Dzejniekos sēž melodija 1
“Visvairāk es esmu smēlies no dzejniekiem, jo viņos sēž šī melodija, ne manī,” teicis Uldis Stabulnieks.
– Uldis bija izcils bards, dziesminieks, trubadūrs. Viņš ļoti jūtīgi un dziļi izjuta dzeju. Viņa autori – Čaks, Jānis Rokpelnis, Knuts Skujenieks, Māra Zālīte, es, – stāsta dzejnieks Leons Briedis.
Ar komponistu iepazinies jaunībā Radiofonā, kur abi sākuši strādāt pie dažādām raidlugām. Leons Briedis rakstījis tekstus, Uldis Stabulnieks komponēja dziesmas. Sadarbība sākās ar A. Arbuzova lugu “Pilsēta rītausmā”, tad Nacionālajā teātrī atkal Arbuzova luga “Cietsirdīgās spēles”. Mikrofona aptaujā augstu vietu ieguva abu autoru balāde “Nāk debesis tuvāk”. Priekšpēdējā sadarbība bijusi ap 2000. gadu, kad aktieris Rolands Zagorskis savam jubilejas koncertam lūdzis sacerēt dziesmas. Bet pati pēdējā notikusi neilgi pirms Ulda Stabulnieka aiziešanas.
– Vienā dziļā pievakarē ap vienpadsmitiem Uldis piezvana, ka pēc dažām dienām beidzas termiņš Vispasaules koru dziesmu konkursam. Vai nevaru uzrakstīt? Viņš ļoti labi juta vārdu, ļāva vispirms tekstu sacerēt, pēc tam komponēja. Piekritu, jo Uldim nekad nevarēju atteikt. Uldis: neaizmirsti – dziesmai jābūt angliski. Nopūtos, mūžā neesmu rakstījis dzeju angliski, kā gan varēšu līdz rītrītam? Izlūdzos vēl vienu dienu. Mocījos līdz trim četriem naktī, kad ideja parādījās, turklāt īpatnējā formā. Cerēju, ka sameklēšu kādu emigrantu latvieti, kas koriģēs, un kaut kā paglābšos no kauna. Līdz deviņiem no rīta izmocīju dziesmu. Tad izdevās sazināties ar filozofu un dzejnieku Robertu Mūku. Tā bija pēdējā cerība. Ar Uldi visu laiku sazvanījāmies. Bija ļoti nervoza atmosfēra. Beigās drāzos ar tekstu pie Mūka. Ja atradīšu kļūdas, šī būs pēdējā diena, kad esam pazīstami, Mūks dzina velnu. Viņš paņēma tekstu un iegāja istabā. Es gaidu, gaidu, Mūks iznāk, pakrekšķina un saka: tu zini – draudzība turpinās. Steidzos pie Ulda, atdodu tekstu. Vienīgais, ko atceros, ir dziesmas nosaukums “Each Other” (viens otram – no angļu val.). Savu pirmo un pēdējo angliski sacerēto dziesmu atdevu Rakstniecības muzejam.
Uldis visus manus dzejas pasākumus nesavtīgi atbalstīja. Kāpēc sadarbojāmies? Ne jau tāpēc, ka draugi. Mēs sapratāmies poēzijā, viņš manu poēzijas ritmu izjuta, kad viņš pabeidza improvizāciju, uztvēru viņa intonāciju un turpināju dzejā.
Blakus dvēseles dzīvei bija dzīves dzīve. Viena kompromitējoša epizode. 1982. gadā, kad piedzima mans otrais dēls Adriāns, Uldis atnāca ciemos mūs apsveikt. Viņam rokā bija ādas portfelītis, stipri nobružāts. Uldis nemainīja vecus draugus, ieražas, lietas. Sieva (Leona Brieža dzīvesbiedre Marija Makoveja–Briede rumāņu dzejniece, publiciste. – I.V.) mūs abus iedzina virtuvē. Uldis izņēma no portfeļa mazu kortelīti. Sieva teica – vienu drīkst. Izdzeram, Uldis izņem otru. Sieva parādās, viņai rodas aizdomas – visu laiku saruna un pustukša pudele. Mani māca ziņkāre, cik kortelīšu būs. Pēc kāda piektā vai sestā, sieva stāsta, esam apkampušies un dziedājuši latviešu tautas dziesmas. Kad Marija mudināja Uldi doties mājās, viņš man saka: Leon, mēs pieļāvām rupju kļūdu. Mums nevajadzēja dziedāt tautas dziesmas, bet mūsu sacerētās, tad sieva nebūtu pieķērusi.
Uldis man joprojām ir blakus, atliek tikai padomāt, viņam piekļūstu ar gaismu. Dzīve, ko nodzīvojām kopā – četrdesmit gadi. Svarīgs dzīves posms – gan nobriedām, gan izaugām, gan izteicām. Sajūta, ka esam daudz tuvāki nekā draugi, kā brāļi. Uldim bija māka – netraucēt cilvēku, kad ir labi. Bet, kad grūti, piepeši piezvanīt pie durvīm – te es esmu, sveiks!
