“Dziednieka ķermenis var būt slims un greizs”. Vai uzticēties dziedniekam, kurš pats slimo? 0
Lai palīdzētu otram, kādam jābūt pašam?
Autore: Dagnija Millere-Balandīna, www.veselam.lv
Tiek uzskatīts – lai palīdzētu citiem, vispirms ir jāspēj palīdzēt pašam sev. Mums, cilvēkiem no malas, tas ir kā apstiprinājums tam, ka atbalstošajās profesijās izmantotās metodes un atveseļošanās tehnikas patiešām darbojas un ka savu veselību uzticam zinošam speciālistam.
Kā jums šķiet – šī sakarība strādā arī dziedniecībā? Vai dziednieka veselības stāvoklis ir rādītājs tam – ir vai nav viņa spēkos palīdzēt un dziedināt citus? Kas slēpjas aiz dziednieka pašsajūtas, slimībām, karmas? Un kādā veidā tas var ietekmēt cilvēkus, kuri pie viņa ieradušies pēc palīdzības? Ar viedokli dalās ezoteriķes: Agnese Ziediņa-Zariņa – dziedniece, gaišreģe, personības izaugsmes konsultante (domuspeks.com), Aija Trofimova – ekstrasense un Lauma Ērgle – ezoteriķe, tulkotāja.
Vai arī dziedniekiem ir savi vājuma un slimību periodi?
Dziedniece Agnese Ziediņa-Zariņa: Dziednieki, cilvēki, kuri strādā ar enerģijām, zīlnieki un citi ezoteriskās sfēras pārstāvji, ir tādi paši cilvēki kā mūziķi, aktieri, mākslinieki, politiķi, pārdevēji utt. Kā jebkurš cits cilvēks – ar individuālo karmu un dzīves uzdevumiem, savām ķibelēm un mokām, kas jāpiedzīvo. Visi esam dvēseles ķermeņos no miesas un asinīm, vienlīdz ievainojami un vāji. Tas ir mīts, ka tie, kuri strādā ar enerģijām, ir pārcilvēki, kuru ķermenis atšķiras no pārējo cilvēku ķermeņiem. Ir reizes, kad viņi slimo vēl smagāk un biežāk kā citi. Daļa šo cilvēku slimo tieši savas darba specifikas, nevis karmisku apsvērumu dēļ, bet daļa neslimo nemaz.
Ekstrasense Aija Trofimova: Neesmu sastapusies ar dziedniekiem, kuri nekad ne ar ko nav slimojuši. Domāju, ka ar gripu, masaliņām, vējbakām un citām zināmām kaitēm vismaz bērnībā ir slimots. Kaut vai pie zobārsta ir staigāts. Tomēr – ja dziedniekam vai jebkuram citam cilvēkam viss ir kārtībā un nozīmīgas kaites iet ar līkumu, tas norāda, ka viņš dzīvo līdzsvarā ar sevi, arī no dzimtas nācis labs mantojums. Tas nenotiek bieži, bet gadās, lielākoties tad, kad dzimtas piederīgie seko saviem sapņiem, realizē tos, palīdz citiem (nenodarot pāri sev) un nemitīgi attīstās. Tādiem cilvēkiem nav garlaicīgi vienatnē, ir interese par dzīvi, laimīga laulība, kā arī ģimenē vērojams savstarpējs atbalsts. Bez šaubām, arī ticība Augstākiem spēkiem padara cilvēku enerģētiski tīrāku un gaišāku, dod svētību.
