Dziesmu un deju spēks. Reportāža no izskanējušo svētku skaistākajiem mirkļiem 8
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Koristu un skatītāju savstarpējās enerģijas apmaiņa šurp un turp plūstošajos spēka viļņos, kas, šķiet, sasilda vēsajā vakarā, gaismiņu okeāns no abām šīs maģiskās telpas malām – dziedātājiem Sidraba birzī un skatītāju zonas –, skanot Raimonda Tigula “Lec, saulīte”, dziedātāju un skatītāju ovācijas, skanot latviešu spēka himnai – Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava” – un citām iemīļotajām dziesmām. Koru lielkoncerts “Tīrums. Dziesmas ceļš” ar majestātiski skanošo Ukrainas himnu. Tik ļoti….
Šīs ir dažas atmiņas, kas manā prātā paliks neizdzēšamas, domājot par tikko pagājušajiem, tradīcijas 150 gadiem veltītajiem Dziesmu un deju svētkiem.
Jā, svētkiem bija problēmas ar gluži elementāru uzticēšanos dalībniekiem tīri sadzīviskās lietās, jo lielajās tās netrūka – esot estrādē Noslēguma koncertā “Kopā augšup”, domāju – cik tomēr esam gudra un disciplinēta tauta, kura spēj visu svētku laiku aizvadīt bez būtiskiem starpgadījumiem, jo tik lielā ļaužu skaitā var gadīties dažādas netīkamas lietas. Jā, daži sākumā teica, ka ēdiens dalībniekiem bijis nejēdzīgs, un gurķi jau tagad kļuvuši par sinonīmu apšaubāmai ēdināšanas kvalitātei. Jā, dažiem nepatika, ka estrādē nevarēja ienest ūdeni, citus dzērienus un pašam savu pārtiku. Un tā nelaimīgā desa, kas karstajā laikā sabojājās… Domāju, ka paies pavisam īss laiks un visas šīs nebūšanas jau būs aizmirstas.
Lai gan – arī “Kultūrzīmes” gaidīs rudenī paredzamo pēcsvētku konferenci, kurā jautāsim par to, vai svētku tradīcija var mainīties laika gaitā vai arī tai jābūt kā iecementētai. Pirmssvētku starpgadījums ar Rīgas Projektu kori, kas kritēriju neatbilstības dēļ tā arī netika uz koru kariem, šajā ziņā ir labs piemērs. Tāpat jau pieminētā uzticēšanās svētku dalībniekiem, lai viņi reizēm nejustos kā pārāk kontrolēti mazi bērni. Galu galā – pārliekā svētku institucionalizācija, lai gan šķiet, ka mūsu kaimiņu – igauņu un lietuviešu – svētku piemērs, kad tie notiek zaļā pļavā un pārdota tiek tikai daļa koncertzāles vietu, arī diez vai Latvijai būs piemērots.
Sociālajos tīklos varēja manīt, ka daži ārzemju diplomātiskā korpusa pārstāvji ar interesi ziņoja par svētkiem, bet aktuāls laikam ir jau mūžīgais jautājums – cik tie kopumā skaļi izskanēja – vismaz Eiropā. Var arī jautāt, vai Ukrainas himnu nebūtu vajadzējis dziedāt arī Noslēguma koncertā “Kopā augšup” – parādot godu un cieņu?
Tomēr par šo visu diskutēsim nedaudz vēlāk. Tagad izbaudīsim svētku atstāto labo pēcgaršu un neaizmirsīsim, ka latvieši un pārējās tautas, kas dzīvo Latvijā un ciena tās valodu un kultūru, ir ļoti skaisti, ja ir vienoti kopā.
Aptauja
Sajūta – viena balss, viena dziesma
Kādi ir jūsu iespaidi par dziesmu un deju svētku Noslēguma koncertu “Kopā augšup”?
Zigmunds Bekmanis, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ingūna Dukure (Valmiera): “Dziedu korī, bet līdz dziedāšanai Noslēguma koncertā netiku, jo pazaudēju balsi. Dziedot Sidraba birzī, sajūta ir absolūti lieliska, maģiska un saviļņojoša. Esot starp dziedātājiem, ir viena sajūta – viena balss, viena dziesma, otra sajūta – klausoties dziedāšanu un vērojot cilvēkus no malas. Abas sajūtas ir dažādas. Daļa cilvēku ir atnākuši uz pikniku un aizskatuvē neko nedzird un pat neinteresējas, kas notiek uz skatuves. Agrāk biju dejotāja, esmu piedalījusies daudzos svētkos, un man Mežaparkā ir sava vietiņa, no kuras sekoju līdzi notiekošajam.
Man radās iespaids, ka daži cilvēki te ieradušies nesaprotamu iemeslu dēļ un neatrauj acis no savu telefonu ekrāniem, arī dejotāji. Vēl bija bariņš ļaužu, kuri nesaprata, ka uz tik lieliem pasākumiem nevajadzētu ņemt līdzi mazus bērnus, kuriem šādi pasākumi ir pārāk gari un nogurdinoši. Vēl arī tādi, kas mierā nevar nosēdēt un visu laiku kaut kur dodas. Bet tad sāk skanēt dziesma “Kur tu biji, bāleliņi”, un pēkšņi visi pieklust. Tas, kas notiek pa īstam, paņem savā varā arī tos, kuri vēl nebija gatavi svētkiem. Kopumā izcili, augstvērtīgi svētki. Noskatījos deju lieluzveduma “Mūžīgais dzinējs” ģenerālmēģinājumu, vēlāk arī šī koncerta tiešraidi televīzijā. Visu šo Dziesmu un deju svētku laiku mana sirsniņa vibrēja uz asariņu.”
Aiva Medne (Rīga): “Manas sajūtas šajos Dziesmu svētkos varētu nosaukt par interesantām. Iepriekšējos svētkos pati piedalījos kā dziedātāja. Dziedāju Ķekavas korī, bet šoreiz nav sanācis kļūt par svētku dalībnieci, jo starp abiem Dziesmu svētkiem kļuvu par māmiņu un nepaspēju atrast kori, kurā varētu dziedāt. Noslēguma koncerts “Kopā augšup” ir vienīgais, ko Dziesmu svētku simtpiecdesmit gadu jubilejas reizē būšu apmeklējusi.”
Kaspars Ādamsons, XXVII Dziesmu svētku virsdiriģents: “Ārpus tiešo darba pienākumu veikšanas diezgan maz ko no svētkiem esmu redzējis, jo, salīdzinot ar iepriekšējiem Dziesmu svētkiem, darāmā bijis krietni vairāk – biju viens no koru lielkoncerta “Tīrums. Dziesmas ceļš” mākslinieciskajiem vadītājiem. Taču tos svētku notikumus, uz kuriem varēju paspēt – Atklāšanas koncertu un dalībnieku balli –, kaut uz stundu pusotru centos apmeklēt, lai būtu kopā ar savējiem. Arī šovakar, braucot tramvajā uz Noslēguma koncertu “Kopā augšup” Mežaparkā, biju patīkami pārsteigts. Tas nebija ne sāpīgi, ne ilgi vai grūti, kā tiku brīdināts. Viss ritēja ļoti raiti. Protams, mani atpazina. Lūdza autogrāfus dziesmu grāmatiņās pie manis diriģētajām dziesmām un vēlējās kopā nofotografēties gan tramvajā, gan Sidraba birzī. Tiešām jutu svētku sajūtu ik uz soļa.”
