“Četru baltu kreklu” laiks 1
Ciemojos pie komponista atraitnes Rutas Stabulnieces viņas gaumīgi iekārtotajā dzīvoklī Dzirciema ielā. Fotogrāfijās – Ruta un Uldis jauni un priecīgi. Ruta sāk stāstu.
– Mācoties 1. Tautas kinoaktieru studijā, mēs, meitenes, piedalījāmies masu skatos filmā “Četri balti krekli”. Tur filmējās arī karavīru ansamblis “Zvaigznīte”, kur Uldis spēlēja. Bija ballītes. Uldis meta acis uz mūsu skaisto Ilonu. Reiz abas ar Ilonu gājām gar Ulda māju un es viņai teicu: uzej augšā 6. stāvā un pasauc Uldi! Ilona uzgāja, pasauca, mēs ar Uldi satikāmies. Un tā es viņai Uldi nocēlu. Ballītē Skolotāju namā Uldim apkritu ap kaklu un nodomāju: viņš būs mans! Man patika pilnīgi viss, ko viņš runā, domā, dara. Un mums sapasēja. Kad runājām par bēdīgo, abi divi raudājām, par priecīgo – abi smējāmies. Uldis bija ārkārtīgi atjautīgs. Reiz, mani pavadot līdz tramvaja pieturai, stāstīja par armijas gadiem “Zvaigznītē”, un mēs nevaldāmi smējāmies. Pretim nāca diriģents Krišs Deķis ar sievu, no tālienes neesot mūs pazinuši un sprieduši – kas gan tik ārkārtīgi skaisti var zviegt? Uldis bija liels stāstītājs, kompānijas viņš allaž pārņēma savā varā. Bija izcili gudrs un zinošs, skatoties televīzijas spēles, varēja atbildēt pilnīgi visus jautājumus.
Kāzas
Pirms kāzām Uldis man teica: vai nu tu būsi sieva, vai aktrise. Liepājas teātrī man bija iedalīta loma, jau mācījos tekstu. Bet domāju – ko es te daru? Man taču Rīgā ir Uldis. Un, nevienam nesakot, devos prom no Liepājas.
Kāzas svinējām pie maniem vecākiem Skaistkalnē, bet Uldis visu nomaksāja. Komisijas veikalā viņš man nopirka visskaistāko amerikāņu kāzu kleitu, brīnišķīgu, ar visu plīvuru. Kāzās lustējās visi Ulda “Zvaigznītes” puiši un manas aktrisītes. Ulda mammai nebiju īsti pa prātam, tāpēc Uldis man teica: “Rutiņ, mums jādzīvo tā, lai pierādītu visiem – mēs varam, mēs esam un būsim.” Viņš bija ļoti mīļš, vai dieviņ! Daudz sirsnīgāks un mīļāks nekā es pret viņu. Par vēlu to novērtēju un sapratu. Esmu diezgan liela ecēša, jo manā ģimenē visu noteica sievietes. Bet Uldis to nepieļāva, kā viņš teica, tā notika. Sākumā domāju – prātā sajukšu, ja viņš tagad izies pa durvīm un dosies koncertēt. Vēlāk pieradu. Sapakoju koferi un gaidīju atkal mājās.
Elīza
Kad Uldis pa Stradiņa slimnīcas logu pirmo reizi ieraudzīja meitu, viņš smaidot teica: mana mazā vardīte! Es nodomāju – nu, foršāku vārdu nevarēja izdomāt!? Viņš mīlēja, mīlēja Elīzu vairāk par mani. Kad braucām mājās, Uldis bija nopircis tik daudz puķu – pilnu istabu, sēdēja pie klavierēm un spēlēja Bēthovena skaņdarbu “Elīzai”, no tā arī meitas vārds. Pie klavierēm Uldis pats meitu neradināja, bet teica, lai apmeklē arī mūzikas skolu. Elīza klavierspēlē bija ārkārtīgi atbildīga un bezgala talantīga.
Visa ģimene esam arī ceļojuši. Karpatos gandrīz noslīkām. Gulējām teltīs upes malā. Naktī Uldim spiedīga vajadzība, taisa telti vaļā – visapkārt ūdens! Pamodināja mūs ar Elīzu, grābām, ko varējām, un stiepām kalnā augšā. Skatāmies – teltij tikai gals ārā…
Pēc Ulda dziesmas “Tik un tā” panākumiem domāju – nu tikai būs, nu tikai uz priekšu! Bet viņš teica: “Zini, Rutiņ, man šķiet, ka tā būs mana gulbja dziesma.” Bet viņš taču bija zenītā!
Kad sākās brīvība un kompozīciju sāka saukt par produktu, Uldis to nevarēja saprast un pieņemt. Arī to, ka jāsāk spēlēt krogos. Pēdējā vieta bija “Ģipša fabrika”, tur arī sarīkojām viņa atvadu mielastu.
Gaismā
Es lūdzos par Uldi nemitīgi. Bija grūti noskatīties viņa sāpēs, bet sapratu – tur augšā būs vieglāk. Arī manas ciešanas, kopjot un palīdzot, ir mans gandarījums. Es taču arī vienmēr neesmu bijusi pareiza. Kad kauss bija pilns, Dievs viņu paņēma. Pārgurusi naktī tik saldi gulēju, zināju, ka Uldis kuru katru brīdi var mani saukt, visas gaismas biju atstājusi iedegtas. Pamostos – seši! Ieeju iekšā – viņš klusiņām bija aizmidzis.
