Dziesmu svētki: zelta griezumu meklējot 1
XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētku izvērtēšanas konferences priekšvakarā “Latvijas Avīzes” redakcijā – ekspertu diskusija.
XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētku izvērtēšanas konferences priekšvakarā “Latvijas Avīzes” redakcijā par aizvadīto svētku ieguvumiem un diskutablām lietām sprieda Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) direktore Dace Melbārde, dejas mākslas eksperte, deju svētku lieluzveduma “Tēvu laipas” projekta vadītāja Maruta Alpa, pūtēju orķestru eksperte, “Dižkoncerta” projekta vadītāja Astrīda Ķēniņa, viena no Noslēguma koncerta “Līgo” mākslinieciskajiem vadītājiem, Dziesmu svētku virsdiriģente Aira Birziņa, Jelgavas novada jauktā kora “Sidrabe” un Jelgavas pilsētas jauktā kora “Zemgale” mākslinieciskais vadītājs, Jelgavas mūzikas vidusskolas diriģēšanas nodaļas vadītājs Guntis Pavilons, Dziesmu svētku biedrības pārstāve, Aizkraukles apriņķa koru virsdiriģente, jauktā kora “Aizkraukle” diriģente Ilze Atardo un kora “Frachori” dalībnieks un dibinātājs, dziedātājs ar 36 gadu stāžu Jānis Amols. “Latvijas Avīzi” pārstāvēja žurnālistes Anita Bormane un Vita Krauja.
V. Krauja: – Ko no aizvadītajiem svētkiem varam vērtēt kā ieguvumu un izmantojamu arī 2018. gadā?
D. Melbārde: – Izmantojot jaunās tehnoloģijas, tika izveidota ne vien informatīvā un vizuālā, bet arī komunikāciju telpa svētku vērtību, misijas un vēstījuma skaidrošanai, kas ikvienam ļāva justies kā to dalībniekam un veidotājam. Šie bija pirmie svētki sociālo mediju laikmetā, un mēs tos parādījām kā spēku, kas var pozitīvi vienot cilvēkus. No organizatoriskā viedokļa svētku administratīvā kapacitāte bija salīdzinoši daudz mazāka, par svētkiem atbildēja tikai viena institūcija – krīzes laikā cilvēku skaita ziņā krietni samazinātais LNKC. Ir pareizi, ka valsts pārvalde samazinās, taču tas izvirza nākamo jautājumu: kā mazākā skaitā izpildīt tā paša apjoma uzdevumus? Faktiski iedarbinājām publisko un nevalstisko organizāciju partnerību, un daudzu sarīkojumu nodrošināšana tika deleģēta dažādām sabiedriskām organizācijām. Jāatzīmē vēl divas šo svētku veiksmes, kas saistītas tieši ar vienotas latviskās kultūrtelpas veidošanu. Visvairāk tas izpaudās, piešķirot jaunu kvalitāti mazākumtautību programmai, lai parādītu Latvijas kultūras daudzveidību visā tās krāšņumā. Otra būtiska lieta – bija svarīgi panākt, lai Dziesmu svētki kalpotu kā latviskās kultūrtelpas veidotājs, savedot kopā latviešus no visām pasaules malām, to arī izjūtu kā vienu no svētku galvenajām misijām.
Var runāt par daudzām mākslinieciskām veiksmēm. Gribu uzsvērt, ka nevajadzētu par Dziesmu un deju svētkiem spriest tikai viena pasākuma un vai vienas nozares kontekstā, jo šie svētki vēsturiski Latvijā veidojušies kā Latvijas nacionālās kultūras identitātes svētki. Pozitīvi novērtēti vairāki koru nozares projekti – Vītolam veltītais koncerts Universitātes aulā kordiriģentu kora sniegumā, kura pastāvēšana noteikti turpināma kā tradīcija, lieliski izskanēja vokāli simfoniskais koncerts “Arēnā Rīga”, bet garīgās mūzikas koncertu Domā eksperti vērtē kā pasaules līmeņa kultūras notikumu.
– Lai svētki varētu augt, kritiski jāpalūkojas uz diskutablo.
– Māksla vispār ir ļoti diskutējama. Turpmāk lielāku uzmanību gribētos pievērst tam, lai svētkiem sagatavotos laikus. Diemžēl jo-projām esam tādā situācijā, ka svētku finansējums pamatā top zināms tikai pusgadu pirms vērienīgās norises. Tas ir daudz, daudz par vēlu! No mākslinieciskā viedokļa kvalitatīvi sagatavot svētkus šādā situācijā ārkārtīgi grūti. Otra nepatīkama lieta, kas izvērsās kā plaša ažiotāža ar biļetēm, ir svētkiem atbilstošas infrastruktūras trūkums.
M. Alpa: – Jā, dejotāji ir diezgan strikti savā apņēmībā 2018. gadā mākslinieciskajām kvalitātēm un potenciālo skatītāju skaitam neatbilstošajā “Daugavas” stadionā vairs nedejot. Meklēsim citas iespējas. Tiesa, Nacionālajā attīstības plānā “Daugavas” stadiona pārbūve ir iecerēta, taču šis jautājums jau laikus ir jāaktualizē.
D. Melbārde: – To pašu varu teikt par Mežaparka estrādi. Ja salīdzina ar visām trim Baltijas valstīm, kordziedāšanas mākslinieciskais līmenis visaugstākais ir tieši Latvijā, bet iespējas svētku vainagojumu pārdzīvot pietiekami plašam cilvēku skaitam salīdzinoši ierobežotas. Ja uz svētkiem raugāmies kā centrālo notikumu 2018. gadā valsts simt gadu svinībās, būtu tikai apsveicami, ja mūsu valstsvīri un Rīgas dome atrastu kopīgu valodu un spētu piedāvāt risinājumu Mežaparka estrādei. Ir skaidrs, ka 2018. gadā interese par svētkiem un sarīkojumiem to gaitā būs vēl lielāka un no-slēguma galotnē gribēs piedalīties vislielākais cilvēku skaits. Tomēr atļaušos apgalvot, ka ir pilnīgi normāli un pareizi, ja šādā nacionālas nozīmes notikumā piedalās augsti viesi, ar tautu kopā ir valstsvīri. Bet spriedze rodas no ierobežotā biļešu skaita, un tad ikviens bez rindā stāvēšanas privileģēti estrādē nokļuvušais šķiet nosodāms un nepieņemams. Pasakot – lai tie simts deputāti nenāk! – tāpat nebūs nekāds risinājums. Ja savukārt risinājumu meklē vairākās koru programmās, tad tūlīt jāsaskaras ar dalībnieku noslogotību. Nekas nenotiek uz burvja mājienu. Nevar prasīt neiespējamas lietas: vairākus, turklāt mākslinieciski augstvērtīgus koncertus un vienlaikus nepalielināt slodzi dalībniekiem. Ir jāmeklē kāds zelta griezums.
– Visu iepriekš teikto vērā ņemot, tomēr nav skaidrs, kas liedza rīkotājiem skaidri un gaiši pateikt, ka uz sadziedāšanos, kurā varēja iekļūt par brīvu, Mežaparka estrādē varēs ieiet tik daudz cilvēku, cik pēc Noslēguma koncerta iznāks laukā. Un kādēļ, ņemot vērā pieredzi, nevarēja programmās ierakstīt, ka sadziedāšanās sāksies nevis tieši, bet ap vienpadsmitiem vai vēlāk?
A. Birziņa: – Tam varu piekrist.
– Tā kā Noslēguma koncerts izpelnījies pārmetumus par pārlieku ilgumu un arī zināmu vienveidību, daudzi lasītāji jautājuši, kā īsti notiek dziesmu atlase un vai pastāvošais modelis ir ideāls?
D. Melbārde: – Es arī no savas puses esmu izvirzījusi uzdevumu rast skaidru atbildi – kā top programma un kā ienāk jaundarbi. Taču katrā nozarē ceļš uz repertuāru ir atšķirīgs. Koru repertuāru sagatavošana un apspriešana ir LNKC koru nozares konsultatīvās padomes (šobrīd padomes sastāvā – Aira Birziņa, Romāns Vanags, Ivars Cinkuss, Mārtiņš Klišāns, Ārijs Šķepasts, Uģis Prauliņš, Rita Platpere, Normunds Ķirsis) uzdevums, tāpat – arī koncertu māksliniecisko vadītāju rekomendēšana. Nākamā pakāpe ir Mākslinieciskā padome, kura tiek iepazīstināta ar koncertu māksliniecisko vadītāju un nozares padomes priekšlikumiem. Parasti raisās radoša diskusija, pēc kuras daudzas lietas pārstrādā. Bet galavārds un atbildība jāuzņemas koncertu mākslinieciskajiem vadītājiem, kuriem mums ir jāuzticas un jāļauj strādāt. Man ir jautāts: kā jūs, centra direktore, neiejaucāties, neteicāt savu vārdu? Ziniet, ja administratīvs vadītājs sāktu kaut ko diktēt profesionāļiem ar atbilstošu izglītību un pieredzi, tas izskatītos pēc visīstākās cenzūras. Protams, ļoti no svara repertuāru veidot laikus, jaundarbus pasūtīt laikus. Pretējā gadījumā var izdoties un var arī nepaveikties. Taču atliek izskanēt vienam varbūt neveiksmīgam vai laika trūkuma dēļ pietiekami nepārdomātam skaņdarbam dažādos modulēšanas koncertos, kad jau vai visu ieskaitām neveiksmēs. Tas nav pareizi. Noslēguma koncertā bija arī ļoti daudz māksliniecisku veiksmju.
– Varbūt arī uz Dziesmu svētku noslēguma koncerta vērienīgāko oriģināldarbu vērts izsludināt konkursu?
A. Birziņa: – Pirms katriem Dziesmu svētkiem notiek jaundarbu konkursi, kuros visbiežāk piedalās komponisti savas karjeras sākumā un kuriem tas ir izaicinājums. Šo konkursu rezultātā kāda dziesma arī vienmēr iekļūst programmās. Ja izvērstu skaņdarbu ar vienu virsuzdevumu pasūta vairākiem, tas ir ļoti jutīgs un arī ētikas jautājums. Turklāt mūsu katra gaume ir atšķirīga. Lai atceramies, cik lielas peripetijas pēc svētkiem izraisīja arī Ērika Ešenvalda “Dvēseles dziesma”. Iecerot tādus lielus skaņdarbus, piemēram, Uģa Prauliņa “Jāņu nakts mistērija”, vienmēr pastāv risks, taču no skaņdarba atskaņojuma vēsturē paliks ļoti skaistas no augšas uzņemtas bildes ar dziedātājiem, publiku un deju rak-stu rīmējumiem viducī. Varbūt pēc gadiem tieši šie attēli atsauks atmiņā 2013. gada svētku izjūtas. Daudz ko izšķirtu piemērota izkārtojuma iespējas. Uz estrādes ir vietas deviņiem tūkstošiem dziedātāju. Šogad dalībnieku bija divreiz vairāk – ap 16 tūkstošiem. Podestu priekšā uz asfalta izvietoto koru dziedājums nevar izskanēt tikpat kvalitatīvi kā uz pakāpieniem stāvošo. Mūsu estrāde ir reāli par mazu Latvijas koriem. Pēc ieceres “Jāņu nakts mistērijā” vajadzēja rasties sajūtai, ka dejotāji it kā savienojas ar koristiem, veidojot vienu uzvedumu. Taču vietas trūkuma dēļ varēja piedalīties pavisam neliela deju kopa. Gribu uzsvērt, ka koncerts 7. jūlija vakarā bija noslēgums piecu gadu Dziesmu un deju svētku procesam. Tieši tādēļ līdzās visām koru grupām tajā jāpiedalās arī citām tautas mākslas lielajām nozarēm. Bet tas, protams, ir stratēģisks jautājums.
G. Pavilons: – Tomēr nav skaidrs, kas ir noslēguma koncerts: festivāls, skate, kur izrādām piecos gados sakrāto, vai tomēr koncerts ar mākslinieciskām vērtībām, kuru spēj fiziski izturēt dalībnieki un klausītāji?
M. Alpa: – Ja noslēguma koncerts būtībā tomēr ir vienīgā kopkora uzstāšanās, tad, manuprāt, tajā jāpiedalās tikai un vienīgi koriem. Praktiski redzējām, ka dejotāji tur īsti neiekļaujas. Mēs dejojām dziedātājiem, jo no skatītāju rindām dejotājus vienkārši neredz. Bet tā atkal ir infrastruktūras lieta.
A. Birziņa: – Var runāt par vienu vai diviem koncertiem ar atšķirīgu programmu, taču visi koristi vēlas piedalīties Noslēguma koncertā. Otro koncertu var veidot dažādu – gan ar citām nozarēm, gan tikai ar koriem – kā padomju laikā, bet Noslēguma koncertā sava loma vajadzīga visām koru grupām, jo tā ir galvenā svētku norise. Iepriekšējos svētkos 2008. gadā viendabīgajiem koriem galvenā uzstāšanās bija atklāšanas koncertā, un pienācīgas lomas neierādīšana noslēgumā šai dziedātāju trešdaļai atstāja zināmu rūgtumu.
J. Amols: – Pūtēju orķestri senāk aizpildīja pauzi, koriem nomainoties. Visu cieņu šā žanra pārstāvjiem, tomēr vērts padomāt, kādu lomu viņiem ierādīt nākamajos svētkos. Manuprāt, arī koru noiešana caur publiku bija laikietilpīgs un slikts risinājums.
A. Ķēniņa: – Ko jūs! Tas ir labākais un skaistākais, ko, koriem nomainoties, darīt. Cilvēkos šis gājiens starp skatītāju rindām rada ļoti emocionālu iespaidu.
A. Birziņa: – Tāpēc jau mūsu sapnis ir tik liela estrāde, lai koriem nevajadzētu starp koncerta daļām pārvietoties, vieniem noejot un uznākot nākamajiem. Lai visi varētu gan dziedāt, gan klausīties, esot uz estrādes.
A. Ķēniņa: – Pūtēju orķestra dižkoncerts Doma laukumā ar savām piecām stundām svētkos bija otrs garākais, taču neviens pret to neprotestēja. Arī Mežaparkā Noslēguma koncerts pūtēju orķestru dalībniekiem nelikās par garu. Savu programmu mēs sakrājam piecu gadu laikā. Ja gadā vidēji varētu tapt desmit jauni skaņdarbi, no kuriem varētu atlasīt trīs visiem patīkamus, tad ļoti ātri tiktu pie programmas, kura praktiski bija gatava 2012. gada oktobrī. Izveidot konkursu mūsu nozarei gan būtu ārkārtīgi sarežģīti, jo Latvija ir maza un komponistu tik, cik ir. Tāpēc, ja, piemēram, Valdis Butāns, kurš raksta koriem, simfoniskajiem orķestriem, gadā vienu skaņdarbu sacer pūtējiem, esmu laimīga.
A. Bormane: – Kora “Ventava” diriģente Maruta Rozīte Kuldīgā man teica: varbūt vajag atsevišķu jaundarbu koncertu, bet nevajag ar tiem mocīt visus dziedātājus. Viņasprāt, repertuārs bijis par grūtu.
A. Birziņa: – Tas ir filozofisks un stratēģisks jautājums. Taču Mežaparka estrādē neviens skaņdarbs nepiedzīvoja savu pirmatskaņojumu. Tie iepriekš bija izpildīti gan atsevišķu koru, gan modelēšanas koncertos novados. Kori ir ļoti dažādi, ar ļoti atšķirīgu māksliniecisko varēšanu. Vieni atbalstīs klasisko repertuāru a cappella, daļa ļoti azartiski atsauksies izaicinājumiem un mūsdienīgām apdarēm. Par proporciju nozarē esam ļoti karsti diskutējuši.
D. Melbārde: – Dziesmu svētki 140 gadu garumā tradicionāli apvienojuši gan pārmantotās vērtības, gan attiecīgā laika jaunradi. Arī “Gaismas pili” nepieņēma uzreiz.
G. Pavilons: – Ir vērts pārdomāt līdzsvaru starp dziedātāju ieguldīto darbu un izbaudīto svētku un prieka sajūtu. Novadu dziedātāji, atbraukuši uz Rīgu, no pirmās līdz pēdējai minūtei intensīvi strādā estrādē. Tā ir nenormāla slodze, bet no visa lielā svētku nedēļas piedāvājuma mēs neredzam itin neko. Dejotāji neredz dziedātājus un otrādi.
D. Melbārde: – Kam domāti svētki – dalībniekiem vai publikai, visai sabiedrībai? Tas ir viens no rītdienas konferences jautājumiem. Ir jāizvēlas – esi svētku dalībnieks, piedalies tajos vai labāk jūties kā svētku apmeklētājs un baudītājs? Visu diemžēl apvienot nevar.
V. Krauja: – Daudzi dziedātāji pauduši domas, ka nav iespēju izteikt savu viedokli par svētku repertuāru.
A. Birziņa: – Tādas iespējas bijušas gan. Varu minēt koncertu, kurā Latvijas diriģentu koris izpildīja diriģentu ierosinātās dziesmas Noslēguma koncertam Meža- parkā un pēc tam par tām balsoja. Tieši šādi Noslēguma koncertā iekļuva, piemēram, Ārija Šķepasta “Līgo” un Jevgēņija Ustinskova “Kā labad galdiņam”. Ar LNKC finansiālu atbalstu padsmit komponisti rakstīja konkrētam korim pasūtījuma darbus, kurus atskaņoja koncertā universitātes Aulā. Arī pēc tam bija balsojums un viedokļu aptauja. Jā, veiksmīgāka varētu būt diriģentu un komponistu sadarbība tieši radošajā procesā. Koriem mēs vairākkārt esam izdalījuši anketas ar jautājumiem par virsdiriģentiem, repertuāru, bet ziniet, kādreiz vai pie zāles durvīm jāstāv, lai cilvēki tās anketas aizpildītu un atdotu.
G. Pavilons: – Tik tiešām, anketās esam rakstījuši gan iecienītāko diriģentu vārdus, gan iemīļotākās dziesmas. Tikai kur tas viss paliek pēc tam? Vai tas tiek ņemts vērā? Ir sajūta, ka neesam uzklausīti, jo atgriezenisko saiti savām domām nejūtam.
I. Atardo: – Naski esam komentēt internetā, bet, kad jādarbojas Dziesmu svētku biedrībā vai jāaizpilda anketas, aktivitāte noplok. Man bija milzīgs pārsteigums aizvadītajā ceturtdienā, kad Aizkrauklē Dziesmu svētkiem veltītā reģionālā semināra norises vietā bija mazāk automašīnu nekā pie kultūras nama uz ikdienišķu kora mēģinājumu. Katastrofāli, ja tik maza atsaucība sarunai par tikko aizvadītiem svētkiem.
J. Amols: – Dziesmu svētku likumā vajadzētu paredzēt arī dziedātāju pārstāvniecību. Koriem ir sava pašpārvalde, ir prezidenti, koru menedžeri. Varbūt arī tiem jādod iespēja piedalīties Dziesmu svētku repertuāra izveidē?
D. Melbārde: – Kas liedz koru prezidentiem apvienoties un izveidot asociāciju vai biedrību? Es būtu priecīga paplašināt Dziesmu svētku padomi ar šādu svētku dalībnieku pārstāvniecību.
– No svara arī, cik un kas svētkos izmaksā.
– Runājot par aizvadītajiem svētkiem, esmu pārliecinājusies, ka tehniskās izmaksas bijušas neproporcionāli augstas attiecībā pret radošā darba atlīdzību. Maksājam lielas summas par apgaismošanu, apskaņošanu, jo šajā jomā tirgus Latvijā ir ārkārtīgi mazs. Turpretim mākslinieciskie vadītāji, kuri svētkiem velta trīs gadus, vidēji saņem 150 – 200 latu mēnesī. Vai tas ir konkurētspējīgs atalgojums divdesmit gadus profesiju studējošam māksliniekam?
A. Ķēniņa: – Būtu labi, ja Dziesmu svētkiem izveidotu atsevišķu mērķprogrammu un finanšu avotu, Valsts kultūrkapitāla fondā (VKKF) .
A. Birziņa: – Man komponisti sacījuši – nemaz neaicini mani rakstīt jaundarbus Dziesmu svētkiem, jo esmu jau saņēmis VKKF atbalstu darbam pie operas. Taču, neraugoties uz lielo slodzi un varbūt mazliet par vēlu saņemtu dažu labu partitūru, šajos svētkos kopkoris skanēja ārkārtīgi labi. Jānis Baltiņš, ieskatījies 2003. un 1998. gada ierakstos, teica – ja jūs zinātu, cik vecišķi tagad izklausās toreizējo svētku koru skanējums!
G. Pavilons: – Bet uz kā rēķina šis jauneklīgais skanējums? No kuriem apvidiem nāk jaunie dziedātāji – no Rīgas un tās apkaimes.
D. Melbārde: – Nav tiesa! 25% dalībnieku šajos svētkos bija rīdzinieki, bet pārējie 75% nāca no novadiem. Cita lieta – vispārējā urbanizācijas problēma. Taču priecē, ka dziedātāju un dejotāju pulks proporcionāli iedzīvotāju skaitam ir nevis sarucis, bet audzis.
A. Bormane: – No šīs sarunas varam secināt, cik liela nozīme ir atbilstošai estrādei Mežaparkā. Taču ir sajūta, ka par to un Daugavas stadionu vēl priekšā ļoti liela cīņa. Pēdējā informācija no Eiropas Komisijas uzrāda problēmas ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonda naudas piesaisti nacionālajām kultūras būvēm. Tādēļ par tām nopietni jāiestājas gan LNKC, gan Kultūras ministrijai.
– Arī pilsoniskā sabiedrība te varētu izpausties. Pēdējais brīdis cilvēkiem ieiet platformā “Mana balss” un izveidot jaunu iniciatīvu kā aicinājumu valdībai un Rīgas domei sakārtot savu infrastruktūru. Tā kā svētki ir tautas tradīcija, es būtu ļoti priecīga, ja izpaustos daudzu tūkstošu Dziesmu svētku dalībnieku aktivitāte. Kultūras būvju atbalstam varētu savākt lielāko balsu skaitu Latvijas vēsturē, ja neskaita vēlēšanas.
G. Pavilons: – Varbūt lūgt “Latvijas mežiem” atvēlēt kādu teritoriju piemērotai estrādei?
D. Melbārde: – Nu nē, Mežaparka estrāde ir enerģētiski piestrāvota vieta ar tai simbolisku vērtību.
A. Birziņa: – Savā laikā Mežaparks ir veidots par tautas līdzekļiem.
A. Ķēniņa: – Aizkrauklē seminārā dzirdēju – ja kārtējo reizi daudzu tūkstošu Dziesmu un deju svētku dalībnieku balss netiks sadzirdēta, daudz vienkāršāk un lētāk nākamos svētkus rīkot Varšavas lielajā stadionā vai Minhenē.
– Būtiskākais ceļā uz 2018. gada Dziesmu un deju svētkiem?
D. Melbārde: – Galvenajiem programmas mērķiem jābūt saistītiem ar Latvijas valsts simt gadu jubileju. Es vēlētos, lai caur nākamajiem svētkiem mēs izstāstītu Latvijas vēsturi, Dziesmu svētku ietekmi uz pašu ideju par savu valsti, nacionālās kormūzikas dzimšanu, latviešu valodas attīstību, nacionālas valsts idejas uzturēšanu caur padomju laikiem, svētku ievīšanos nevardarbīgajā pretošanās kustībā dziesmotajā revolūcijā deviņdesmitajos. Nāk jauna paaudze, kas savām acīm šķietami nesenās vēstures notikumus nav pieredzējusi. Būtiski, ka caur Dziesmu svētkiem jaunatnē veicinām tēvzemes mīlestību.
XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētkos piedalījās 40 600 dalībnieki no visas pasaules; jaunākais dalībnieks – sešus mēnešus maza meitenīte Elīna tautastērpu skatē; vecākais dalībnieks – Goda virsdiriģents Roberts Zuika.
Svētkos darbojās 400 brīvprātīgo.
Minimālais plānotais svētku apmeklētāju skaits bija 200 000, svētkus apmeklēja ap 500 000.
Par Dziesmu svētkiem nevar runāt kāda viena notikuma vai norises kontekstā, jo tie ir Latvijas nacionālās kultūras identitātes svētki.
Arī sabiedrībai jākļūst aktīvākai, valdībai un Rīgas pašvaldībai pieprasot uz 2018. gadu sakārtot svētku infrastruktūru – paplašināt Mežaparka estrādi un pārbūvēt Daugavas stadionu.
Nepieciešams aktivizēt Dziesmu un deju svētku procesā iesaistīto pušu nevalstisko organizāciju darbību.
