Diāna Jance: Dziesmu svētki pierāda, cik patiesībā stipra ir mūsu valsts 7
Aizvakar izskanēja Latvijas vēsturē visskaistākie un varenākie Dziesmu un deju svētki un, iespējams, pat visas pasaules vēsturē.
Tiesa, UNESCO reprezentatīvajā cilvēces kultūras nemateriālā mantojuma sarakstā iekļauti arī Igaunijas un Lietuvas svētki, tomēr domāju, ka otra tik varena kopdziedāšanas un kopdejošanas nedēļa kā Latvijā pasaulē līdz šim nav pieredzēta. Svētku moto bija “Es dziedāšu un dejošu no visas sirds!”, un tūkstošu tūkstoši dziedāja, dejoja un klausījās un pakļāvās garaspēka suģestijai. Latviju apbrīnoja, Latviju godināja, Latviju cildināja, un Latvijas vārds pārlidoja pasauli. Gandrīz visur, kur Rīgā vien gāju, skanēja latviešu valoda, visur, kur gāju, atmirdzēja sejas un tajās rotājās smaidi. Sēžot skatītāju rindās, pie sevis skaitīju gara spēku – ja te gandrīz divdesmit tūkstoši dzied un tur gandrīz divdesmit tūkstoši dejo, ja skatītāju rindās ir ap 67 tūkstošiem cilvēku un klāt vēl TV tiešraižu vērotāji – cik pavisam kopā sanāk? Tas rāda, cik patiesībā stipra ir mūsu valsts, cik stiprs ir Latvijas valsts pilsoņu gribasspēks. Domāju, ka tāda mērvienība nav iespējama nekur citur pasaulē. Šādos garīga pacēluma brīžos grūti saprast, kā tas iespējams, ka šis apbrīnojamais tautas spēks nenosaka mūsu valsts šodienu un izaugsmi, nepaceļ pašvaldību, Saeimā ievēlēto deputātu un valsts ierēdņu vairākuma godaprātu. Kā iespējams, ka tik disciplinētai tautai, kuras dejotāji var izdejot tik sarežģītus rakstus un koristu tūkstoši liek soļus vienā ritmā, un pat pavisam mazi bērni zina, kā pienākas klausīties stundām garu klasisko vērtību kordziedāšanas koncertu; kur kopībā, kurā tautas intereses stāv augstāk par savējām, vispār iedomājami citādi domājoši, nereti korumpēti pārstāvji?
Ar nožēlu jāatzīst, ka ir arī tādi Latvijas iedzīvotāji, kuri pat nepamana šos svētkus – tāpat kā nevienus citus valstij un nācijai nozīmīgus notikumus. Kamēr latviešu tauta un tās draugi gavilē vienā no Latvijas vēsturē varenākajām zvaigžņu dienām, jādomā par to, ka valstī dzīvo daudzi, kuri joprojām ir “mucā auguši, pa spundi baroti”. Šajās dienās sociālajos tīklos plaši izplatīts kāda taksometra šofera jautātais tautastērpā greznotai latvietei: “Čto vi sevodņa vse takije narjadnije v zooparke ģelajķe?” (“Ko jūs visi tā saposušies šodien zoodārzā darāt?” – krievu val). Pati pieredzēju, kā vilcienā meiteni tautastērpā apsmēja divi cittautieši, jo, lai gan viņi mācēja latviski, tomēr svētku jēgu nesaskatīja un pārrunāja savu zaudēto futbola čempionāta spēli un to, ka latvieši, velns viņu zina kāpēc, Rīgā visus ceļus aizbloķējuši. Un – galu galā – kā viņi varētu to zināt? Daudzajos krievu valodā raidošajos audiovizuālajos medijos, kurus var legāli skatīt mūsu valstī, par Latvijas valsts simtgades centrālo pasākumu nav ne vārda. Arī Rīgas publiskā transporta modernajos reklāmu ekrānos visu svētku nedēļu turpināja mācīt vismaz divdesmit četras dažādas baklažānu (pirms kara mēs tos saucām par olaugiem) ēdienu receptes. Iespējams, ka šie svētki, kuros dominēja valstiskums un latviešu valoda, būtu nokļuvuši arī līdz citu Rīgas iedzīvotāju apziņai, ja arī tā saucamo guļamrajonu apkaimju pulcēšanās vietās būtu uzstādīti lieli ekrāni, kuros varētu sekot svētku norisei, tāpat kā, piemēram, Brīvības laukumā, Esplanādē un Centrāltirgū.
Kad notika varenais dalībnieku gājiens, kas izvijās cauri visam galvaspilsētas centram un ko apbrīnoja tik daudzi pilsētas viesi, Rīgas pašvaldības vadītājs bija izvēlējies citus, acīmredzot nozīmīgākus pasākumus, iespējams, tāpēc, ka gājienā nepiedalījās viņa vadītās partijas vēlētāju vairākums. Nekur neparādās statistika, cik pašvaldību vadītāji kopā ar savējiem lepni soļoja svētku gājienā pa Brīvības ielu, bet viņi noteikti juta lepnumu par saviem iedzīvotājiem un savu valsti.
Saskaitīts, ka Dziesmu svētku dalībnieku izdziedātajās dziesmās visvairāk – 160 reižu – skanējis vārds “nākt”. Latviju gaida spoža nākotne, jo dzimtenē sakņojas mūsu spēks – caur dziesmu un deju, caur mums pašiem.
