Dziesmu svētki Toronto: latvietības uzturēšana un neizpratne par skaņdarbu izvēli 30
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kamēr Lietuvā notiek simtgades Dziesmu svētki ar Latvijas koklētāju līdzdalību, tikmēr Toronto – XVI latviešu Dziesmu un deju svētki Kanādā. Arī ar koklētājiem, ar dejotājiem un ar koristiem no visām pasaules malām. Tā, piemēram, Garīgās mūzikas koncertā 2024. gada 4. jūlijā svētā Andreja baznīcā bija sapulcēti dziedātāji no Kanādas, Latvijas, Beļģijas, Luksemburgas, Austrijas un ASV. Par svētku dalībnieku mērķi varētu saukt latvietības uzturēšanu un savas personiskās, iekšējās pasaules bagātināšanu, līdz ar to kritiska vērojuma objekts te drīzāk ir diriģentu veikums, profesionāli skolotu mākslinieku uzstāšanās, komponistu devums, veiksmes un neveiksmes svētku repertuāra izveidē.
Svētku atklāšanas koncertā 4. jūlija rītā (koncerta veidotāji – Selga Apse, Tija Freimuta, Juris Ķeniņš, Kaspars Reinis) par spilgtāko brīdi kļuva Ievas Paršas priekšnesums. Tas bija vokāli atpazīstams un vitāls, publikai dzirdot Aldoņa Kalniņa a cappella darbu “Es Tavu vārdu piesaucu”, Emiļa Melngaiļa “Nebij mēnesnīcas, nebij ziedu” un Tālivalža Ķeniņa apdari “Ai, zaļā līdaciņa”. Trīs prasmīgi izvēlēti opusi, veiksmīga sadarbība ar pianistu Pēteri Zariņu.
Problēmas instrumentālajā pavadījumā
Un tad jau arī pienāca Garīgās mūzikas koncerts. Te nu ar prieku jāteic, ka īpaša vērtība šeit bija tieši kora sniegums (un uzreiz jāpiebilst, ka daļa dalībnieku – jauktais koris “Aura” – nākamajā dienā turpat uzstājās ar atsevišķu koncertu). 4. jūlijā dažāda apjoma salikumos dziedājums bija pārsteidzoši labs – ar balsu saliedējumu, emocionālām krāsām un tiekšanos pēc precizitātes. Cits jautājums par Garīgās mūzikas koncertu kā kopumu (tā veidotāji – Arturs Jansons, Juris Ķeniņš, Kaspars Reinis, Matīss Tučs, Edgars Vītols), kur cits pēc cita atklājās problemātiski aspekti.
Viena flauta, viena klarnete, viena trompete un tā tālāk – skaidrs, ka piesauktais svētku orķestris šādā veidā nekādi nesanāk un klausītājiem bija jārēķinās ar aranžējumiem un pārlikumiem. Stīgu instrumentu, protams, vairāk (un vienīgais kontrabasists Endrjū Daunings, starp citu, atstāja lielisku iespaidu), bet atskaņojumā Jāņa Mediņa poēmai stīgu orķestrim “Pie baznīcas” tad arī varēja dzirdēt, cik dažāda ir instrumentālistu izpratne par tembrālo piepildījumu un mākslinieciskās dramaturģijas izklāstu. No otras puses, tieši šī atkalsastapšanās ar Jāņa Mediņa darbu izvērtās par vienu no skaistākajiem brīžiem koncertā, kurā par krāšņu virsotni kļuva Andreja Jurjāna kantāte “Tēvijai” – arī to diriģēja Farhads Stade, bet soprāna solo dziedāja Maija Kovaļevska. Tādējādi šeit turpināta tradīcija Jurjāna kantātes lasījumā piesaistīt pašas izcilākās vokālistes; tādēļ, klausoties ērģelnieka Dāvida Šmita gana spilgto, bet nesavākto spēli, jājautā – varbūt ierobežotu resursu problēma būtu risināma līdzīgā veidā, sastādot programmu bez orķestra, toties ar Ivetu Apkalnu vai kādu citu viņas mēroga ērģelnieci?
Popmūzika garīgās mūzikas koncertā
Farhads Stade jau pieminēts, diriģentu vidū kā savstarpēji atšķirīgas personības vēl izcēlās Edgars Vītols un Matīss Tučs, un tad nu nākamais jautājums – kā ar pašu programmu? Kādas tur vērtības, kādas jaunatklāsmes? Uzreiz atbilde – šajā koncertā viss bija samests kopā bez kādas izšķirības. Labāko vai vismaz saistošāko skaņdarbu grupai vēl piederēja Arvīda Purva kantāte “Laiks”, jo Latvijā viņa daiļrade ir piemirsta, bet, citējot Jura Ķeniņa apzīmējumu, otrs “mūsu garīgās mūzikas pamatlicējs” Andrejs Jansons programmā bija pelnījis kaut ko vairāk par korāli “Debestēvs, nāc, svētī mani”. Tad seko darbi, kuri varētu būt, bet varētu arī nebūt, jo Romana Grantovska, Dāvida Krista Baloža vai Viktora Baštika partitūras tikpat labi aizstājamas ar jebko citu no tūkstošos skaitāmiem pielietojamās mūzikas paraugiem. Tad atzīmējama dīvainā skaņdarbu grupa, kur opusa lielākā vērtība ir ģēnija paraksts uz pavisam parastas partitūras – kā uzskatāms piemērs Pētera Vaska “Lūgšana Latvijai”, un arī Rihards Dubra ar kordarbu “Svētā Trīsvienība” neatpalika (tiesa, otrs komponista veikums “Mūsu Tēvs” programmā iederējās daudz labāk). Tālāk – mūzika ar funkcionālu nozīmi, kur šī iemesla dēļ Lolitas Ritmanes “Kungs, mēs esam Tavi bērni” un Raimonda Tigula “Rīta un vakara dziesma” varbūt arī bija savā vietā. Diemžēl pēdējais līmenis tika sasniegts ar trešās šķiras popmūziku – Ērika Ešenvalda “Pie Tava krusta” un Renāra Kaupera “Gods Dievam augstībā” –, kurai ar garīgo mūziku kopīgi ir tikai nosaukumi.
Vakara noslēgums uz pozitīvas nots
Vai varēja būt citādi? Vai, izmantojot tos pašus ierobežotos resursus, varēja būt labāk? Droši vien, jo 4. jūlija noslēdzošā programma “Vakars ar Artu Jēkabsoni” klausītājus atgrieza vēlamajā realitātē, kur mūziķiem piemīt gaumes izjūta, sapratne par koncertu kā viengabalainu un vienlaikus iekšēji kontrastainu mākslinieciskās dramaturģijas izvērsumu, izkopta profesionalitāte un daudzveidīgs ansambliskums – šoreiz kopā ar dziedātājas domubiedriem saksofonistu Jāni Steprānu, flautisti Ilonu Kudiņu, perkusionistu Arti Orubu un vēl citiem. Pāri visam, protams – Artas Jēkabsones soprāna balss, kuras izteiksmīgums viņu uzreiz izceļ neskaitāmu vokālistu vidū, un klasiska džeza stilā ietvertas radošas fantāzijas klātbūtne, kas caurvija gan tautasdziesmās balstītus skaņdarbus, gan Veltas Tomas, Linarda Tauna un Voldemāra Avena dzejas iedvesmotus oriģinālopusus.
Bet, atgriežoties pie Garīgās mūzikas koncertiem, jāpiebilst, ka Andreja Jurjāna kantāte “Tēvijai”, bez šaubām, ir šedevrs – iespējams, pats pirmais latviešu mūzikas vēsturē, taču, lai izslēgtu mulsinošo sajūtu, ka pēc tam nekas labāks tā arī nav radīts, vērts pārskatīt iepriekšējo svētku programmas. Un tad līdztekus Andrejam Jansonam un Arvīdam Purvam izgaismotos arī Andra Vītoliņa, Longīna Apkalna, Alberta Jēruma vārdi. Ja viņu darbus spēja atskaņot divdesmitajā gadsimtā, gan jau varēs arī divdesmit pirmajā.
