Dziedniece Līga Kolneja: “Savu reimatoīdo poliartrītu vizualizējot saviju striķītī un izvilku ārā” 0
Vaicāta, kā kļuvusi par dziednieci, dziedniece un ciguna skolotāja Līga Kolneja pasmaida – dziedniecībai turējusies pretī, cik vien varējusi. Ilgus gadus strādājusi par skolotāju, ieguvusi divas augstākās izglītības – bioloģijā un ekonomikā, ir pedagoģijas maģistre. Vienlaikus gājusi garīgo ceļu, spēku un gudrību smēlusies Indijā, apguvusi cigunu.
“Enerģijas jau sen jutu. Pirmoreiz visspilgtāk, kad aizbraucu pie Zilākalna Martas. Tolaik devos pie dziednieces, lai mazinātu locītavu sāpes. Man blakus Marta dziedināja kādu tantīti. Piepeši ieraudzīju – virs sāpošās vietas viņa virpina tādu kā miglu, satin to striķītī un izvelk laukā. Hmm, es arī varu mēģināt. Aizbraucu mājās un šādā veidā izvilku sāpes no visām locītavām, pusotra mēneša laikā sevi izārstēju no reimatiskā poliartrīta. Vēlāk Marta parādījās man sapnī, braucu pie viņas vēlreiz. Sāku just arvien vairāk, spēcīgāk, paralēli redzēt realitātes. Enerģiju redzēju un jutu visur, ķermenī jutos kā atomreaktorā. Tam visam bija grūti pretoties.”
Vasaras saulgriežos pirms diviem gadiem Līgai Kolnejai nācies piedzīvot vīziju smalkajā plānā – redzējusi, kā atveras tumsas vārti.
Iekāpt zemapziņas realitātē
Līga un viņas skolēni apvienojušies fondā Zeme. Cilvēks. Stari. Šīs organizācijas ļaudis iekopj plašu teritoriju Kocēnu novada Dikļu pagastā. Veido tur rituāla vietas, atpūtas parku un daudz ko citu, ievērojot sakrālās ģeometrijas principus. Saulgriežos kurina ugunskurus, sien sieru, rotā šo vietu un līgo līdz rītam.
“Patiesībā tas ir norakts kalns, palikusi vien ieplaka. Tātad atrodamies zem kalna līmeņa, it kā pazemē. Mēs šo vietu dēvējam par zemapziņu. Vasaras saulgriežu rituāla laikā redzēju, kā man pretim atveras tumsas vārti un nāk būtnes, tādas kā ēnas. Tās jau biju redzējusi pirms 15 gadiem Himalajos, kad meditējām melnajās alās Gangas krastos. Es tumsu neuzskatu par ienaidnieku, tas ir mātes klēpis, zemapziņa.
Tumsas būtnes tiek atsūtītas, lai cilvēks kaut ko saprastu, iemācītos, gūtu jaunu pieredzi. Visbiežāk tās mūsos parādās kā slimība vai nelaime. Ja šādas būtnes ieraudām, tādā brīdī nevajag ne nobīties, ne domāt ko sliktu, jo to ietekme ir atkarīga no mūsu attieksmes.
Iedomājies, ka iekāp upē, kur ņirbinās zivtiņas. Atrodies it kā divās realitātēs – ķermenis gaisā, kājas ūdenī. Zivtiņas piebaksta tavām pēdām bez slikta nodoma, vien tāpēc, ka esi ieradies viņu realitātē. Arī tumsas spēki negrib neko sliktu. Tādā brīdī der atskārst, ko vēlies atmest, ko iegūt, kas būtu jāiemācās. Ja tas izdodas, rodas iespēja atvērt sevī jaunus izpratnes vārtus,” uzsver Līga Kolneja.
