“Ivaram kā šahistam pretgājiens – lai komanda stipra, vajagot kooperēties ar dēliem!” Kādi talanti uzburs nākamos Dziesmu svētkus? 0
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gatavošanās 2023. gada Dziesmu svētkiem noris kā iecerēts, arī par spīti Covid-19 krīzei. Konkursā par svētku Koru lielkoncerta māksliniecisko koncepciju no pieciem pretendentiem uzvarējusi radošā komanda, kuras mākslinieciskie vadītāji ir diriģenti ĀRIJS ŠĶEPASTS un KASPARS ĀDAMSONS, režisors Juris Jonelis, scenogrāfs Ivars Mailītis un dramaturgs Matīss Gricmanis.
Plānots, ka Koru lielkoncerta stūrakmens būs tautasdziesmu apdares un oriģinālkompozīcijas, kurās komponistu iedvesmas avots ir tautasdziesmas.
Ārijs Šķepasts veidojis svētku pasākumus Madonas apriņķī, Kaspars Ādamsons Limbažu apriņķī – virsdiriģentu svētkus Alojā, Baumaņu Kārļa svētkus Viļķenē un Emiļa Melngaiļa svētkus Vidrižos, Juris Jonelis bijis Baltijas valstu studentu Dziesmu un deju svētku režisors, Ivars Mailītis vai mūžu mūžos bijis galvenais mākslinieks Dziesmu svētkos, bet Matīsu Gricmani var dēvēt par pēdējo gadu ražīgāko scenāristu Latvijā.
Interesanti, ka tēvs un dēls Ārijs Šķepasts un Kaspars Ādamsons Dziesmu svētku virsdiriģenta tribīnē abi pirmoreiz kāpa vienā un tajā pašā 2013. gadā, kad “Sõlas” mākslinieciskais vadītājs un tagad Operas diriģents Kaspars Ādamsons bija pats jaunākais Dziesmu svētku virsdiriģents.
Kā izveidojās jūsu radošā komanda?
Ārijs Šķepasts: Pirms kāda laika pie manis Rīgas Latviešu biedrības jauktajā korī atkal sāka dziedāt Ivars Mailītis. Zinot, ka Mežaparka estrādes projekts ir visa viņa dzīve un Ivars ir tāds cilvēks, kurš būvē sapņu pilis un dažas no tām arī uzceļ, ieraugot paziņojumu par konkursu, iedomājos – pag, ir jau četrdesmit gadi, kopš es esmu diriģents, Ivars ir atzīts mākslinieks, varbūt varam ko radīt kopā?
Bet Ivaram kā šahistam pretgājiens – lai mūsu komanda būtu stipra, vajagot kooperēties ar dēliem. Mans dēls Austris, viņš saka, palīdz ar arhitektūras lietām estrādē, un tev taču arī dēls ir foršs, ģeniāls diriģents! Bet Kaspars (Kaspars Ādamsons – V. K.) gari novelk – tu zini, man tagad tik daudz darba operā, amatieru mākslā esmu vairs tikai ar puskāju, labāk ne… Zvanu Ivaram – nez, vai sanāks to tēvu laipu pārmest…
Te pēkšņi pandēmija, Opera slēgta un iecerēto operas aktivitāšu vietā mans dēls pēkšņi izrādās brīvākā laikā. Tikmēr Ivars bija saziņojis Juri Joneli, un pēdējais mums pievienojās Matīss Gricmanis. Tā pamazām mūsu komanda apauga.
Esat priecīgi par uzvaru konkursā?
Protams, mēs uz to gājām un alkām, bet, apzinoties, cik daudzus tūkstošus dziedātāju un kolēģu tas skar, prieka sekundes daļa jau aizvadīta, nu priekšā lielā atbildība.
Kaspars Ādamsons: Varu tētim piekrist. Laiks līdz konkursa pirmajai kārtai un pēc tam, uzzinot, ka mūsējā ir viena no divām koncepcijām, kas tiek virzītas tālāk otrajai sarunu kārtai, bija patīkams, kā jau vienmēr dzirdot, ka tavas ieceres atzītas par labām esam.
Tomēr ir skaidrs, ka lielais darbs tikai tagad pa īstam sāksies. Pie sevis gan arī priecājos, ka nu mums ar tēvu bijusi un būs iespēja tik daudz sarunāties, arī pa naktīm apspriežot visas idejas un risinājumus, kā neatceros kopš savas bērnības.
Koru lielkoncerti bijuši arī citos Dziesmu svētkos un, atklāti sakot, ne vienmēr veiksmīgi. Kas bija iemesls iet uz šo mērķi?
Ā. Š.: Programmas veidošanas kāre rodas no tā, ka, noklausoties vienu, otru, trešo svētku koncertu, domā, vai esi simtprocentīgi mierā ar dzirdēto, varbūt vari atrast un piedāvāt dziedātāju tūkstošiem ko tādu, par ko viņi tev teiks paldies. Tās ir duālas lietas: viens, kas patīk tev, otrs, kas patīk dziedātājiem, un trešais, ko viņi spēj izdarīt.
K. Ā.: Mūsu koncerta repertuāra meklēšanas virziens bija tieši tāds – ko spēj dziedātāji. Protams, pāris dziesmās grasāmies latiņu uzcelt tik augstu, ka dziedātāji teiks – šo skaņdarbu var nodziedāt tikai apriņķa kopkoris.
Jā, kad vienreiz pienāks tā diena, kad izdosies izveidot Dziesmu svētkos programmu, kur visi šķēpi būs salauzti jau līdz repertuāra apstiprināšanai…
Ā. Š.: Tas būtu ideāli – visi atšķir grāmatiņas un ar prieku dzied. Prieks un vitalitāte ir lietas, kuras vēlamies izcelt šā koncerta kontekstā. Arī Imants Ziedonis reiz prieku raksturojis kā vienu no vērtīgākajiem cilvēka tikumiem.
K. Ā.: Man liekas, ka tas ir teju neiespējami, bet uz to vajag tiekties, tāpēc sāksim ļoti pakāpeniski. Augusta nogalē repertuāru apspriedīs kora nozares padome, pēc tam savas idejas un lielāko repertuāra daļu liksim priekšā apriņķu virsdiriģentu saimei, rudens pusē dosimies pie visiem Latvijas koru diriģentiem.
Tāds princips bija arī iepriekšējos svētkos, cita lieta, cik veiksmīgi vai kādreiz neveiksmīgāk tas īstenojās, taču tā var gan pakoriģēt repertuāru, gan pakāpeniski arvien plašāku padarīt loku, kas iedziļinājušies koncepcijā, un izvairīties no neapmierinātības repertuāra apguves laikā.
Jūsu idejas nosaukums ir “Tīrums”. Kā nonācāt līdz tam?
Ā. Š.: Tīrums ir ietilpīgs vārds. Mežaparka estrāde ir tajā pašā vietā, taču būtībā pilnīgi cita, jauna. Nu esam aicināti tīrumā sēt. Un pirmais dziesmu tīrumā sētais grauds ir tautasdziesma, tādēļ arī pirmais koncertā būs tautasdziesmu kamols.
Tā kā konkursa rīkotāju uzaicinājumā bija rakstīts – tradīcija, tagadība, turpinājums –, meklējām visu, kas nāk no pašiem pirmajiem Dziesmu svētkiem 1873. gadā, kas gājis visam cauri, kuri ir populārākie, jestrākie darbi, ko varam piedāvāt kā, mūsuprāt, latviešu tikuma nesējus.
K. Ā.: Nolikumā bija arī doma par pūtēju orķestriem jeb vēsturiskajiem “pūtēju koriem”, kas pavadīja dziedātājus. Bet būtībā Koru lielkoncerts būs balstīts “a cappella”, kas kā vārds un simbols ļoti labi iet kopā ar tīruma jēdzienu un tīrību, kur arī nav nekā lieka.
Pats esmu par to, ka Dziesmu svētkos vajag būt jaundarbiem, jo jaunai mūzikai vajag tapt, bet, no otras puses, protams, arī manā pieredzē jaundarbs nereti ir “kaķis maisā”. Mums ir doma par trim jaundarbiem, trim autoru duetiem, kurus aicināsim radīt darbus īpaši šim “a cappella” Koru lielkoncertam. Koncertā skanēs arī jaunu autoru darbi, kuri ir dziedāti un koros iemīļoti, bet līdz šim vēl nekad nav skanējuši Dziesmu svētkos Mežaparkā. Tos, iespējams, vispirms izdziedās Latvijas diriģentu kopkoris.
Kā jau iepriekš runājām, vēsturiski Dziesmu svētkos ir bijuši Koru lielkoncerti, bet nu mēs atkal vēlamies celt gaismā koru nozari, parādīt tās spozmi un nozīmību šādā atsevišķā Koru lielkoncertā, ne tikai tradicionālajā Dziesmu svētku Noslēguma koncertā.
Gatavojoties svētkiem, pašas sarežģītākās lietas aicināsim apgūt nevis katrā atsevišķā korī, bet koru apriņķa kopkorī un nelikt skatēs tās dziedāt atsevišķiem koriem, kurus arī nedalīsim spēcīgajā A un ne tik varošajā B kategorijā. Jo vēlamies, lai visi dzied visu.
Tā kā šis būs koru lauka parādīšanās spilgtākais koncerts, rādīsim visus koru veidus – gan viendabīgos – sieviešu un vīru –, gan jauktos, bet lielākais uzsvars gan skaitliskā, gan muzikālā ziņā tiks likts uz kopkori, kura ziņā būs teju puse koncertā iekļauto skaņdarbu.
Ā. Š.: Starp citu, kad iepriekšējos svētkos Noslēguma koncertā visi sanāca estrādē, sieviešu koriem bija jānostājas uz laukuma koristu tribīņu priekšā, līdz ar to sajūta nebija no ideālākajām, jo jāskatās it kā debesīs vai priekšā stāvošās dziedātājas pakausī. Tagad jaunajā estrādē no tā varēs izvairīties, jo, kā saka Ivars Mailītis, koristu tribīnēs vietas pietiks visiem. Lai no Ivara mutes Dieva ausī!
Un kā vērtējat estrādes akustiku?
K. Ā.: Vizuālais priekšstats ir brīnišķīgs, estrāde ir plašāka un augstāka. Kad pirms pāris nedēļām estrādes prezentācijas svētkos ar aicinātajiem interesentiem no augšējām vīru rindām izpildījām “Pūt, vējiņi!”, lejā mūs, pārdesmit dziedātājus, varēja labi dzirdēt. Ir iecerēts, ka augusta nogalē estrādes akustiku varētu pārbaudīt ar pāris tūkstošiem dziedātāju, ja vien epidemioloģiskā situācija Latvijā to ļaus.
Kāds kopumā ir Dziesmu svētku tradīcijas tīrums šobrīd?
Iepriekšējos, simtgades, Dziesmu svētkos kopkora skaņa bija pārsteidzoši kvalitatīva un skanīga. Tomēr neviens nevar pateikt, kā šī pandēmija ietekmēs koru kustību. Es cienu katras nozares profesionāļus, bet man ir skumji klausīties par dziedāšanu kā teju pašu bīstamāko nodarbi šajā laikā.
Pēc šo triju pandēmijas un divu vasaras mēnešu pauzes katrā korī būs cilvēki, kuri pateiks – paldies, ja tik ilgi esmu izticis bez dziedāšanas, varbūt arī turpmāk vēlos būt uzmanīgāks laikā, kad vīruss joprojām nav izskausts. Šāda attieksme var ietekmēt gan katra kora, gan visa kopkora skanējumu…
Rudens rādīs, kā būs. Noteiktā divu metru distance nav nepārvarams šķērslis profesionālajiem koriem, bet amatieru koru vairākumam šī prasība ir apgrūtinoša, jo, nav ko slēpt, amatieriem nereti katrā balss grupā ir vadošie dziedātāji, kuros citi ieklausās.
Un, ja nu tagad visus vajag distancēt, tad šāda ieklausīšanās ir grūtāk īstenojama, turklāt ir sarežģītāk veidot kopskaņu. Bijām iecerējuši, ka 23. maijā notiks Himnas Goda diena, bet tagad tā pārcelta uz rudens pusi. Tomēr, ja minētais divu metru ierobežojums netiks atcelts, tad kvalitatīvs koru koncerts nevar notikt pat ar sākotnēji plānotajiem astoņsimt vai tūkstoš cilvēkiem.
Protams, runājot par iecerēto “a cappella” Koru lielkoncertu Dziesmu svētkos 2023. gadā, mēs ceram, ka būs atkal atļauta klasiskā iespēja dziedātājiem cits citam stāvēt blakus, kā tas tradicionāli bijis līdz šim visos iepriekšējos svētkos.
