Dziesmu svētki – ar trīsām un prieku 0
Saruna ar Dziesmu svētku virsdiriģentu, Latvijas Kultūras akadēmijas jauktā kora “Sōla” māksliniecisko vadītāju Kasparu Ādamsonu.
Svētdien piedzīvojām unikālu mirkli. Pirmo reizi Dziesmu svētku vēsturē kā virsdiriģenti debitēja gan tēvs, gan dēls. Ārija Šķepasta roku vadīta, izskanēja latviešu tautas dziesma “Līgo” viņa paša apdarē, bet dēls Kaspars Ādamsons diriģēja latviešu tautas dziesmu “Gaismeņa ausa” Ilonas Rupaines apdarē.
Kasparam Ādamsonam šajos svētkos vēl viens zvaigžņu brīdis – viņa vadītais koris “Sōla” pirmoreiz uzvarējis koru karos, iegūstot Lielo balvu. Ar Jāņa Liepiņa vadīto “Kamēr” dalītais Latvijas labākā kora tituls “Sōlai” piederēs līdz nākamajiem Dziesmu svētkiem 2018. gadā.
Tā kā šajā nedēļā vai visa tauta jūtas kā viens liels koris, kur ikdienā cits citu uzrunā ar vienkāršo “tu”, pie tā šajā sarunā paliekam arī mēs ar Kasparu Ādamsonu.
– Laikam lieki jautāt par sajūtu, izdzirdot, ka “Sōlai” koru karos Lielā balva.
K. Ādamsons: – Pirmā sajūta… Atvieglojums, gandarījums… Tad sāka nākt draugu apsveikumi, īsziņas, suminājumi… Ārkārtīgi lielas laimes sajūta. Vēl pirms rezultātu paziņošanas, tikko bijām nodziedājuši, piezvanīja tētis un teica – malači. Kad līdz baltkvēlei nokaitētajā burziņa gaisotnē “Māmuļā” bija izziņoti rezultāti, viņš vienkārši pienāca klāt un paspieda roku.
– Pēc tava kora uzstāšanās kinorežisors Varis Brasla, priecājoties par jūsu sniegumu, atcerējās mazo puiku, kas viņa režisētajā filmā “Ziemassvētku jampadracis” ārkārtīgi nopietni un cītīgi spēlējis klavieres.
– Šopēna miniatūru, man kā mazam puikam pietiekami sarežģītu, biju iemācījies no galvas. Filmēšanas laukumā sapratu – instrumenta mēlītes izņemtas. Klavieres mēmas. Filmā skanošo miniatūru jau iespēlējis kāds cits, bet es tikai kustinu pirkstus. Pārņēma maza bērna vilšanās sajūta, ka visus pēdējos mēnešus darītais darbs it kā nevienam nav vajadzīgs. Bet, protams, mājiniekiem pēc tam Šopēnu varēju spēlēt vēl ilgi.
– Kā pašam šķiet – ar ko “Sōla” konkursā uzvarēja?
– Ja es zinātu, kā tas īstenībā notika! Startējām trešie no beigām, aula jau virmoja runās par augstvērtīgiem un pārliecinošiem priekšnesumiem. Kad uzzinājām, ka esam finālā, ar kolēģiem, diriģentiem Rūdolfu Bacānu un Jēkabu Jančevski, starp trim četriem apjomīgiem muzikāli izvērstiem skaņdarbiem mūsu repertuārā izvēlējāmies Jēkaba opusu “Adveniat Regnum”, vienu no skaņdarbiem, ar ko septembrī Jēkabs (patlaban studē Mūzikas akadēmijā 1. kursā pie Selgas Mences) ienāca mūsu korī. Tā kā tas metrāžas ziņā ir visapjomīgākais mūsu repertuārā, vidēji 8,5 minūtes, skaidrs, ka Vītolam palika maza telpa, tieši meistara visīsākajai miniatūrai – “Mēnestiņš meloja”. Viena minūte un desmit sekundes. (Saskaņā ar nolikumu Vītola un izvēles dziesma kopā nedrīkstēja pārsniegt 10 minūtes.) Tā svaru kausus izlīdzinājām gan muzikālā, gan metrāžas ziņā, lai nebūtu sankcijas no žūrijas puses.
Jā, varbūt tas arī bija labākais un skaistākais, ka arī izvēles skaņdarbu izraudzījāmies no latviešiem, no savējiem. Jēkabs Jančevskis ir mūsējais, kolēģis, diriģents. Vakaros un naktīs pēc mēģinājumu ieraksta noklausīšanās ar Jēkabu sazvanījāmies, spriedām, ko vēl vajadzētu uzlabot. Saturiski Jēkabs Jančevskis no vairākiem liturģiskiem tekstiem, paņemot viņam svarīgākās domas, skaņdarbu rakstījis kā visas tautas lūgšanu par labāku dzīvi, lielāku mieru mūsu ikdienā. To var izjust dažādi – kā lūgšanu par latviešiem, cilvēci vai arī ļoti personiski. Būtiskākais ir skatuviskā atklāsme.
Protams, konkursos no svara arī tehniskās lietas, proti, lai skaņdarbā ir izvērsti posmi, tesitūras ziņā augsti soprāni, zemi basi, lai var parādīt pēc iespējas krāsaināku kora paleti, lai ir skaniski ritmiski posmi, kā arī ēteriski, liriski un mierīgi. Tas viss atrodams Jēkaba Jančevska skaņdarbā, lai gan pēc izcīnītās uzvaras nevaru teikt, ka šis opuss būtu klasisks konkursa formāts.
Tam skaņdarbs tomēr ir par garu, saturiski par dziļu. Jo konkursā, vismaz manā pieredzē, daudz labāk nospēlē kaut kas ārišķīgāks, efektīgāks, ātrāks, spriganāks, dramatiskāks. “Adveniat Regnum” koncerta numurs vairāk dziedams dievnamā. Tāpēc arī lielais jautājums: vai mūs sapratīs? No dažiem kolēģiem vēlāk dzirdēju vērtējumu – vai tiešām mums repertuārā neesot kas asāks, sarežģītāks, ar lielāku spriedzi, kad šķiet, ka koris tikko var tikt galā un beigās tomēr parāda savu spēju… Bet varbūt tieši tas, ka neko tamlīdzīgu nemēģinājām darīt, nemēģinājām mesties cīņā pēc uzvaras ar šķēpiem un asinīm, bet atklājām savas izjūtas un pārdzīvojumu, arī pārliecināja žūriju un klausītājus?
– Ko “Sōla” darīs ar Lielās balvas naudas prēmiju tūkstoš latiem?
– Tiksim vaļā no veciem parādiem, kurus ieguvām tieši pirms gada, kad 2012. gada 4. jūlijā devāmies uz pasaules koru olimpiādi Sinsinati Amerikā. (Visās trīs kategorijās, kurās “Sōla” piedalījās, tā izcīnīja zelta medaļas. – V. K.) Ar Rīgas domes, sponsoru atbalstu, kā arī pašu ieguldījumiem lidojumam un dzīvošanai nepietika.
Vairākus tūkstošus bijām parādā labiem cilvēkiem, kas mūs zināja, uzticējās, tāpēc arī aizdeva naudu brīdī, kad tā ļoti bija vajadzīga. Daļu parāda bijām sakrājuši sezonas laikā, nu bija palikusi pēdējā aste. Neslēpšu, pirms došanās uz Ameriku biju ļoti satraukts: vai iekārt kaklā šo parāda smagumu?
– Uz Dziesmu svētkiem aizvedi arī Sējas novada jaukto kori “Sēja”.
– Tas ir pirmais koris, kurā sāku strādāt kā mākslinieciskais vadītājs. Tikko Mūzikas akadēmijā biju pamācījies pirmos divus mēnešus, kad saņēmu piedāvājumu. Līdz tam strādāju kā kormeistars pie tēta “Austrumā”. Piedāvājums kļūt par māksliniecisko vadītāju nāca agri, bet domāju – jāņem ciet, nekad nevar zināt, kad tāda iespēja radīsies nākamreiz. Nezinu, ko toreiz pirms desmit gadiem juta Lojas kultūras namā sanākušie dziedāt gribošie cilvēki, kad savā priekšā ieraudzīja astoņpadsmitgadīgu māksliniecisko vadītāju, bet man satraukums bija pamatīgs. Lai arī nelielajā novadā esam vienīgais koris, ar dalībniekiem viegli neiet, īpaši trūkst vīru. Taču “Sējā” dzied ģimenēm, ir gan jauni cilvēki ar muzikālo izglītību, gan ne tik apdāvināti. Man un kolēģiem lielākais uzdevums panākt, lai kopā saskanīgi muzicēt varētu visi – no padsmitgadniekiem līdz dziedātājiem cienījamā vecumā. Dziesmu svētku karogu 30. jūnijā Sējā pacēlām ar latviešu tautasdziesmu “Sēju vēju” mūsu pašu apdarē. Pirmoreiz šo dziesmu dzirdēju kora “Austrums” izpildījumā, kad kā mazs puika braucu līdzi vecākiem uz mēģinājumiem un koncertiem. Gadījās arī pigori… Deviņdesmitie gadi, atbraucis vieskolektīvs no ārzemēm, tikko parādījušās ieraksta iespējas.
Man, puikam, kora dziedāšana interesanta līdz vienam brīdim, ņemu brīvā nodabā un ar pirkstu skrapstinu lielajā melnajā kastē pa redelīti. Kad tētis mājās sēdās noklausīties koncerta ierakstu, dzirdēja vienu vienīgu skrrr… Protams, dabūju pa dibenu.
Starp citu, es melotu, sacīdams, ka man, sešgadīgam puikam, bija ārkārtīgs prieks spēlēt vijoli. Taču ar laiku vecāku uzstājību novērtē.
– Ārijs Šķepasts pašironiski jokojis, ka nesaprotot, kā vispār iespējams kaut ko nodziedāt, kad viņš paceļ rokas. Vai nepārprotamā žesta skaidrība, par ko tiec slavēts, radusies kā pretstats tēva manierei?
– Dziedātāju sejās esmu redzējis jautājuma izteiksmi, kad diriģē Ārijs Šķepasts (pasmaida). Es, protams, muzikālajā ziņā labi saprotu viņa vēlmes. Katram diriģentam jau ir savs žestu arsenāls, kustības, ar kādām viņš uzrunā kori. Pats kaut ko noteikti esmu guvis no tēva, no Māra Sirmā, piecus gadus dziedot korī “Kamēr”, esmu pateicīgs savam ilggadējam pasniedzējam Latvijā Andrim Veismanim, manam pirmajam diriģēšanas skolotājam Normundam Ķirsim, daudz ko esmu guvis no Daniela Hārdinga un visiem pārējiem profesoriem Stokholmas karaliskajā mūzikas akadēmijā.
– Vai diriģenta profesija tev uz mūžu?
– Ceru, ka jā. Ja vien liktens’ apstākļu sakritības neiegrozīs dzīvi citādi. Bet es būtu priecīgs, ja visu mūžu varētu būt diriģents. Šajā profesijā mani ārkārtīgi valdzina mirklis, kad apgūtas notis, teksti un var sākt veidot dziesmas tēlu, mīcīt kā mālu, kamēr izdodas iecerētais.
– Saka, arī “Sōlas” dziedātājiem liec atdziedāt pa vienam.
– Ne pa vienam, bet pa oktetiem, pa vienam no visām astoņām balsīm. Pirms atbildīgiem koncertiem tas man paņem vairākas nedēļas nogales. Varbūt šādā pieejā var manīt profesionāla darba ievirzes, taču arī savu brīvo laiku, kura dzīvē nemaz nav tik daudz, mēs taču vēlamies nevis zemē nomest, bet pavadīt kvalitatīvi, piepildīti, izbaudot gandarījumu.
Un tad, protams, mēģinājumā jācenšas to citronu izspiest cik var, no sirds.
– Mežaparka estrādē esi diriģējis skolēnu svētkos, bet šie bija pirmie virsdiriģenta statusā Vispārējos dziesmu svētkos. Kādi iekšēji bija tie pieci pakāpieni līdz maģiskajam brīdim, kad jāpaceļ rokas tūkstošbalsīgā kora priekšā?
– Bija jau satraukums. Ilonas Rupaines skaņdarbā ritmiskās lietas ne uzreiz uztveramas. Ir kaut kas ļoti saviļņojošs stāstā par trim dārziem, kur vienā kūko dzeguze, otrā dzied lakstīgala, bet trešajā sēd daiļa skaista meitene. Ikkatrs skaņdarbs vairāk vai mazāk ir par mīlestību.
– Kādai jābūt Dziesmu svētku dziesmai, lai jauni cilvēki vēlētos to dziedāt un tu diriģēt?
– Tāpat kā bērnu, arī dziedātāju ļoti grūti piemānīt. Nekas nesanāks, ja liksi dziedāt kaut ko komponista līdz galam nepārdomātu vai teksta autora līdz galam neizsāpētu, shematiski saliktu kompozīciju, kas nelīmējas kopā, nerada sajūtu, ka ir dabiski un ērti dzimis. Bet, ja dziesmas apakšā jūti caurvijošos stīgu, tad ir pilnīgi vienalga – skaņdarbs enerģisks, ātrs, kas it kā vairāk uzrunājot jauniešus, vai lirisks un dvēselisks. Ne jau laika apstākļi vai mākslinieciskā padome izsver, cik izdevušies ir svētki. Tas atkarīgs no ikviena līdzdalības, atdeves. Ikviens brīdis Dziesmu svētku nedēļā ir unikāls, kas ļoti atšķir no ikdienišķā. Man neaizmirstams paliks virsdiriģentu korī nodziedātais, Jāzepam Vītolam veltītais koncerts. Šādos brīžos izjustās saviļņojošās trīsas un prieks ir tas, kas liek vēlēties pēc pieciem gadiem atkal izdzīvot šo sajūtu.
Radošā vizītkarte KASPARS ĀDAMSONS Dzimis 1985. gadā. Absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, iegūstot maģistra grādu kordiriģēšanā. 2011. gadā absolvējis Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmiju, iegūstot maģistra grādu orķestra diriģēšanā. 2012. gadā pabeidzis studijas Karaliskajā Stokholmas mūzikas koledžā, papildinot orķestra diriģēšanas prasmes. LKA jauktā kora “Sōla” un Sējas novada jauktā kora “Sēja” mākslinieciskais vadītājs. X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģents (2010. g.). |
