– Venēcijas biennāle ik reizi tiek ļoti apspriesta. Kriš, kāda jums bija biennāles pieredze? 9
K. S.: – Protams, Venēcija ir milzu notikums, un skaidrs, ka pārstāvēt savu valsti, veidot tās paviljonu ir notikums, kas raisa arī bailes, jo tā ir liela atbildība. Tāpēc esmu priecīgs, ka ideja man bija jau iepriekš – biju to atlicis uz laiku, kad būšu turīgs un varēšu atļauties to īstenot. (Venēcijai Krišs Salmanis bija radījis instalāciju, kas bija īstenota kā telpas vidū pie jumta kores ar galotni uz leju piestiprināts astoņus metrus garš koks, kurš ar astoņu sekunžu intervālu šūpojās no vienas puses uz otru. – L. K.) Ja būtu īsā laikā bijis jāizgudro projekts speciāli Venēcijai, tas būtu bijis par grūtu. Atziņa, iespējams, ir – vislabāk, ja strādā visu laiku un ne vienmēr ar konkrētu mērķi, mēģinot pielāgoties kādam notikumam.
A. S.: – Mums jau ar “Dziesmu” arī tā bija – radās kā melns joks, un, kad Šelda (kuratore Šelda Puķīte. – L. K.) mūs uzaicināja uz kopīgu projektu, vispirms domājām, ko darīt, un tad atcerējāmies šo domu.
– Starp citu, “Dziesmas” pieteikumā abi sakāt, ka esat piedalījušies Dziesmu svētkos. Dziedat? Dejojat?
K. S.: – Skolā es dejoju, piedalījos arī Deju svētkos, bet vairs neatceros, vai tie bija lielie vai mazie. Septiņus gadus dziedāju Mākslas akadēmijas korī, tad “Burtniekā”, piedalījos arī Dziesmu svētkos.
A. S.: – Es vairāk esmu bijusi skatītājos, sevišķi spilgti iespaidi vienmēr bija no gājiena. Tie ir bijuši svētki aizvien, līdz pat pēdējiem svētkiem, kad radās pārdomas, kuras izpaudām savā darbā. Daļa skatītāju domā, ka esam pret Dziesmu svētkiem, bet tā nav.
– Kristaps Pētersons gan savā pieteikumā darbam teicis, ka šī tradīcija būtu jāizbeidz…
A. S.: – Domāju, ka viņš kā ļoti konceptuāls komponists uzskata – kora dziesma jaunrades ziņā ir apstājusies. Mēs saprotam viņa viedokli, bet paši domājam citādi. Latviešiem tik ļoti patīk kašķēties un šķelties, bet Dziesmu svētkos visi sanāk kopā, turklāt šī tradīcija jau tik ilgi ir aktīva. Mēs esam par tradīcijas turpināšanu, jautājums tikai par to, cik kvalitatīvi ir jaundarbi, kā mēs sevi uzrunājam no skatuves, kādi paši sev izliekamies, un vai mums sevi 21. gadsimtā nav jāuzrunā citādi? Vai dziesmām 21. gadsimtā nav vajadzīgi jauni vārdi, tādi, kas stāsta, kādi esam tagad, nevis skatoties mītiskajā pagātnē, pirmskara Latvijā, kas, visticamāk, nemaz tāda nebija, kā mēs to iedomājamies.
K. S.: – Patiesībā jau Dziesmu svētki ir tikai pirmais punkts, boja, pie kā pieķerties, kad runājam par pašidentitāti. Pirmais, ko piesaucam, kad jautā, kas mēs, latvieši, esam. Bet tad uzreiz sakām, ka igauņi jau vispār ir tomēr labāki, un pēdējā laikā pat ieviesies vārds “vaimanoloģija”. Ar vārdu skaitīšanu Dziesmu svētku dziesmās gribējām pārbaudīt, vai neesam uzķērušies uz vaimanoloģijas kārdinošā āķa.
– Pirmie trīs dziesmās visbiežāk lietotie vārdi bija gana pozitīvi – Saule, meita, Dievs…
A. S.: – Jā, paši par sevi pozitīvi, bet, kad tie atkārtojas jaundarbos, redzams – tie tomēr ir veci vārdi. Skaidrs, kas bija saulīte 19. gadsimta ļaudīm, bet mūsdienās, skatoties saulrietu, nevar aizmirst par klimata pārmaiņām, par to, ka Saule kādreiz izdzisīs… 21. gadsimta sākumā dziesmā jāieliek kaut kas vairāk uz nākotni vērsts, lai skrien skudriņas pār kauliem, kā klausoties Vītola “Gaismas pili” – kaut ko tikpat spēcīgu no šīs dienas.
K. S.: – Vērts paskatīties, vai mūsdienu jaunie dzejnieki raksta par Saules meitām un Dieva dēliem, vai tomēr meklē citas, jaunas metaforas un simbolus.
A. S.: – Lietojot vecos kodus, vairs īsti neieklausāmies, un tas ir izšķērdīgi, jo enerģija Dziesmu svētkos ir ļoti liela.
K. S.: – Enerģija ir milzīga, varena, laba, ir forši kopā šūpoties un dziedāt foršu melodiju, bet, ja mēs par to vairāk piedomāsim, tā varētu būt vēl labāka.
A. S.: – Jā, dziedāt par to, kādi esam un varam būt, nevis to, kādi bijām vai it kā esam – ka mums ir grūti, jālūdz palīdzība, mēs paši nevaram. Bet mēs varam, jau 25 gadus varam! Vispār, tas, ka nepilniem diviem miljoniem cilvēku ir sava valsts, zeme, kultūra – tas taču ir neaptverami! Es pārsvarā uzturos Londonā, – viņiem tas šķiet neaptverami.
K. S.: – Annai darba vietā ir pilnīgs kausējamais katls. Bet, ja pasaki, ka tavā valodā runā nepilni divi miljoni – viens Londonas mikrorajons –, tad gan uzreiz liekas citādi…
A. S.: – Jā, un tas mikrorajons saražo visu mūsu kultūru – Dziesmu svētkus, kino, pasaulslavenos mūziķus, kurus eksportējam… Protams, ir problēmas, kas jārisina, bet ir arī tik daudz kā lieliska, turklāt praktiski par velti. Kaut vai tas, ka vari paņemt tramvaja biļeti, aizbraukt uz mežu, kur tikpat kā neviena nav, vai ar pilsētas autobusu līdz jūrai – mums tas šķiet pašsaprotami. Londonā tu vari braukt un braukt, un braukt, un netikt ārā no Londonas un gaisa piesārņojuma. Protams, tur ir citas labas lietas. Bet arī problēmas ir visur. Jāatrod balanss, ar ko esi gatavs samierināties.
