Dziedot piepilda sapni 0
Pavasara posmā ar dziesmu “Atmiņu zvans” piedalās grupa “Guna” no Balvu puses Krišjāņiem. Ingūna Velme ar smaidu teic: “Sajūtas patiešām ir burvīgas, jo īpaši dzirdot, kad kāds jau sāk dungot līdzi manas dziesmas melodijai.” Beidzot ir piepildījies Ingūnas sapnis – dalība “Latvijas šlāgeraptaujā”.
Grupa “Guna” pērn nosvinēja 20 gadu jubileju uz skatuves. Nosaukums “Guna” ir atvasinājums no vārda Ingūna. Radoša darbošanās bijusi visus šos 20 gadus. Gadu no gada grupa piedalās Balvu novada festivālā “Osvalds”. Patiesībā muzikālās gaitas uz skatuves Ingūnai bija vēl pirms grupas, kad kopā ar bērniem viņa piedalījās dziedošo ģimeņu saietos “Spiets” gan savā pagastā, gan rajonā un lielajā “Spietā” Ludzā, kas tika filmēts Latvijas Televīzijā.
Mums katram ir sapņi, arī Ingūnai tāds bija. Bija, jo nu sapnis ir piepildījies. “Tas bija mans sens sapnis piedalīties “Šlāgeraptaujā”, bet dažādu apstākļu dēļ to neizdevās ātrāk piepildīt. Laikam šis ir tas īstais brīdis, lai dziesma nonāktu pie klausītājiem. Dziesmu “Atmiņu zvans” sarakstīju pirms 20 gadiem, drīz pēc tam, kad tika nodibināta grupa “Guna”. Mani ļoti piesaista Janīnas Tabūnes dzeja, un, lasot viņas dzejoļu krājumus, rodas iedvesma melodijām,” atklāj Ingūna.
Klausoties dziesmu “Atmiņu zvans”, nevilšus rodas vēlēšanās domāt par kādu skaistu vidusskolas izlaidumu, pirmo mīlestību. Ingūna smaidot atklāj: “Tas bija vēls rudens, kad ārā līst lietus. Apsēdos pie sava instrumenta, un melodija atnāca pati pie manis. Dziesma radās, šķetinot atmiņas kā dziju kamolā, vēlā rudenī, kad tiek daudz kas pārdomāts.”
Lai arī šī ir debija aptaujā, patiesībā Ingūna un viņas meita Sintija Velme jau sen ir saistītas ar mūziku. “Ar mūziku esmu draugos jau no agras bērnības. Akordeonu sāku spēlēt jau piecu gadu vecumā. Mani vecāki – Anna un Aivars Dzenīši – bija ļoti muzikāli. Diemžēl tētis vairs nav ar mums. Viņi spēlēja akordeonu, mamma mandolīnu, un mūsu mājās bieži bija muzikālie vakari. Arī skolā piedalījos dažādos pasākumos, dziedāju un spēlēju. Protams, ejot gadiem, radās sapnis par savu grupu. Tas bija 1995. gada 1. septembris. Pirmā ballīte notika Balvu novada, tolaik rajona, Krišjāņu pagasta klubā. Pati spēlēju uz sintezatora, bet dziedātājs bija Andris Beidzenieks. Diemžēl viņa arī nav vairs ar mums,” atmiņās dalās Ingūna. Bija laiks, kad Ingūna turpināja spēlēt viena, bet, kad paaugās viņas bērni, tie pievienojās mammai. “Pati mūzikas skolā neesmu gājusi, spēlēju pēc dzirdes, bet bērni gan mācījās Balvu mūzikas skolā. Man ir trīs pieauguši bērni Armands, Normunds un Sintija. Bērni bija tālu projām, strādāja Anglijā, Sintija atgriezās, un tad arī radās doma piedalīties “Šlāgeraptaujā”. Mēs ar Sintiju dziedam arī sava pagasta vokālajā ansamblī “Elija”. Mums ir ļoti jauks Tautas nams ar burvīgo tā vadītāju Inesi Kalniņu. Krišjāņu pagasts ir neliels, bet kultūras dzīve tajā kūsāt kūsā,” teic Ingūna.
Ja pirmais solis ir sperts, tad jāturpina radoši darboties. “Plāni šim gadam ir, un pie tā tiek vēl strādāts. Drīz no Anglijas atgriezīsies dēls Normunds, ar kuru kopā sāksim ierakstīt jaunās, vēl neviena nedzirdētās dziesmas. Ir sacerēta dziesma arī savam pagastam, vietai, kurā mēs dzīvojam, kas tā arī saucas “Savam pagastam”,” radošos plānus atklāj Ingūna.
