Dzīvi sākt vēlreiz. Kā Leonīds Lavrenovs pēc klīniskās nāves kļuva par dziednieku 2
Autore: Līga Zītara
Jelgavnieks LEONĪDS LAVRENOVS, var teikt, šo dzīvi sācis dzīvot vēlreiz, no sākuma. Tā mēdz notikt ar daudziem, kuri pārcietuši klīnisko nāvi. Viņiem mainās pasaules uztvere, atklājas līdz tam nepazītas spējas, veidojas tieša saikne ar Visumu un pieeja tā informatīvajam laukam. Lavrenova kungs praktizē amerikāņu ārsta Erika Perla aprakstīto rekonektīvo dziedniecību, kas ir jauns esības stāvoklis, jauns veids, kā saņemt un vadīt enerģijas, kuras sūta Augstākie spēki. Lai uzzinātu, kā tas notiek, aicināju dziednieku uz sarunu.
– Man jūs pieteica kā neparastu cilvēku, kurš spēj aktivizēt Visuma enerģijas un ar tām dziedināt.
– Jā, esmu citāds. Vispirms atšķiros ar to, ko es varu. Otrkārt, izjūtu to ar savu pagātni. Cilvēkiem, kas piedzīvojuši klīnisko nāvi, turpmākajā dzīvē daudz kas mainās. Zinu arī tādus, kuri nav fiziski to pārdzīvojuši, bet izgājuši caur sevi. Svaigākais piemērs ir Kristīne Muciniece, kura sarakstījusi triloģiju “Eņģeļu acis”. Viņa ciemojas pie mums reizi mēnesī. Vairāk ar viņu kontaktējas sieva. Es divreiz ar viņu parunājos. Kristīne atzina, ka viņai nepieciešama auditorija, kuru iepazīstināt ar savām jauniegūtajām atziņām, bet es stāstīju, ka sarunājos ar Dievu un man ar to pietiek. Abi secinājām, ka Zemes vibrācijas ir mainījušās – agrākās dziedniecības metodes vairs nedarbojas.
Erika Perla grāmatā Leonīds Lavrenovs “Rekonekcija. Dziediniet citus, dziediniet sevi” tas ir skaidrots. Dakteris Juris Vecvagars man to pateica jau 1994. gadā. Aicināja apgūt dziedniecību un ārstēt cilvēkus. “Juri, es to negribu, jo jūtu, ka tas nav mans ceļš,” atbildēju. Pēc kāda laika Rīgā apmeklēju lekciju pie aktrises Māras Zvaigznes. Pie viņas ciemojās draudzene Ilze, kura pusgadu bija dzīvojusi Šaoliņas klosterī. Stāstīja par enerģijām un par to, ka cilvēks ar rokām var tās vadīt. Parādīja vingrinājumu, kā aktivizēt enerģiju: jāsarīvē plaukstas, nedaudz jāattālina un jāieklausās savās izjūtās. Es nekādu atšķirību nejutu nedz tad, kad plaukstas turēju 5 mm, nedz tad, kad 50 cm attālumā vienu no otras, jutu tās visu laiku. Lektore atzina, ka esmu īpašs gadījums. Man visu laiku bija šķitis normāli, ka manas plaukstas ir jutīgas, domāju, ka tā ir visiem.
Teorētiski savu jutīgumu pret enerģijām konstatēju ap 1989. gadu. Pēc tam, kad biju cietis smagā autoavārijā un pārdzīvojis klīnisko nāvi. 13 dienas atrados komā. Pēc tam strādāju amatniecības firmā, kur biju atbildīgs par guļbūvēm. Zīmīga sakritība – gan firmas prezidents, gan ģenerāldirektors bija ekstrasensi, turklāt abi bija draugos ar Juri Vecvagaru.
Vēlāk pievērsos reiki. Tur man stāstīja, ka, ieguvis pirmo iniciāciju, varēšu ārstēt pats sevi, bet, ticis līdz otrajai, spēšu ārstēt citus, turklāt prasīt par darbu 25 latus. Ja būs sasniegta trešā iniciācija, varēšu jau prasīt 50 latus. Aizgāju līdz otrajai iniciācijai un sapratu, ka tas nav mans ceļš, jo negribu ar to pelnīt naudu.
– Kāds ir jūsu dziedināšanas paņēmiens?
– Enerģijas visu laiku jutu, bet laika gaitā sapratu, kas ir kas, un sāku palīdzēt tuviniekiem un draugiem. Meitai bija trijzaru nerva iekaisums. Ģimenes ārsts uzskatīja, ka to var uzveikt nedēļas laikā. Tad jau biju izlasījis Erika Perla “Rekonekciju” un nolēmu izmēģināt savus spēkus. Vienu dienu pastrādāju 10 minūtes, otru dienu – tikpat, un iekaisums bija uzveikts.
Turpmāk pilnveidoju Perla ieteiktos vingrinājumus un atradu veidu, kā ārstēt sevi. Reiz kādā pasākumā pie manis pienāca lektore un sūdzējās par neciešamām galvassāpēm. Kur nu vēl runāt, pat nosēdēt nespējot. Starp dalībniekiem bija Liepājas ātrās palīdzības ārsts un viņa kolēģe no Lietuvas. Abi sprieda par kaut kādām špricēm un injekcijām. Es palūdzu, lai man dod 15 minūtes, jo zināju, ka varu palīdzēt. Nosēdināju sievieti krēslā, nostājos aiz muguras un nepieskaroties virzīju rokas gar viņas ķermeni tā, kā tajā mirklī šķita pareizi. Es paņēmu Visuma enerģiju un atdevu cilvēkam. Dievs caur manām rokām vadīja šo dziedinošo enerģiju. Pēc neilga brīža galvassāpes bija rimušas.
Parasti diagnostiku neveicu, tā man nav vajadzīga, to saka arī Perls. Man nekas nav jādomā. Es cilvēkā vienkārši “iepumpēju” enerģiju. Par to, kur tai jānonāk, parūpējas Dievs. Strādājot ar cilvēku, jūtu, ka sākumā enerģijas plūsma ir ļoti spēcīga. Kad dziedināšana pabeigta, tās spēks jūtami samazinās. Tad seansu beidzu. Varu palīdzēt galvassāpju, traucētas sirdsdarbības, nevienmērīga asinsspiediena, dažādu iekaisumu gadījumā. Neesmu mēģinājis dziedināt lūzumus un rozi.
Arī pats esmu braucis pie dažādiem dziedniekiem, lai saprastu, kā viņi strādā. Veselam cilvēkam visas čakras ir atvērtas un notiek enerģiju apmaiņa. Ja kāda čakra ir ciet, tajā vietā veidojas sastrēgums, piemēram, sāk lēkāt asinsspiediens, mainās sirds ritms. Ar svārstiņa vai slimnieka laulības gredzena palīdzību var noteikt, kura čakra ir aizvērta.
Mums ir gudra ģimenes ārste, ar kuru dažkārt aprunājamies. Netālu no doktorāta ar plašu vērienu pieņem kāds dziednieks, kuram būtībā nav spēju, tās viņam ir atņemtas. Zinu vienu: ja kāds sāk dziedināt par naudu, viņam spējas tiek atņemtas. Šī apsvēruma dēļ negribu iesaistīties dziednieku aktivitātēs, jo tās saistītas ar naudu. Tas mani visvairāk atbaida. Ja man ir dota spēja dziedināt, esmu ar mieru tajā ar cilvēkiem dalīties, taču par biznesu nevēlos pārvērst. Kas palūdz, tiem palīdzu, un ne vairāk. Pareizi būtu domāt: kā es varētu cilvēkam palīdzēt, lai viņam būtu labi. Izmācīties par dziednieku nevar pēc grāmatas. Tās ir spējas, ko iedevis Dievs vai eņģeļi. Šīs spējas nedrīkst pārdot.
Māku palīdzēt arī sev. Mana imūnsistēma ir perfekti nostiprināta, taču kādreiz savas muļķības dēļ pamanos saslimt. Piemēram, aizeju skaldīt malku vienā T kreklā, kad gaisa temperatūra ir –20 oC, un pēc tam vēl uzdzeru aukstu alu. Tad uz divām dienām esmu saaukstējies. Pārējās slimības ignorēju. Ja gadās kas moderns, teiksim, rotavīruss, izārstēju to ne tikai sev, bet jebkuram cilvēkam 20 minūtēs, izmantojot bioloģiskus līdzekļus, piemēram, mutes skalojamo līdzekli.
Savā laikā aizgāju uz Jelgavas invalīdu biedrību, jo man pašam bija otrā grupa. Sāku tur darboties. Vienā gada nogalē kā dāvanu aizvedu viņiem 30 eglītes. Divu stundu laikā neviena nebija paņemta. Tā esot šķība, šai zari ir tikai vienā pusē, bet tā nav simetriska. Katrai eglītei tika atrasta kāda vaina. Lūk, cik izvēlīgi bija trūcīgie invalīdi. Izlepusi tauta, kas nezina, ko grib. Sadusmojos un aizvedu egles turpat pie piecstāvu mājas, un pusstundas laikā visas paņēma. Izmetu savu apliecību un šajā biedrībā vairs nerādījos. Zinu daudzus pirmās grupas invalīdus, kuriem ir savi uzņēmumi, viņi nečīkst un neraud. Kopš šī atgadījuma ar labdarību vairs nenodarbojos.
– Varbūt ir vēl kādas spējas, kas atvērušās pēc klīniskās nāves?
– Man piemīt spēja ieskatīties cilvēku pagātnē. Reiz Jelgavā notika smaga avārija. Jauns čalis ar motociklu ielikās džipam sānos un bija uz vietas beigts. Ziņās klausījos un nodomāju, ka vēl ir tik daudz trakuļu. Vēlāk uzzināju, ka tas bijis kaimiņa dēls. Nākamajā dienā pēc avārijas kā parasti staigāju pa mežu. Pēkšņi dzirdēju, ka man kāds saka: “Lūdzu, atvainojies manam tēvam.” Biju neizpratnē. Kādam tēvam? Par ko? Kāpēc? Te jāpiebilst, ka bieži redzu mirušo dvēseles. Šoreiz runātāju neredzēju, tikai dzirdēju. Biju apjucis un nesapratu, par ko ir runa. Tad balss atkārtoja, ka man ir jāatvainojas viņa vietā Mintautam. Beidzot sapratu, ka tas ir kaimiņš. Apsolīju to izdarīt.
Pēc bērēm pastāstīju savai sievai, bet viņa – Mintauta draudzenei. Kaimiņš ieradās pie manis 40. dienā pēc dēla nāves. Izstāstīju, ka dēls lūdzis viņam atvainoties. Pateica paldies, taču nesaprata, par ko dēls lūdzis piedošanu. Paņēma no manis Kristīnes grāmatu un aizgāja. Es pats sāku prātot, kāpēc dēlam vajadzēja atvainoties tikai tēvam, bet mātei ne. Pēc laika no augšas pienāca atbilde, ka mātei (kaimiņa šķirtajai sievai) tā bijusi skola. Izrādās, senos laikos, kad cilvēki vēl spēlējušies ar zobeniem, dēls bija māte un tagadējā māte – dēls. Tajos laikos ģimenē noteicēja bija sieviete. Dēls gribējis iet ar draugu paspēlēties ar zobeniem, bet māte viņu nav laidusi. Viņš tomēr aizgājis un nejaušības dēļ ticis nodurts.
– Bet cilvēks taču neatceras iepriekšējo dzīvju notikumus, līdz ar to neapzinās šādu mācību. Lielākā daļa sabiedrības arī nepie-ņem reinkarnācijas ideju.
– Cilvēka apziņā tomēr glabājas atskārsme, ka viņš nav pirmo reizi uz Zemes, turklāt ir Bībele, kuras pirmajā variantā vesela nodaļa bija veltīta reinkarnācijai. To izsvītroja 3. gadsimtā. Tā kā šīs lietas mani interesē, vienu brīdi meklēju cilvēkus, kuriem bijusi dažāda ilguma (pāris minūtes, dažas stundas, vairākas dienas) klīniskā nāve. Viņi visi zina, ka mūsu eksistence nav tik vienkārša: piedzimu, dzīvoju, nomiru. Viņi saprot, ka šī dzīve ir turpinājums kaut kam. Pats esmu bijis uz Zemes vairākus simtus reižu.
– Tad jau zināt, kāda ir dzīves jēga.
– Kaut ko iemācīties. Katram – kaut ko savu atkarībā no attīstības līmeņa. Lielākoties katram dzīvē ir jāizkopj kāda konkrēta rakstura īpašība, piemēram, mīlestība, līdzjūtība. Gan citā izpratnē, nekā vairums sabiedrības uztver. Nevis iedot zivi jeb iemest ubagotāja cepurē kādu monētu, bet gan makšķeri un iemācīt ar to rīkoties. Lai cilvēks jebkurā brīdī var nodrošināt sevi ar visu nepieciešamo. Citādi cilvēks neko nedarīs un katru dienu sēdēs un ubagos.
Klīniskā nāve man ir devusi lielāku sajēgu par visu notiekošo. Sieva Inese nav tādu pārdzīvojusi, taču vienalga tiecas sevi īstenot. Viņas domāšana, salīdzinot ar 10 gadu senu pagātni, ir pagriezusies par 180 grādiem. Viņa izprot reinkarnāciju. Galvenā dzīves atskārsme – jāiemācās labi uzvesties un sevi mīlēt.
Padomijas laikos mums mācīja, ka svarīgākais ir mīlēt apkārtējos. Tas ir blefs, teātris. Kā var mīlēt apkārtējos, ja nemīli sevi! Par sevi domāju, ka šī mana dzīve ir pēdējā vai viena no pēdējām iemiesošanās reizēm. Zinu, ka pa vidu šīm dzīvēm daži no mums bijuši arī sargeņģeļi. Kad visi Zemes dzīves cikli beidzas, dvēseli aizsūta uz augstāku līmeni, uz citām pasaulēm, kur atkal būs jāmācās.
