Dziesmu svētkiem vajag jaunus kodus. Saruna ar māksliniekiem Annu un Krišu Salmaņiem 9
Purvīša balvas jubilejas gadā Latvijā lielākā un prestižākā mākslas balva ir aizceļojusi pie mākslinieku grupas – Annas Salmanes, Kriša Salmaņa un Kristapa Pētersona –, kuru kopdarbs – balvai nominētā izstāde “Dziesma” LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā 2015. gada vasarā – piedāvāja svaigu skatu uz teju 150 gadu seno Dziesmu svētku tradīciju. Izstādei “Dziesma” mākslinieki saskaitīja vārdus, kas izmantoti Latvijas 1990. līdz 2013. gadu Vispārējo latviešu Dziesmu svētku Noslēguma koncertu dziesmās. Tekstos visbiežāk lietotais vārds ir “saule”, tam seko “meita”, bet trešajā vietā ir “Dievs”. Izstādei izvēlēts vārds “Dievs” kā pretrunīgākais, un Kristaps Pētersons izveidoja kompozīciju “Dievzemīte I” no 184 dziesmu fragmentiem.
– Vai paredzējāt, ka “Dziesmu” nominēs Purvīša balvai?
Anna Salmane: – Kad izvirza, vienu brīdi jau liekas, ka balva būs, citu, ka nebūs. Es centos par to īpaši nedomāt.
Krišs Salmanis: – Es jau pirms tam esmu divas reizes par to domājis (Krišs Salmanis izvirzīts Purvīša balvai arī 2009./2010. un 2011./2012. gada periodā. – L. K.). Biju satrenējies. Kā teica Anna – kā būs, tā būs slikti.
– Anna un Krišs Salmaņi, varbūt daļa lasītāju to nezina, ir brālis un māsa, un tādējādi mākslinieciskās noslieces nāk no viena avota. Tomēr, sevišķi Kriša portfolio paskatoties, šķiet – panākumu pietiktu krietni garākam mūžam.
K. S.: – Jā, arī pats reizēm brīnos. Šķiet – esmu uztaisījis pāris foršas lietas, kas pašam patīk un liekas labas. Darbs Venēcijas biennālei (2013. gadā Krišs Salmanis kopā ar Kasparu Podnieku veidoja Latvijas paviljonu Venēcijas biennālē “Ziemeļi-ziemeļaustrumi”. – L. K.), protams, pāris personālizstādes, bet, lai tos pāris labos darbus varētu paveikt, cik tur darba ieguldīts, tomēr tas jau aizmirstas.
A. S.: – Krišs ir ļoti disciplinēts un ar lielām darba spējām.
K. S.: – Bet sākās jau mums abiem vienādi. Vecāki bija mākslinieki, neko mums neliedza. Tas pat vienā brīdī šķita aizdomīgi, ka mani visu laiku tikai slavē. Atceros, tētis bija ļoti lepns, kad uz sienas uzrakstīju viņa vārdu, kā nu mācēju, “Euris” – Juris viņu sauc.
A. S.: – Nē, uz tapetēm laikam gan zīmēt tomēr nedrīkstēja. Atceros – man bija četri vai pieci gadi, sēdēju pie galda un švīkāju ar zaļu krītiņu pa baltām tapetēm un skatījos – bārsies vai nebārsies?
– Jums abiem bērnībā apkārt bija mākslinieciska vide…
A. S.: – Jā, visu laiku – kad bijām mazi, abi vecāki strādāja Latvijas Nacionālajā operā (Juris Salmanis ir LNO scenogrāfs, Anta Rozefelde bija kostīmu māksliniece. – L. K.), tur apkārt bija dziedāšana, butafori, šūšanas darbnīcas. Ja teicām, ka nav ko darīt, iedeva lapu – ņem, pazīmē… Man līdz kādiem septiņiem vai pat vairāk gadiem likās, ka visi cilvēki ir mākslinieki, – tie, kuri tramvajā un veikalā aiz letes, ir izņēmums. Zemapziņā man sēž, ka cilvēks ir mākslinieks.
Bet ceļš pie mākslas man sanāca garāks un līkumaināks nekā Krišam. Ar Sorosa stipendiju pabeidzu vidusskolu Anglijā, un mākslas skolotāja teica, ka vajadzētu stāties augstskolā. Tās bija 90. gadu beigas, kad vecākiem bija ļoti maz naudas, Latvija nebija Eiropas Savienībā, mācību maksa bija apmēram 3000 mārciņu gadā, bet vecāki saņēma kādus 80 latus mēnesī. Iestājos Senmārtinas mākslas koledžā, naudu nedabūju un mācīties, protams, nevarēju. Tomēr bija sajūta, ka esmu bijusi gana laba, lai uzņemtu, mēģināju Latvijas Mākslas akadēmijā, tur mani nepieņēma. Tad 21 gada vecumā man likās, ka esmu veca, nekur vairs neiestāšos, palikšu neizglītota (smejas), kaut kur ir jāstājas, tāpēc izmācījos filozofiju. Un tad jau sajutos pavisam veca, skaidrs, uz mākslu vairs nav cerību. Bet nevarēju šo domu dabūt ārā. Man patika filozofija, arī mācīt filozofiju patika (Krišs iestarpina, ka Annai padevies, viņas audzēkņiem bijuši labi panākumi), tomēr visu laiku bija sajūta, ka tas nav tas, kas man jādara. Tad tomēr radās iespēja studēt mākslu Anglijā.
K. S.: – Re, interesanti uz to no Annas perspektīvas paskatīties. Man vienmēr liekas – Anna par mani trīs gadus jaunāka, loģiski, ka viņai nav tik garš tas portfolio. Un Anna bija galvenais dzinējspēks projektā “Dziesma”. Visur raksta: Krišs Salmanis, Anna Salmane, Kristaps Pētersons, bet loģiskāk būtu – Anna Salmane, Krišs Salmanis sadarbībā ar Kristapu Pētersonu.
