svētki bija sākušies. Vēl nenojausta un varbūt pat nesaprotama domas sēkla par savu valsti bija jau aizmetusies.
Tad sekoja vasara. Ceļot savu valsti, tauta dziedāja. Kad aiz muguras palika Pirmais pasaules karš, Brīvības cīņas un bēgļu gaitas, mūsu jaunā valsts ātri nostiprinājās un atsākās arī Dziesmu svētki. Kurzemes, Zemgales, Latgales un Vidzemes lauku sētās tapa visskaistākie rokdarbi. Visskanīgākās dziesmas skanēja gaišos rītos. Latvijas ārēs dimdēja viscēlākie deju soļi. Bija gods un prieks celt, daudzināt, izdziedāt savu valsti. Latvija bija plaukstoša un garīgi moža Eiropas valsts, mūsu tautas morālās un ētiskās vērtības atbalsojās arī citās tautās.
Negaidīts pielavījās rudens. Agrās salnas, šausminošais sals koda, nobeidza asnus un prieku. Tomēr visu iznīcināt neizdevās. Varbūt otrreiz okupētajā pēckara padomju Latvijā valdošā vara atļāva Dziesmu svētkus tikai tāpēc, ka tā bija spoža izrādīšanās Rietumu pasaules priekšā. Varbūt tas bija izmisīgs tautas spēks, kas izskanēja pirmajos un arī vēlākajos LPSR Dziesmu svētkos pirms un pēc lielākajām deportācijām? Toreiz izbeidzās viss…. Pazuda iekoptie lauki, sagruva drošās mājas, no kurām izdzina cilvēkus. Tas bija ilgs kailsals. Svētku reizēs ikdiena iekrāsojās, bet citugad dzīve bija pavisam tumši pelēka. Brīvās Latvijas Dziesmu svētku tradīciju turpināja visur pasaulē, kur mita latviešu bēgļi. “Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama…”
Ziema bija gara. Dziesmas tomēr skanēja. Pāri okeāniem, pāri nabadzībai, pāri nespēkam. Ne velti šī laika beigās latviešu dziedāšanu dēvēja par Dziesmoto revolūciju. Bet tas jau bija ziemas laika pašās beigās, kad sala mugurkauls tika pārlauzts. Līdz tam nomainījās paaudzes, daļa gāja Dziesmu svētku gājienā, lepni nesot sarkanbaltsarkano karogu un tikai sapņos, aiz dzelzs priekškara, skatīja Dzimteni. Daļa bija Dzimtenē, bet tikai sapņos dziedāja “Dievs, svētī Latviju!”. Tā okupētajā Latvijā izauga paaudze, kura vairs neatpazina ne karogu, ne himnu.
Tagad Latvijas valsts svin savu simtgadi. Šī ir vasara, kad sarkanbaltsarkanie karogi plīvo tik lepni kā vēl nekad. 1989. gadā dzejnieks Imants Ziedonis uzsvēra un reizē pareģojoši brīdināja: “Edvarta Virzas “Straumēni” ir latviešu tautas mājudziesma. Varoņdziesma “Lāčplēsis” mums vēl ir par sevi un mājudziesma par sevi. Saimnieks ar pasaulē gājēju varoni vēl nav sapraties un nav sastrādājies. Līdz pat šai baltdienai nē. Kalnugāzējs nīcina pats savu māju kāpas, Kokurāvējs spridzina pats savus lauku ozolus, Kurbads Ķēves dēls savu māti nodod valsts sagādē lapsām par barību, varonis septiņjūdžu zābakos skrien pa pasauli tūrismā un trimdā, mājās neko nepārvezdams, nepienesdams, un ar neredzamības un nedzirdamības cepuri galvā valsts ierēdnis slēpj savus tautai netalantīgos nodarījumus. Tad vēl politiķi ar “galdiņklājies” solījumiem un personīgo pierīšanos. Bet tauta kopudziesmu meklē.”
Lai kur un kā mūsējie dzīvotu ikdienā, šīs vasaras Dziedāšanas svētki ir sākušies. Tajos piedalās ne tikai latvieši – visi, kuri grib dzirdēt un ieklausīties dziesmā, ir daļa no mūžīgās Latvijas. Dziesmu svētkos kopdziesma skan uzvaroši.
