Dziesmu svētki – spilgtākais nacionālās identitātes apliecinājums. Diskusija 0
Jūlijā izskanēja XXV Vispārējie latviešu dziesmu un XV Deju svētki, bet to izsvērts izvērtējums vēl priekšā. Uz sarunu redakcijā aicinājām kultūras ministri, svētku Rīcības komitejas vadītāju Žanetu Jaunzemi-Grendi, svētku rīkotāja Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) direktores vietnieci Signi Pujāti un vairāku Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku virsdiriģentu, LNKC koru nozares padomes locekli un nule izskanējušo svētku jaukto koru karu starptautiskās žūrijas priekšsēdētāju Mārtiņu Klišānu.
“Latvijas Avīzi” sarunā pārstāvēja žurnālisti Voldemārs Krustiņš, Anita Bormane un Vita Krauja, Dziesmu un deju svētku ilggadēja dalībniece.
V. Krustiņš: – Mēnesi esam runājuši, strīdējušies, nu publika zināmā mērā nomierinājusies, vērtīgās lietas izsijājušās, var izdarīt secinājumus no muzikālās vadības, valsts vadības un svētku izpildvaras viedokļa. Manā izpratnē Dziesmu un deju svētki bija lielākais nacionālās identitātes demonstrējums, kāds mūsdienās iedomājams. Tāpēc – kas jādara, lai svētki turpinātos?
Ž. Jaunzeme-Grende: – Sākšu ar joku. Pie manis atnāca virsdiriģents Māris Sirmais, ar kuru ikdienā bieži diskutējam par dažādām latviskās mentalitātes lietām, sacīdams: ministres kundze, lai nākamie svētki izdotos vēl lieliskāk, tos iepriekš vajadzētu… aizliegt! Visi satrūktos – kā tā?! – un riktīgi sasparotos. Nopietni runājot, šobrīd gatavojamies diviem lieliem nozīmīgiem notikumiem, no kuriem viens ir arī valdības deklarācijas uzdevums. Oktobra nogalē notiks 2013. gada Dziesmu un deju svētku izvērtēšanas konference, kurā izvērtēsim kā labo, tā ne tik veiksmīgo, lai nākamie Dziesmu un deju svētki 2018. gadā, Latvijas simtās dzimšanas dienas gadā, būtu vispārdomātākie. Otrkārt, jāpabeidz Dziesmu un deju svētku procesa cikls. Jo Dziesmu un deju svētki nav viena svētku nedēļa reizi piecos gados, bet gan daudzu desmitu tūkstošu cilvēku dzīvesveids, ikdienas darbs. Šajā procesā ietilpst arī Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, Baltijas valstu Studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus”, ziemeļvalstu un Baltijas valstu Dziesmu svētki, starptautiskais folkloras festivāls “Baltica” un latviešu diasporas Dziesmu svētki Amerikā, Kanādā, Austrālijā un citviet. Jau šobrīd gatavojamies Baltijas un ziemeļvalstu Dziesmu svētkiem Rīgā 2015. gadā. Šis process nav iedomājams bez valsts un pašvaldību finansējuma, dažādu atbalstītāju devuma, pašu dalībnieku ieguldījuma svētkiem, t. sk. izmantojot atvaļinājumus.
Dziesmu svētku procesā ietilpst arī tautas namu un kultūras centru, bērnu mūzikas un mākslas skolu, vispārizglītojošo skolu koru un dziedāšanas stundu nozīmes izpratne svētku tradīcijas ilgtspējas nodrošināšanā. Lūk, virkne priekšnosacījumu, lai ne vien pēc pieciem gadiem, bet arī tālākā nākotnē šī izcilā tradīcija kalpotu gan latviskās identitātes nostiprināšanai, gan integrācijas procesam.
M. Klišāns: – Ministres teiktajā ar prieku saklausīju to, ko labprāt būtu dzirdējis jau ilgi pirms svētkiem. Manī pārliecību svētku ilgtspējai rada stabilizācija un prognozējamība. Diemžēl pie mums bieži vien konkrēta sfēra, uzskatot, ka ar to ir cauri, sāk kliegt – mums nav naudas, beigas, katastrofa! – tikai brīdi pirms tai svarīga notikuma. Galu galā jau nauda atrodas. Būtiska ir pārliecība, ka Dziesmu un deju svētki ir nevis kampaņveidīgs notikums, bet stabils prognozējams process ar rūpi un atbildības sajūtu tautas un valsts priekšā ilgtermiņā. Tā ir panākumu ķīla un garants. Šiem svētkiem pirms pusotra mēneša beidzoties, jau tagad sācies nākamo piecu gadu process. Un ir bezgala svarīgi pamanīt ikdienas darba darītājus – kormeistarus, koncertmeistarus – arī visnelielākajos lauku stūrīšos Latvijas novados.
– Vai ir paredzēta kordiriģentu korpusa finansēšana līdz nākamajiem svētkiem?
Ž. Jaunzeme-Grende: – Pusgadu pirms svētkiem mēs ar Latvijas Kordiriģentu asociāciju diskutējām par finansējumu diriģentu algām. Vieni klusē, nesaka neko, citi neapmierināti. Es, būdama pragmatiska un racionāla, saziņā ar visām Latvijas pašvaldībām izpētīju, cik katram diriģentam algā samaksā. Un, lūk, pārsteigums – ir diriģenti, kuru atalgojums ir Ls 600 – 700 mēnesī, bet citu atalgojums ir tikai Ls 60. Un šīs “šķēres” nav saistītas ar koru lielumu vai citām pragmatiski aprēķināmām lietām. Gribētos panākt no pašvaldībām izpratni, ka tā tomēr nav tikai viņu brīva griba – maksāt 600 vai 60 latus. Arī kultūras centru direktori prasa daudzmaz vienotu regulējumu koru un deju kopu vadītāju atlīdzībā.
Ir izpētīts, ka pašvaldības – atkal kā nu kura – kultūrai savā novadā atvēl no 4 līdz 17% no sava budžeta. Kāpēc tāda atšķirība un kam tieši katra pašvaldība naudu piešķir? Tas ir pētāms un lietišķi risināms jautājums.
– Kā rāda pēdējās vēlēšanas, pašvaldnieki ir kļuvuši diezgan patstāvīgi, lai viņi paši arī lemj, nevajadzētu viņus ierobežot.
– Taču arī valsts dotācija amatieru kolektīvu vadītāju darba samaksai un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām ir gandrīz pusmiljons latu.
M. Klišāns: – Droši vien noteikts atlīdzības standarts ir būtisks. Nav normāli, ka cilvēks strādā, tikai entuziasma mudināts, un tādu “fanātiķu” kļūst arvien mazāk. Paldies Dievam, ka viņi joprojām ir un, jā, zināmu laika sprīdi Dziesmu svētku kustību iznesuši uz saviem pleciem. Nekad neesmu skatījies citu līgumos un makos, bet par 700 latiem algā diriģentam esmu pārsteigts. Varbūt tādu summu saņem viens vai divi cilvēki…
V. Krauja: – Varbūt diriģents par šādu atlīdzību vada nevis vienu, bet vairākus korus novadā?
S. Pujāte: – Pieļauju, ka šiem cilvēkiem atbilstoši viņu kompetencei pašvaldībā arī atbildības loks ir lielāks. Ir arī atšķirība starp pašvaldībā darbā pieņemtiem kolektīvu mākslinieciskajiem vadītājiem un pašnodarbinātajiem.
M. Klišāns: – Jā, katra pašvaldība piedāvā tai izdevīgāko variantu – diriģenti kļūst par pašnodarbinātiem, saņem autoratlīdzību…
Domājot par Dziesmu svētku tradīcijas turpināšanos, jānovērš arī mūzikas nepietiekamā klātbūtne skolu mācību procesā. Bieži vien arī vispārizglītojošās skolas kora eksistenci nosaka direktors. Ja viņš ir sportists, skolā būs futbola komanda, ja personība ar māksliniecisku ievirzi – mācību iestādē darbosies koris, deju kolektīvs.
Droši vien pašvaldībai nevar paģērēt direktoru muzikālu audzināšanu, taču manā uztverē vispārizglītojošās skolās koris nedrīkst būt brīvprātīga lieta kā patlaban, bet gan prasāms ar likumu.
V. Krustiņš: – Lūk, jautājums – valstij vajag vai nevajag izglītības politiku? Kādus cilvēkus un nevis “darba tirgus produktu” gribam izaudzināt?
S. Pujāte: – Jau desmit gadus cīnāmies par mūzikas stundu vidusskolā kā obligātu, nevis izvēles priekšmetu. Taču šaubos par labu iznākumu, ja Dziesmu svētku likumā kori vispārizglītojošās skolās ierakstītu kā obligātu.
– Tas ierakstāms nevis Dziesmu un deju svētku likumā, bet Izglītības likumā un valsts izglītības politikā. Ir tādas lietas, kas civilizētā pasaulē pašsaprotamas. Tas neattiecas uz vienu otru valsti bez dziedāšanas tikuma. Bet Latvijā tāds ir!
Ž. Jaunzeme-Grende: – Piekrītu. Te ir divas būtiski svarīgas lietas. Dziedāšanas tradīcija ir viens no mūsu identitātes stūrakmeņiem. Un otra lieta – zinātniskie pētījumi pierādījuši, ka mūzikas mācīšanās veicina arī citu mācību priekšmetu apguvi, radoša cilvēka attīstību, kurš varbūt tālāk dzīvē nekļūs par mūziķi, bet būs mūzikas vai mākslas sapratējs un cienītājs. Tāpēc jau ir izveidota Dziesmu un deju svētku padome, kuras loceklis ir arī izglītības un zinātnes ministrs. Padomes sēdēs neiztrūkstoši ir klāt arī Valsts izglītības satura centra pārstāvji. Tūlīt pēc svētkiem ielūkojos “DNB bankas barometra” pētījumā par cilvēku sajūtām. Atklājās, ka pēc svētkiem cilvēki jūtas daudz labāk nekā iepriekš. Dzīvē ienācis vairāk prieka. Un es jums apsolu, ka pēc ceturkšņa arī ekonomiskie rādītāji valstī uzlabosies. Pozitīvi, patriotiski noskaņoti cilvēki arī ekonomiski ir aktīvāki. Patlaban kopā ar Citadeles banku pētām svētku ietekmi uz sabiedrību. Dziesmu un deju svētki ir arī brīnišķīgs integrācijas instruments. Atbrauca tik daudz latviešu no visas pasaules kā nekad agrāk, apmainījās idejām, pieredzē. Mani priecē, ka saņēmāmies tādam solim kā koru konkursa žūriju pārsvarā veidot no ārzemju profesionāļiem, kuri teica – jūsu kori un deju kolektīvi uzvarētu jebkurā konkursā pasaulē.
M. Klišāns: – Svētki pirmām kārtām domāti dalībniekiem, un šajos, manuprāt, bija visu laiku labākais kopkoris, kādu jelkad esmu dzirdējis. Nākotnē cerīgi liek raudzīties notikusī paaudžu maiņa. Tūkstošbalsīgais kopkoris skanēja kā liels jauniešu koris ar tik fantastiski tembrālu skanējumu, ar kādu var darīt brīnumu lietas. Tādēļ ir vērts negausties par grūtībām, kad jāiemācās kāds sarežģītāks skaņdarbs, bet celt latiņu uz augšu. Tas ir tā vērts.
Ž. Jaunzeme-Grende: – Dziesmu un deju svētkus var mērīt dažādos griezumos, bet būtiskākais – 10% Latvijas iedzīvotāju jeb 200 tūkstoši visu paaudžu cilvēku ir iesaistīti Dziesmu un deju svētku procesā. Tas ir valsts ieguvums, ja tās iedzīvotāji, dziedot, dejojot un sanākot kopā, jūtas labāk.
– Vai visiem lauku novadiem bija kori, ko sūtīt uz Rīgu?
S. Pujāte: – No 119 Latvijas pašvaldībām 116 pašvaldību mākslinieciskie kolektīvi – tātad absolūts vairākums – piedalījās svētkos. 25% svētku dalībnieku skaitu veidoja galvaspilsētas mākslinieciskie kolektīvi, attiecīgi pārējos 75% – Latvijas pilsētu un novadu mākslinieciskie kolektīvi. Koru skaits, kas piedalījās svētkos, bija tuvu četriem simtiem.
M. Klišāns: – Būdams gandrīz visās skatēs Latvijā un noklausoties gandrīz visus korus, varu apliecināt, ka, jā, varbūt pāris gadījumos šis tas bija vēl jāpiestrādā, taču uz svētkiem pelnīti tika visi simtprocentīgi.
Ž. Jaunzeme-Grende: – Pirmo reizi vēsturē Kultūras ministrija ies uz Ministru kabinetu ar aicinājumu apsveikt un arī materiāli apbalvot cilvēkus par starptautiskiem panākumiem kultūrā. 2014. gadā Rīgā notiks Pasaules koru olimpiāde, un esmu pilnīgi pārliecināta, latvieši tur gūs laurus.
Par mūsējo spējām savām acīm pārliecinājos iepriekšējā Pasaules koru olimpiādē Sinsinati Amerikā 2012. gadā. Mums šajās pasaules koru olimpiādēs ir gan čempioni, gan zelta medaļu ieguvēji. Un tas ir tieši tikpat augsti vērtējams kā panākumi basketbolā U-20, pasaules čempionātos vai olimpiskajās spēlēs. Tāpēc ejam uz līdzvērtīgu apbalvojumu sistēmu arī kultūrā.
V. Krauja: – Vienīgi žēl, ka līdzās tādiem patiešām izciliem notikumiem kā garīgās mūzikas koncerts Domā, Jāzepam Vītolam veltītais koncerts universitātes aulā, vokāli simfoniskais koncerts “Arēnā Rīga”, deju lieluzvedums “Tēvu laipas”, deju kopu un koru konkursu pats vainagojums – noslēguma koncerts “Līgo” Mežaparka Lielajā estrādē – sešu stundu ilguma dēļ ne vienu vien nogurdinājis. Kaut arī šajā koncertā piedalījās ne vien jauktie kori, bet arī sievu un vīru, dejotāji, pirmoreiz pēc neatkarības atjaunošanas estrādē atkal uzlaistie pūtēju orķestri, vai tomēr nevarēja ietaupīt laiku, režisoriski citādi risinot koru maiņas?
– Viens no Dziesmu un deju svētku konferencē apspriežamiem punktiem būs pilnīgi visu koncertu ilgums. Man personiski noslēguma koncerts nelikās par garu, neskatoties uz lielo darba slodzi.
M. Klišāns: – Būdams Latvijas Nacionālā kultūras centra koru nozares konsultatīvajā padomē, esmu līdzatbildīgs gan repertuāra izvēlē, gan koncertu ilgumā. Pēc kaujas ar zobeniem vicināt ir diezgan vienkārši, bet, manuprāt, reizi piecos gados var pabūt kopā, neskaitot stundas, nemeklējot esošas vai neesošas kulminācijas. Bez šaubām, sešu stundu ilgā koncertā ir lielākas un ne tik lielas veiksmes. Kādreiz dziesma, no kuras neesi gaidījis nekādu brīnumu, sasniedz fantastisku efektu, bet cita, ar kuru esi licis uz visu banku, nenoskan. Tas brīžiem ir neizskaidrojami. Taču nezinu, vai kāds Vācijā, apmeklējot Baireitā operas festivālu, kur visu dienu jāklausās Vāgners, sacītu, ka tur vispār kaut kas var būt par garu? Ja parunātu ar noiešanas un uziešanas speciālistu Jāni Baltiņu, viņš izskaidrotu, ka 15 000 lielo koncerta dalībnieku pulku pārbīdīt ātrāk vienkārši nav iespējams. Piecos gados ir jāsanāk kopā un jāatgādina, kas mēs esam. Citu tādu unikālu iespēju nezinu.
Ž. Jaunzeme-Grende: – Ir ideja, ka nākamajos svētkos viens koncerts varētu notikt dabas veidotā koncertzālē, brīvdabā, kur vienkāršākas dziesmas dziedātu absolūti visi kori, arī tie, kuri izvēlējās neapgūt Dziesmu un deju svētku koprepertuāru, un arī klausītos visi, kas vien spēj atnākt. Pasaulē ir pieredze koncertiem ar miljons klausītājiem.
M. Klišāns: – Vairāk jādzied tautasdziesmas. Mēs tās par maz ceļam godā.
Ž. Jaunzeme-Grende: – Tāds brīvdabas koncerts būtu īsāks, vieglāk uztverams, savukārt atklāšanas un noslēguma koncertos tiecamies pēc augstākām mākslinieciskām kvalitātēm. Dziesmu un deju svētku tradīcija, kas, kā zināms, ir UNESCO atzīts kultūras meistardarbs, aizvien ir saistīts ar būtisku risku – pārlieku svētku komercializāciju. Tā ir dilemma: vai svētku noslēguma koncerts Mežaparka Lielajā estrādē ir atstrādāts tradicionālo divu trīs stundu šovs vai tomēr process, kurā tautai būt kopā, just līdzi, dziedāt līdzi?
Mūsu svētku unikalitāte ir arī daudzu desmitu tūkstošu vēlmē būt kopā šīs sešas septiņas stundas dziesmās un izjūtās. Bet tiem, kuriem tik ilgu laiku pavadīt estrādē dažādu iemeslu dēļ tiešām ir par grūtu, varbūt pēc pieciem gadiem izvēlēties nevis pirkt biļeti, bet vērot svētkus televīzijā?
Biļetes uz noslēguma koncertu vēlējās iegādāties 100 tūkstoši cilvēku. Tas vismaz piecas reizes pārsniedza piedāvājumu.
S. Pujāte: – Dziesmu un deju svētku tradīcija UNESCO vērtību sarakstā ir iekļauta kā kopīgs Baltijas valstu Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbs. Tāpēc, piemēram, Igaunijas kolēģu reakcija uz svētku noslēguma koncerta garumu bija – bet mēs raujam līdz pat astoņām stundām. Igauņu vērtējums par svētkiem Latvijā kopumā bija tāds – kaut mēs būtu latvieši, lai piedzīvotu svētkus tā, kā to izbaudīja desmitiem tūkstošu latviešu.
V. Krauja: – Jau šobrīd jāsāk domāt par jauno estrādi. Ir izskanējis viedoklis, ka to varbūt varētu celt pļavās pie Ķīšezera, saglabājot neskartu pašreizējo vēsturisko Mežaparka Lielo estrādi.
M. Klišāns: – Man gan emocionāli gribētos Dziesmu un deju svētku tradīciju turpināt tajā pašā vietā, kur ir stāvējuši mūsu dižgari un izskanējušas skaistākās dziesmas.
Ž. Jaunzeme-Grende: – Es runātu plašāk par visu Dziesmu un deju svētku infrastruktūru. Daugavas stadiona rekonstrukcija iekļauta Nacionālajā attīstības plānā. Arhitekta Jura Pogas un mākslinieku Mailīšu biroju savulaik izstrādātais un starptautiskajā konkursā uzvarējušais “Atvērtās gliemežnīcas” projekts diezgan tālu ticis tehniski, taču jārēķinās, ka 2015. gadā Mežaparka estrāde būs nepieciešama Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Līdz tam būtu jātiek galā ar visām tehniskajām lietām, lai tūlīt pēc skolēnu svētkiem varētu sākt estrādes rekonstrukciju. Par šo jautājumu jau esam runājuši ar Rīgas pašvaldību, kuras īpašumā ir Mežaparka Lielā estrāde.
V. Krustiņš: – Viens otrs satraucās, ka dažas dziesmas noslēguma koncertā nebija iekļautas. Vai ir kāds dziesmu kodols ar patriotisku, tautai tik tuvu garu, ka to nevajag nekur tālu turēt?
V. Krauja: – Varbūt vajadzētu izstrādāt Dziesmu un deju svētku kanonu ar piecām sešām dziesmām, kam jābūt ikviena noslēguma koncerta repertuārā neatkarīgi no māksliniecisko vadītāju atbilstoši viņu koncepcijai izraudzītajām?
– Tā jau ir. Ir dziesmas, kas vienmēr neiztrūkstoši ir svētku repertuārā. Dziesmas, kas folklorizējas, tieši tāpēc ir unikālas, ka tiek iemīļotas vēsturiski, laika gaitā.
S. Pujāte: – Dziesmu un deju svētki ir iekļauti arī Latvijas kultūras kanonā, un, ja paši tā vienosimies, zelta dziesmu sarakstu varam uzlikt arī uz papīra. Taču jāņem vērā, ka Dziesmu un deju svētku kopiena ir ārkārtīgi liela, tā mērāma desmitos tūkstošos cilvēku, un katram var būt savs viedoklis.
Ž. Jaunzeme-Grende: – Skaists ir priekšlikums Latvijas simtgades Dziesmu svētku repertuāru 2018. gadā veidot, iekļaujot tajā skaistāko no iepriekšējos simt gados dziedātā.
A. Bormane: – Gribu citēt vēstuli – vīru kora “Frachori” dalībnieks ar 36 gadu dziedātāja stāžu aizvadītos svētkus vērtē kā iespaidīgākos pēc 1990. gada, tomēr viņam radušies daži jautājumi. Cik no tiem, kam teikšana par svētku norisi, paši tajos kādreiz piedalījušies, un vai svētku rīkotājiem pietiekami interesē dziedātāju domas?
– Jautājuma nostādnei piekrītu par visiem simt procentiem. Līdz Dziesmu un deju svētku konferencei oktobrī lūgsim koriem sūtīt savas atsauksmes, lai mēģinātu izprast, kas dziedātājiem ir vai nav paticis. Iesaistīt dziedātājus ir ļoti būtisks darbs, jo pati svētku rīkošana ir tehniski sarežģīts process. Un mēs esam nodalījuši atbildības. Dziesmu un deju svētku padome un svētku Rīcības komiteja pilnībā uzticas Mākslinieciskajai padomei. Es kā Rīcības komitejas vadītāja pat neuzdrošinos neko ieteikt Mākslinieciskajai padomei vai jaukties tās kompetencē. Mana tiešā atbildība ir visa procesa tehniskais nodrošinājums – naktsmītnes, transports, ēdināšana.
Jaunums, ka pirmo reizi vēsturē sagatavojām Dziesmu un deju svētku riska vadības modeli, paredzot 30 dažādas iespējamas riska situācijas. Šie ir vieni no retajiem svētkiem, kuros tik tiešām nekas slikts neatgadījās. Jau iepriekš bija zināms, kā rīkoties, svētku rīkotāju darbs ar drošībniekiem, mediķiem un kārtībniekiem bija saskaņots, lai viņu klātbūtni īpaši nejustu un svētki ritētu viegli un skaisti.
V. Krauja: – Šogad deviņi diriģenti pirmoreiz kāpa augstajā tribīnē. Bet vai prasību un viena otra nopelnu latiņa izvirzīšanai tomēr nebija mazliet par zemu?
M. Klišāns: – Virsdiriģentus izvēlējās, aptaujājot visus Latvijas koru diriģentus. Cilvēkam, kurš uzkāpj uz skatuves kopkora priekšā, tas ir liels pārbaudījums. Un patiešām nav garantijas, ka meistaram sava kora mākslinieciskā vadībā viss tikpat izcili izdosies estrādē.
Ž. Jaunzeme-Grende: – Bet iegūtā pieredze ļaus vieglāk izšķirties 2018. gada svētkos – veidot virsdiriģentu listi garāku, īsāku.
A. Bormane: – Lai taptu kaut kas grandiozs un vēsturē paliekošs, nepieciešams laiks. Vai tiks rīkots nākamajos svētkos atskaņojamo jaundarbu konkurss?
M. Klišāns: – Jūs taču nepiedāvāsit mūsu pasaules mēroga komponistiem piedalīties konkursā! Jūs viņiem pasūtīsit darbu vai arī ne. Tāds ir mans viedoklis. Protams, kvalitāte rodas no kvantitātes, un Latvijas diriģentu koris ilgtermiņā varētu kļūt par jauno darbu izmēģinātāju.
Ž. Jaunzeme-Grende: – Ir pieaudzis deju kolektīvu, jaukto koru skaits, bet dramatiski krities vīru koru skaits. Man liekas brīnišķīga kāda dziedātāja izteiktā ideja, ka par Dziesmu un deju svētku muzeja sastāvdaļu varētu kļūt arī mobils vīru koris, kurš brauktu pa skolām, dziedātu, stāstītu par Dziesmu un deju svētku tradīciju…
M. Klišāns: – Līdzīgas idejas virmojušas arī iepriekš, bet vīru kori atdzims brīdī, kad dzīve sāks straujāk iet uz augšu. Patlaban vīriem diemžēl vairāk jāstrādā, lai cik ļoti viņi vēlētos dziedāt.
V. Krustiņš: – Mani vienmēr interesējis jautājums, kāpēc latvieši pašā sākumā – toreiz, pirms 140 gadiem –, neviena nefinansēti, brauca uz Rīgu, sapulcējās, Krievijas valdība nelīdzēja, neviens negādāja, baroni un policija drīzāk skatījās aizdomīgi, bet Dziesmu svētki bija latviešu tautas pirmā lielā pašdemonstrācija. Kas šajos svētkos saglabājies no tiem laikiem? Vai palicis tautu vienojošais acu spīdums?
Ž. Jaunzeme-Grende: – Noteikti! Klātienē noskatoties gandrīz visu svētku gājienu, redzēju to spīdumu, prieku cilvēkos.
Gājienā soļoja tādi, kuri tikko var paiet, brauca ratiņkrēslos un ratiņos veda vai rokās nesa mazus bērnus. Man gandrīz vai katrā svētku koncertā bija kamols kaklā. Vēlāk apvaicājos, un izrādās, tā jutušies daudzi. Prieks, pašapziņa – mēs varam, esam – bijis tik liels, ka acīs riešas aizkustinājuma asaras.
– Daži politiķi bažījās – Rīgu pazaudējām, ka tik nepazaudējam Latviju. Ja Dziesmu svētki notiktu pirms vēlēšanām, domāju to rezultāts būtu citāds. Tik ilgi, kamēr kori dzied ar tādu sajūsmu, mēs Latviju nepazaudēsim. Bet vai augstā valdība pievērš pietiekamu uzmanību politiskā aspektā? Ne velti šo sarunu sāku ar naudu. Ja nebūs koru, diriģentu, direktoru, kam pienākums uzturēt skolu korus, neviens cilvēks, vien entuziasma balstīts, vairs nebrauks uz Rīgu kā pirms simt gadiem. Vai valdība turpinās tradīciju mērķtiecīgi uzturēt? Man bail, ka visas solītās darbības neizšķīst labās, bet teorētiskās lietās. Kas nodrošinās koru, tas nozīmē – dziedātāju un diriģentu, eksistenci?
– Šai lietai ir divas puses. Viena – pašu dziedātāju un diriģentu vēlme dziedāt, kuru valstij vajag veicināt. Jūs sākāt ar to, ka pirms gadsimta tauta pati sāka pulcēties svētkos bez jebkāda valsts mudinājuma un atbalsta. Tā tas šobrīd turpinās Kanādā, Amerikā, Austrālijā, kur koristiem valstis nedod neko. Otra lieta ir Latvijas valsts apņemšanās saglabāt un attīstīt Dziesmu un deju svētku tradīciju. Viena no trim kultūras ministres prioritātēm ir tieši Dziesmu un deju svētku process. Es kā kultūras ministre kultūrpolitiski esmu darījusi pilnīgi visu, lai UNESCO pasaules vērtību sarakstā un Latvijas Kultūras kanonā ierakstītais Dziesmu un deju svētku process, par ko esam atbildīgi kā savas valsts, tā pasaules priekšā, tiktu nodrošināts visaugstākajā līmenī.
