Dziedniece Ilze Krūma: Zinu, kā palīdzēt, ja ir veģetatīvā distonija, jo pati to piedzīvoju” 0
“Pie manis nonāk daudzi, kuri sirgst ar šodien moderno psihiskās jomas kaiti – veģetatīvo distoniju. Zinu, kā viņiem palīdzēt, kā dziedināt, jo esmu piedzīvojusi šo iznīcinošo parādību. Tolaik, kad slimība skāra mani, šādu nosaukumu gan neviens neizmantoja,” saka dziedniece Ilze Krūma.
Dziednieces ceļu Ilze Krūma iet jau 15 gadu. Lai palīdzētu cilvēkiem atveseļoties, ņem talkā kristālus, jogas terapiju un dažādas masāžas, strādā ar enerģijām, gan pieskaroties, gan no attāluma. Labāk izprast cilvēka dabu un organismu viņai palīdz medicīniskā izglītība. Agrāk strādājusi slimnīcā, bijusi medicīnas māsa gan reanimācijā, gan ķirurģijā.
Visur biju grēciniece
“Man vienmēr bija stiprs prāts, programmēju sev mērķus, centos tos piepildīt. Jutos slikti, ja mērķi nesasniedzu. Taču nebija labi arī tad, ja viss izdevās, kā iecerēts. Mani visu laiku pavadīja trauksmes un baiļu sajūta. Pašlaik to droši vien sauktu par veģetatīvo distoniju. Brīžiem neapmierinātība sasniedza tādu pakāpi, ka nesapratu, kāda jēga manai eksistencei, kāpēc jādzīvo. Man bija ģimene, divi bērni, taču visu laiku neatstāja trauksmes sajūta un neapmierinātība par to, kā dzīvoju,” stāsta Ilze Krūma.
Viņa mainīja ārstus, jo neviens nespēja palīdzēt citādi, kā vien parakstot nomierinošas zāles. Arī baznīca nepalīdzēja, Ilze mainīja tās, gāja atkal citā draudzē, bet visur izrādījās grēciniece.
“Tas viss grūda mani vēl dziļākā bedrē. Lietoju arvien spēcīgākas zāles, man kā mediķei tās nebija grūti dabūt. Nonācu narkotiskā atkarībā.
Bija gan viens gaišs brīdis. Atmodas pirmajos gados nokļuvu pie Rasmas Rozītes, daudzi zina šo viedo sievieti. Viņa mācīja meditēt. Es neko par to nezināju, bet kādu brīdi šī prasme mani cēla gaismā. Taču, kad nonācu atpakaļ iepriekšējā vidē, tajā egregorā, kurā visu laiku biju dzīvojusi, atkal pazudu tajā.”
Nonāca tik tālu, ka mēnesi neizgāju no mājas, sēdēju viena pati savā istabā, pāris nedēļu negribēju neko ēst. Biju pilnībā padevusies, šķita, ka man vairs nav nekā, kam pieķerties, pat nebija spēka justies vainīgai.
Tieši tolaik tuvojās Saules aptumsums, un visādi viedie solīja pasaules galu. Izgāju laukā un teicu: ņem mani pirmo, es būšu pateicīga! Tas bija lūzuma brīdis. Drīz pēc tam sākās mans jaunais ceļš. Laikam biju tik ļoti attīrījusies, tik brīva no visa pasaulīgā, ka manī radās vieta kaut kam jaunam.”
Kā es atradu kristālus
Piepeši Ilzes ceļā sāka rasties citādi domājoši cilvēki, kuri interesējās ne tikai par fiziski sataustāmo, materiālo pasauli. Viņas rokās nonāca dažādas ezoteriskas grāmatas, kas veda arvien tuvāk jaunām patiesībām. Vēlāk kopā ar kādu jauniegūto draudzeni Ilze iestājās dziedniecības akadēmijā Akvilona. Par savu pirmo skolotāju viņa dēvē šīs skolas izveidotāju, dziednieku Oskaru Peipiņu.
Ilze sajuta, ka viņai jānokļūst Himalajos, un devās turp apgūt jogu.
“Ar meditāciju un elpošanas vingrojumiem mums mācīja, kā tikt klāt dziedinošās mīlestības informācijai, kas palīdz dziedināt sevi un arī citus. Braucu uz Indiju vēl vairākas reizes, sāku šo zemi pat dēvēt par savām otrajām mājām. Tur bija mazas tirgotavas, letes noklātas ar dažādiem kristāliem, akmeņiem. Kādā bodītē uzkavējos ilgāk, skatījos uz kristālu klājienu. Piepeši sagribējās tajā iegremdēt rokas. Tā arī izdarīju, stāvēju tur un taustījos. Piepeši mani pārņēma sajūta, ka dzeru svaigu ūdeni no pilnīgi tīra avota! Sirds rajonā un kaklā kaut kas atvērās, elpot kļuva pavisam viegli un brīvi.
Es sapratu, ka gribu mācīties saprast kristālu pasauli. Vispirms to, kā mans ķermenis reaģē uz katru kristālu. Pēc tam mācījos sajust, kas der otram cilvēkam. Ar laiku man vairs nevajadzēja kristālu ņemt plaukstā, pavaicāju, un atbilde nāca.
Kristāliskajā režģī ieprogrammēta informācija jau kopš Zemes dzimšanas brīža, tāpēc kristāli ir tik svarīgi cilvēkam. Katram akmenim atbilst sava planēta, tās īpašais raksturs. Bet katram cilvēka orgānam ir saistība ar kādu planētu. Tā ir būtiska mijiedarbība. Mēs visi esam vienotā sistēmā, tā ir skaņa, vibrācija, planētu simfonija, un tas viss ir mūsos. Ja šī simfonija zaudē harmonisko skanējumu, var palīdzēt konkrēts kristāls, kam ir piesaistīta Visuma informācija: var dziedināt, atjaunot harmoniju.”
Briesmas ir garām
Ilze Krūma uzsver apzinātas elpošanas nozīmi trauksmes sajūtu kliedēšanā. Izpētīts, ka stresa situācijā reaģējam tā, kā gēnos ierakstīts kopš tiem sensenajiem laikiem, kad cilvēks bija medījums zvēriem. Lai zvērs viņu neieraudzītu, cilvēks sarāvās, aizturēja elpu, muskuļi saspringa. Kad zvērs aizgāja, varēja atkal brīvi elpot, un smadzenēm pienāca impulss – viss ir kārtībā.
“Mūsu smadzenes joprojām tā reaģē. Ja ir stress, elpojam uztraukti, saraustīti, krūškurvja muskuļi un pleci ir saspringti, nervu impulsi nobloķēti. Tādā brīdī vispirms jāapstājas un tad jāpiespiež sevi dziļi paelpot, lai smadzenes saņemtu seno impulsu – briesmas ir garām.
Ja ir sāja dūša, nespēks, savilkti muskuļi, der vizualizēt, ka izelpo visu nelāgo, kas sakrājies, un ieelpo mīlestību, spēku, veselību. Profilaktiski to vajadzētu darīt rītos un vakaros. Elpošana nav tikai fizioloģiska funkcija, ar to saņemam arī prānu, dzīvības enerģiju. Tīru, dziedniecisku informāciju. Mūsdienu haosā mums ir ļoti nepieciešama intuīcija. Jo apzinātāk un dziļāk elposim, jo vairāk iegūsim šīs intuitīvās zināšanas
Bērns piedzimst un vispirms ievelk elpu, tikai pēc tam ir pirmais kliedziens. Arī nomirstot cilvēks izdveš pēdējo elpu. Tāpēc tik svarīgs ir apzinātās elpošanas mirklis, tas ir viens no intuīcijas iegūšanas veidiem,” uzsver dziedniece.
Pilnu rakstu lasiet jaunākajā, oktobra žurnālā “36,6C” vai tā elektroniskajā versijā
