“Dziesmu svētki ir mūsu nokia!” Saruna ar vienu no svētku virsdiriģentiem Jāni Ozolu 49
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmdien, 14. februārī, reizē ar koncertu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA) klajā nāks tās kora vēsturē pirmais ierakstu albums “… kam jauna sirds”. Visas 11 tajā iekļautās dziesmas, kuru autori ir Latvijas mūzikas grandi, ir pirmatskaņojumi un komponētas īpaši akadēmijas korim. JVLMA jauktā kora priekšgalā – diriģents, viens no Dziesmu svētku virsdiriģentiem Jānis Ozols.
Kā radās ideja par Mūzikas akadēmijas albumu “… kam jauna sirds”?
J. Ozols: 1988. gadā bijusi izdota plate, kur tā laika Konservatorijas koris ieskaņojis Jāzepa Vītola mūziku, protams, ir vēl daži atsevišķi senāki un jaunāki ieraksti. Bijām plānojuši svinēt kora 75. dzimšanas dienu, un toreiz radās ideja par disku. Pandēmija svinības atcēla, taču reizē kovidam jāpateicas, jo brīdī, kad mūziķu darbs tika paralizēts, Valsts kultūrkapitāla fondā radās atbalsta mehānismi, iespējas jauniem projektiem. Pieteicām manu senloloto ideju, projekts tika atbalstīts un sākām strādāt. Tiešām, ja pasaulē nebūtu notikusi šī lielā ķibele, disks nemaz nebūtu tapis.
Droši vien arī komponistiem bija vairāk brīva laika…
Lūdzot komponēt skaņdarbus, uzrunājām dažādu paaudžu komponistus, Mūzikas akadēmijas absolventus. Daži gan bija aizņemti, atsaucās vienpadsmit komponisti. Mūsu autori ir Mārtiņš Brauns – turklāt tā ir viena no viņa pēdējām kompozīcijām –, Jānis Lūsēns, Georgs Pelēcis, Rihards Dubra, Andris Vecumnieks, Līga Celma-Kursiete, Selga Mence, Rihards Zaļupe, Madara Pētersone, Anna Ķirse un Juris Vaivods, kura dziesma ar Rūdolfa Blaumaņa vārdiem arī kļuvusi par albuma tituldziesmu. Ja melns kaķis nepārskries pār ceļu, 14. februārī atklāšanas koncertā mēs tās visas dziedāsim.
Cik dziedātāju ir Mūzikas akadēmijas korī?
Vairāk nekā 50 dziedātāju, taču bijām izveidojuši atlasi, un ierakstā piedalījās 34 studenti – gan kordiriģenti, gan mūzikas pedagogi. Tā nu ir – akadēmijā vairāk mācās meitenes, puišu ir mazāk, bet korī ir jāatrod līdzsvars un diriģentam jādomā par labskanību. Tas, ka visi nevarēja piedalīties, bija diezgan sāpīgs lēmums.
Turklāt mūsdienās diriģentam jārēķina, vai koristu skaits atbilst zāles kvadratūrai, vai vispār visiem ir iespējams piedalīties mēģinājumos…
Akadēmijas kora gadījumā šie noteikumi nebija jāievēro, kora mēģinājumi ir mācību procesa sastāvdaļa. Drīkstam stāvēt viens otram blakus un dziedāt gluži kā senajos laikos. Gandrīz visu pagājušo gadu strādājām attālināti, zūmos un ierakstos. Visiem bija teju pozitīvs šoks, kad septembrī sanācām kopā, apsēdāmies blakus un dziedājām, izrādījās, dzīve tomēr sāk atgriezties. Tas bija neaizmirstams brīdis.
Nesen, uztraucoties par Dziesmu svētku kvalitātes nodrošināšanu, virsdiriģenti, arī jūs, rakstīja atklātu vēstuli par nepieciešamību atsākt klātienes koru mēģinājumu procesu.
Pašlaik ir svarīgs brīdis, un tas būs būtisks valdības lēmums. Valdībai ir jāuzņemas atbildība, viņi gan to arī dara. Mēs, virsdiriģenti, paudām satraukumu, bažas par, mūsuprāt, bieži vien ne pārāk pamatotajiem ierobežojumiem. Runa ir par tiem pašiem kvadrātmetriem, par fa un do, kurus it kā nedrīkstot dziedāt, – vienu brīdi Perevoščikova kungs teica, ka tās esot viskaitīgākās notis.
Ja mēs tūlīt, tūlīt – no 1. marta – nevarēsim atsākt normālu darbu, Dziesmu svētku 150 gadu svinības ir ļoti apdraudētas. Tāpēc izšķīrāmies par šo vēstuli un ceram, ka mūs saklausīs.
Lietuvā un Igaunijā nav bijuši tādi ierobežojumi, tur kori kopā dzied un uzstājas, protams, zaļajā un testu režīmā. Piemēram, korī “Maska” visi ir sapotēti, visi ir pārbaudījušies, bet mēģinājumos drīkstam dziedāt tikai tad, ja ir ievēroti 15 kvadrātmetri uz vienu dziedātāju. Mūsuprāt, tie ir nesamērīgi ierobežojumi, un tāpēc šiem jautājumiem vēlējāmies pievērst Latvijas vadošo cilvēku uzmanību.
Lielkoncertā, atzīmējot 150 gadus kopš pirmajiem Dziesmu svētkiem, jaunās Mežaparka estrādes atklāšanai jābūt īpašam notikumam.
Esmu kategoriski pret vēl vieniem e-svētkiem. Saprotu, vienreiz tas bija jāizmēģina, bet, domāju, visiem ir skaidrs, ka tas nestrādā. Kādi e-dziesmu svētki, tie vairs nav Dziesmu svētki!
Ja no 1. marta ierobežojumi tiks atcelti, vai mums izdosies, pietiks laika sagatavoties? Parasti gatavošanās Dziesmu svētkiem ir piecu gadu process.
Tas būs grūti. Protams, tas ir ļoti īss laika sprīdis, bet man ir pārliecība, ka pilnīgi visi diriģenti, mūziķi, dziedātāji un dejotāji tiešām ir apņēmības pilni darīt visu, kas mūsu spēkos. Dziesmu svētki ir tradīcija, un tā ir arī mūsu atbildība – šo tradīciju kopt un noturēt. Domāju, visi, kuri iesaistīti Dziesmu svētku kustībā, ir ļoti apzinīgi. Turklāt kori, kaut zūmos, tomēr visu šo laiku centušies mācīties Dziesmu svētku repertuāru. Ja mums atļaus dziedāt, domāju, ka visi būsim ļoti atbildīgi un centīsimies izdarīt to labāko, lai svētki varētu notikt.
Vēstulē ir minēts arī nesakārtotais finansējuma jautājums.
Par Dziesmu svētku kustību atbildīgas ir pašvaldības, un, cik zinu, katra pēc savām iespējām ir centusies pildīt savas finansiālās saistības: maksājot algas diriģentiem, nodrošinot ar telpām. Tomēr esam diskutējuši, ka Latvijā nav izveidota vienota atalgojuma sistēma un katra pašvaldība var brīvi vērtēt sava darbinieka, kolektīva vadītāja, atalgojumu. Atalgojuma ziņā ir radusies diezgan liela atšķirība starp lielo pilsētu koru vadītājiem un pārējiem, tādēļ reti kurš grib braukt strādāt uz laukiem, tas nav finansiāli izdevīgi.
Parasti Dziesmu svētkiem finansējumu piešķir reizi piecos gados, turklāt to dara gandrīz vai svētku gadā. Tas nav pareizi, jo, kā teicis Mārtiņš Klišāns, nākamos svētkus sāk veidot nākamajā dienā pēc pēdējā koncerta beigām. Tas ir aktuāls jautājums, ko kaut kādā veidā jācenšas risināt. Tās ir divas būtiskas lietas – gan atalgojuma jautājums, gan svētku finansēšanas modelis.
Jūs slavējat pašvaldības kā atbildīgu partneri. Bet vai nav iespējama līdzīga situācija kā nesen Jelgavā, kur pašvaldība mēģināja likvidēt pilsētas kamerorķestri? Arī kori, īpaši to vadītāji, kāda deputāta skatījumā var izrādīties liekēži.
Tas tā var notikt. Kad sākās pandēmijas pirmais vilnis, tādas tendences pat sāka parādīties. Tāpēc toreiz mēs, diriģenti, kopā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru nosūtījām vēstules visām pašvaldībām. Cerējām, ka šāda iespēja netiks pat apsvērta, cilvēki jau nav vainīgi, ka īsti nevarēja strādāt savā profesijā. Ja kaut kas tāds turpināsies, tā būtu ļoti slikta zīme mūsu nacionālajai identitātei un kultūrai kopumā. Vienmēr esmu uzskatījis, ka Dziesmu svētki – tā ir tā mūsu nokia, mūs par to apbrīno, un tas ceļ mūsu pašapziņu. Neatceros, kurš to ir teicis, bet Dziesmu svētki ir kā latviešu tautas svētku dievkalpojums. Ja to centīsies iznīcināt, tad nezinu, kur vispār nonāksim.
Man liekas, daudzi domā – kaut kā jāpārdzīvo pandēmija un tad visi atkal satiksimies Dziesmu svētkos. Tas skan kā mērķis.
Lai satiktos Dziesmu svētkos, koriem, dejotājiem un pūtēju orķestriem ir jāmēģina, turklāt kopā. Pašreiz ir absurda situācija: mans amatierkoris “Maska” drīkst koncertēt, drīkstam stāvēt uz skatuves, dziedāt bez maskām, bez divu metru distances – mēs tiešām oficiāli drīkstam koncertēt. Bet kā varam koncertēt, ja mums neļauj visiem kopā mēģināt? Tas ir vienkārši absurds, es pat teiktu – ņirgāšanās.
Vai Dziesmu svētku programma jau ir pilnībā sastādīta?
Jā, abu koncertu programmas ir gatavas. Daži skaņdarbi vēl gan nav uzrakstīti, bet tie tiešām ir saskaitāmi uz diviem pirkstiem. Viss pārējais ir, zināma gan programma koru lielkoncertam “Tīrums”, gan programma Noslēguma koncertam. Lai koristi, dziedot līdzi mājās, varētu mācīties, lielai daļai dziesmu ierakstītas balsu partijas. Kora tauta izmanto visus iespējamos mūsdienu tehniskos līdzekļus, un, ievelkoties situācijai, cenšamies mācīties attālināti, mājās.
Vai pašlaik paštests koristiem jāveic pirms katra mēģinājuma?
Modeļi ir ļoti raibi. Drīkstam dziedāt, ja telpā nav vairāk par 20 cilvēkiem un katram iznāk 15 kvadrātmetru platība. Ir kori, kuriem tas nesagādā problēmas, ir kultūras nami ar lielām zālēm un korī nemaz nav 20 dziedātāju. Tādi kori var strādāt zaļajā režīmā. Mani kori ir lieli, Garkalnes pagasta “Pa saulei” ir pat 65 dziedātāji. Piņķos lielajā zālē, kur mēģinājām ar kori “Maska”, pietiek vietas 14 cilvēkiem. Tātad varu mēģināt tikai ar ceturtdaļu. Pašlaik strādājam zūmā un mēģinām aktuālo programmu gan Dziesmu svētkiem, gan plānotajiem koncertiem. Tad vēl ir miksētie varianti – diriģents strādā atsevišķi ar tiem, kuri nav zaļajā režīmā; individuāli strādāt ir iespējams. Varianti ir dažādi, vienīgais, nav neviena tāda, lai varētu sapulcināt lielu kori.
Ceru, ka 14. februāra koncerts Mūzikas akadēmijā būs iedvesmojošs, mūzikas ierakstu vēlāk varēs atrast arī platformā “Spotify”. Reti jau kurš klausās reālus diskus. Tā būs klasiska, tradicionāla latviešu kora mūzika, tomēr tapusi mūsdienās, to izpilda mūsdienu jaunieši, studenti, nākamie kokari un nākamās ausmas derkēvicas. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šie būs tie cilvēki, kuri pēc gadiem vadīs Dziesmu svētku estrādes lielo kori. Ļoti ceru, ka šis projekts cilvēkiem iedos papildu stimulu nepadoties un jau nākamgad sagaidīt lielos Dziesmu svētkus.
Varbūt uz koncertu “… kam jauna sirds” vērts uzaicināt epidemiologus un valdības pārstāvjus, lai viņi redz un dzird gan fa, gan do?
Tas ir smieklīgi, mēs taču īpaši nedziedam ne fa, ne do. Mēs dziedam “Kurzemīti, Dievzemīti, Brīvas tautas auklētāj”. Protams, cienu visus cilvēkus, kuri par mums rūpējas, tomēr runa ir par samērīgumu. Ir jācīnās par sevi un par mūsu kultūru. Lietuvā, Igaunijā šādu ierobežojumu nav, esmu pat dzirdējis, ka tuvāk robežai daži kori brauc mēģināt uz Lietuvu. Vai tad tas ir labāk un pareizi?
