Dziesmas “Vai tu tici, vai ceri, vai ne” autora skatījums uz attiecībām 0
Plašākai publikai komponista vārds izskanēja 2011. gada nogalē, kad Autortiesību bezgalības balvu par visvairāk izpildīto muzikālo darbu radio, televīzijā, koncertos – dziesmu “Tici vai ne” – saņēma teksta autors Guntars Račs un mūzikas autors Gints Stankevičs (39). Seriālā ir pamatīgs attiecību karuselis. Bet kā komponista dzīvē?
– Esmu tāds svētdienas komponists. – Gints pasmaida. Bet jāsecina, ka tajās svētdienās viņam ļoti labi sanāk. Arī pirms gada viņa komponētā “Divi eņģeļi” bija otrā visvairāk lejupielādētā dziesma. Seriāla “Ugunsgrēks” iepriekšējām sezonām mūziku rakstījis Mārtiņš Freimanis. Bet to aranžējis un savā studijā ierakstījis Gints un bijis gluži vai saaudzis ar šā seriāla noskaņu. Kad televīzijas producenti nolēmuši seriāla muzikālo tēmu mainīt, vaicājuši Gintam: kurš vēl bez Mārtiņa Freimaņa varētu to uzrakstīt?
– Es teicu – pats varu uzrakstīt! (Smejas.) Termiņi bija saspringti kā vienmēr, bet man tas nāca ļoti viegli, – stāsta Gints Stankevičs, kurš ikdienā aranžē un ieraksta Kažas, Laura Reinika, Jāņa Stībeļa un daudzu citu dziesmas. Aranžēšana ir joma, ko klausītāji ne vienmēr novērtē, atzīst Gints. Te nu gan jāpiebilst, ka viņš aranžējis pašu Dārziņu! Proti, teksta autors Kārlis Vērdiņš un aranžētājs Gints Stankevičs par dziesmu “Melanholiskais valsis” ar Emīla Dārziņa mūziku 2006. gadā ieguva Autortiesību bezgalības balvu. Kā radies retā talanta īpašnieks?
Skolā katru gadu bija jāraksta, par ko gribi kļūt. Rakstu – par muzikantu. Bet skolotāja teica, ka vajag izraudzīties kādu kārtīgu profesijuPēc tam rakstīju, kā vajag – par milici, kosmonautu…
– Bērnībā caur asarām mammai teicu: kad izaugšu, klavieres ar cirvi sacirtīšu (smejas). Vēl tagad acu priekšā skats – vasara, logs, es spēlēju klavieres, bet draugi ārā – futbolu… Kopš Jēkabpils mūzikas skolas laikiem mani interesē estrādes mūzika. No žurnāliem “Liesma” izgriezu mūzikas grupu foto, laikrakstā “Padomju Jaunatne” katru sestdienu bija publicēta nošu lappusīte – Zigmara Liepiņa, Raimonda Paula dziesmas… Es gaidīju sestdienu, lai uzreiz spēlētu viņu dziesmas. Skolā katru gadu bija jāraksta, par ko gribi kļūt. Rakstu – par muzikantu. Bet skolotāja teica, ka vajag izraudzīties kādu kārtīgu profesijuPēc tam rakstīju, kā vajag – par milici, kosmonautu… Bet nekad neesmu šaubījies, ka mūzika ir mans aicinājums. Ļoti agri – 16 gados – mani uzaicināja spēlēt grupā “Staburags”. Kolēģi bija desmit gadus vecāki, guvu gan muzikālo, gan dzīves pieredzi – pirmās ballītes, pirmais vīns, pirmās negulētās naktis…
Man bija viena no pirmajām skaņu ierakstu studijām. 1992. gadā sāku izdot mūziku kasetēs. Bet tolaik konkurenci risināja ļoti vienkārši – kādu nakti manu studiju uzspridzināja.
Sprādziena vilnis Gintu aiznesa uz Rīgu. Sākumā strādājis izdevniecībā “Balss”, tomēr neatkarība un iespēja izvēlēties, ko ierakstīt un ko ne, Gintam bijusi ļoti būtiska. Tāpēc nodibinājis savu ierakstu studiju. Nu jau divas. Vai darbu gūzmā necieš ģimene?
– Ar mīļoto cilvēku esam kopā septiņus gadus un drīz svinēsim kāzas. Vēl no pirmās ģimenes man ir meita un dēls, kuri man ir ļoti, ļoti svarīgi. Bērni aizrautīgi seko manam darbam, katru vakaru jautā, kas rīt nāks uz studiju ierakstīt dziesmas. Brīvdienas bieži pavadām kopā.
Skumji un sāpīgi atzīt, bet tagad ar bērniem varu būt vairāk kopā nekā tad, kad bijām viena ģimene. Jo tad man bija tikai darbs, darbs, darbs…
Skumji un sāpīgi atzīt, bet tagad ar viņiem varu būt vairāk kopā nekā tad, kad bijām viena ģimene. Jo tad man bija tikai darbs, darbs, darbs… Šodien kopīgie brīži ir vēl svarīgāki nekā tolaik, kad katru rītu pamodos un bērni bija blakus. Kas ir noticis? Gadu gaitā visvairāk ir mainījusies mana izpratne par attiecībām. Pirms padsmit gadiem nenovērtēju, cik svarīgas un trauslas ir attiecības ar bērniem. Tas nāk ar briedumu, kad uz daudz ko raugies citādi. Es ātri neiemīlos un ātri neaizmirstu cilvēkus. Man vispār attiecības ir ļoti svarīgas. Tās ietekmē manu ikdienu. Ja rodas nesaprašanās, nevaru radoši strādāt.
Savā mīļotajā cilvēkā augstu vērtēju, ka viņa atbalsta manu mūziku, manu darbu. Vēl svarīgi, lai blakus otram vari justies tikpat labi kā viens pats – komfortā ar sevi. Lielākais prieks mums ir paceļot, piemēram, padzīvot uz kādas Latgales ezera salas. Tālu no ikdienas un tuvu ar mīļoto cilvēku. Pirms gada man uzbruka, guvu nopietnas traumas. Tad draudzene visas naktis pavadīja pie manis slimnīcā. Sajutu, ka viņa ir cilvēks, uz kuru nelaimes brīdī varu paļauties. Viņas mīlestību es ļoti novērtēju.
