Māris Antonevičs: Dziesma nav par peldkostīmiem 4
Latvijā tā varētu šķist diezgan eksotiska problēma, kamēr Francijā, pēc mediju ziņām spriežot, norit ļoti karstas diskusijas. Runa ir par peldkostīmiem. Taču ne jau sieviešu modes žurnālos tie tiek apspriesti, bet augstā politiskā līmenī, jo, tāpat kā “dziesma nav par krekliem”, tā nav par peldkostīmiem. Tā ir par vērtībām.
Stāsts īsumā: neilgi pēc tam, kad 14. jūnijā islāma terorists sarīkoja asiņaino braucienu pa Francijas pilsētas Nicas promenādi, citas slavenas franču Rivjēras kūrortpilsētas Kannu vara nolēma aizliegt pludmalēs nēsāt visu ķermeni sedzošos peldkostīmus jeb burkini, jo tas uzkrītoši demonstrē piederību reliģijai. Šim piemēram sekoja vairākas citas kūrortpilsētas, un policija sāka izrakstīt sodus, bet tas, kā jau viegli varēja paredzēt, raisīja sašutumu ne vien starp musulmaņiem, bet arī kreisajās aprindās. Te jāpiebilst, ka Francijas dienvidu daļa tradicionāli ir labēji noskaņota, un arī aizlieguma “autors” – Kannu mērs Davids Lisnērs pārstāv Nikolā Sarkozī vadīto Republikāņu partiju, kamēr valstī valdošā joprojām ir Sociālistu partija. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka arī “peldkostīmu” jautājums drīz vien pārauga par politisku grūstīšanos, un, piemēram, sociālistu valdības izglītības ministre aizliegumu nosauca par “bīstamu nacionālajai saliedētībai un rasistisku attieksmi veicinošu”, bet iekšlietu ministrs to vērtēja kā “antikonstitucionālu”, pārmetot, ka opozīcija tikai mēģina krāt popularitātes punktus (kā liecina sabiedriskās domas aptaujas, vairums ir par burkini aizliegumu). Tomēr jāatzīmē, ka starp pilsētu mēriem, kas ieviesa aizliegumu, bija arī Sociālistiskās partijas biedri, un, kas vēl būtiskāk, izrādījās, ka tā atbalstam sliecas arī sociālistu premjers Mauels Valss, kurš atzinis, ka viņa partija šajā jautājumā nav vienota. Lai gan vairākas tiesas jau atcēlušas pašvaldību noteiktos aizliegumus, diskusijas, pēc premjera teiktā, tikšot turpinātas.
Var runāt par aizliegumiem, apgalvojot, ka tie nedemokrātiski, bet var runāt par noteikumiem. Tos atbildīgās iestādes var noteikt pēc saviem ieskatiem. Piemēram, dažās valstīs līdzās pludmalēm ir iekārtoti peldbaseini, bet, ja gribi tādā peldēties, nāksies uzvilkt peldcepuri (reiz redzēju, ka kāds to mēģināja aizvietot ar celofāna maisiņu, tomēr peldbaseina uzraugs nekavējoties norādīja, ka tā gan nevarēs). Tāpat arī nūdisti savas “cilvēktiesības” sauļoties plikiem nevar īstenot, kur iegribas, bet īpaši ierādītās teritorijās, un tāda kārtība netiek uzskatīta ne par segregāciju, ne brīvības ierobežojumu. Tāpēc nekā nedemokrātiska pašvaldības noteiktajos pludmales noteikumos nav. Tādi pastāv arī islāma valstīs, un tur pārkāpējus gaida nopietnas nepatikšanas. Tāpēc islāma reliģijai piederīgo un viņu aizstāvju sašutums ir liekulīgs.
Cita lieta – vai šāds aizliegums ir plašākas problēmas risinājums? Francija to jau ir mēģinājusi darīt, pirms vairākiem gadiem aizliedzot seju aizsedzošo musulmaņu apģērbu (tagad jau līdzīgas idejas tiek apspriestas arī citās Eiropas valstīs, arī Latvijā), tomēr tas nav pasargājis no pieaugošajām problēmām. Patiesībā, ja šāds aizliegums kļūst aktuāls, tas liecina, ka slimība jau ielaista – migrācijas procesi bijuši palaisti pašplūsmā, jau izveidojušās noslēgtas kopienas un tajās sazēlušas radikālisma idejas.
