Vasara uz īpašās laipas 0
Drīz vien Lindas dzīve pilnībā pārmainījās. Viņa to raksturo šādi: “Mani sāka likt uz tā ceļa.” Tas izpaudās pat fiziski, piemēram, radās dažādas ādas problēmas, kas izzuda, kad viņa beidzot pieņēma savas neparastās spējas, sāka likt tās lietā, palīdzēt cilvēkiem.
Grūtajā ikdienā, nepārtraukti pieskatot meitiņu, radās vēlme atslēgties, relaksēties. Meditēt nebija mācījusies, vienkārši mēģināja darīt tā, kā juta.
“Kādā dienā – tas bija vasarā pirms diviem gadiem – meditējot ieraudzīju spožas gaismas. Tas bija ļoti neparasti. Zilā gaisma bija pirmā, ko redzēju. Citā reizē sāka skanēt balss. Enerģētiska sievietes balss, tīra un skaidra.
Sākumā ļoti nobijos. Pielēcu kājās, izskraidīju visu māju, lai pārliecinātos, ka neviena nav. Linda, tu taču neej dēlī?! Sapratu, ka ar galvu man viss ir kārtībā, tomēr notiek kaut kas nesaprotams. Nevarēju gulēt, vispār ne mirkli aizmigt, tas ilga aptuveni piecas diennaktis. Ķermenī jutu it kā enerģiju – to nevaru nosaukt citā vārdā –, nemieru, gluži kā skraidīšanu. Tas nesāpēja, bet bija smagi izturēt šādu fizisku diskomfortu. Es nekādi nespēju to kontrolēt, tas vienkārši notika.
Reiz atnāca mamma un sāka uztraukties, vai tikai man nav slikti ar sirdi, jo agrāk patiesi cietu no aritmijas. Viņa iejauca cukurūdeni un deva padzerties. Es tikai māju ar galvu – ir jau labi. Ko citu man bija teikt?!
No mokošās sajūtas varēju tikt vaļā vien tad, kad devos dabā. Man ir sava iemīļota vieta ārpus pilsētas, tur ir mežs un ezers. Braucu turp, piespiedos kokiem, apgūlos uz ezera laipas un stundām tur gulēju. Reizēm pat paliku pa nakti. Tikai tā man izgaisa nelāgums.
Ja visu laiku centies būt tāds kā citi un noslēdzies dzīvo vismaz desmit gadu, ir grūti, ja pēkšņi sāc just cilvēku enerģiju, dzirdēt viņu domas, redzēt izjūtas. Vienlaikus centies saprast, ko darīt ar to visu, kas tik pēkšņi mani nolicis citā pasaulē.
Pilsētā vispār bija grūti uzturēties, jutīgi uztvēru ikvienu cilvēku, kurš gāja garām vai atradās tuvumā. Lielveikalā pat ieiet nevarēju, kļuva slikti no daudzajām enerģijām.
Arī tagad itin bieži braucu uz mežu, uz jūru, apķeros kokiem, samīļoju.
Kad dziedinu citus, nepieciešams izlīdzināt enerģiju. Ja nav iespējas doties dabā, skatos degošas sveces liesmā vai turu virs tās plaukstas. Nezinu, kā tas darbojas, bet svece sāk sprakšķēt, citreiz liesmā parādās melni plankumi. Tagad pilnīgi droši zinu, ka tīrīto cilvēka enerģiju vēlos atdot ugunij vai zemei.”
