Brīnumainā glābēja alveja. Ap 10 Vijas Eniņas ieteikumi, kā šo augu lietot veselībai un dailei 0
Laikam katrs būs dzirdējis par vērtīgo alveju, ko puķu podā uz palodzes mēdza audzēt mūsu vecmāmiņas. Bet kā šo augu pareizi lietot savas veselības labā, un vai to drīkst darīt neierobežoti ilgi? Par to stāsta farmaceite, farmācijas zinātņu doktore, asociētā profesore VIJA ENIŅA.
Alveja, bet pareizāk teikt – aloje, ir ļoti īpatnējs tuksneša vai pustuksneša augs, kam patīk augt sausā, karstā vietā. Tas arī ir viens no faktoriem, kas nosaka šā auga vērtību. Latvijā alojes, kā zināms, savvaļā neaug, mūsu valstī tās audzē tikai kā istabas jeb puķu podu kultūru. Savvaļā aloje atrodama galvenokārt Dienvidāfrikas valstīs, arī Madagaskarā un Arābijas pussalā, kur ir tuksneša un pustuksneša zona, šim augam vispiemērotākie dzīves apstākļi. Augot ekstremālā vidē, alojē veidojas daudz specifisku ķīmisko savienojumu, kas nosaka tās izmantošanu medicīnā. Reģionos, kur alojes aug savvaļā, dziedniecībā ļaudis tās lietoja jau sen, galvenokārt brūču – ievainojumu, skrāpējumu, iegriezumu – dziedēšanai, bet sulu dzēra ēstgribas rosināšanai un gremošanas orgānu slimību ārstēšanai. Auga sulīgais mīkstums pasargā bojāto vietu no baktērijām un veicina audu atjaunošanos. Vairāku gadsimtu ilgā pieredze tika ņemta vērā, iekļaujot aloji oficiālajā medicīnā kā līdzekli, kas palīdz ārēju brūču dziedēšanā.
Alojes ģintī ir ļoti daudz sugu. Dažos literatūras avotos minētas pat 400, taču ne visas ir tik vērtīgas. Vairāk pētītas ir puķu podos kultivētās sugas – kokveida un īstā aloje. Citas sugas Latvijā audzē retos gadījumos, varbūt tikai kolekcionāri.
Kokveida alojei ir vertikāls, kokam līdzīgs stumbriņš, no kura uz visām pusēm plešas lapas. Īstajai alojei nav izteikta stumbra, lapas ir lielākas, spēcīgākas un veido it kā rozeti. Praktiskā nozīme abām alojēm ir diezgan līdzīga.
Sajaukt aloji ar kādu citu, varbūt pat indīgu augu ir tikpat kā neiespējami. Reizēm tās identificē ar agavēm, bet agaves ir ļoti lieli augi, turklāt nav dzirdēts, ka kāds Latvijā agaves audzētu mājoklī, ja nu vienīgi īpaši izveidotā ziemas dārzā vai oranžērijā. Zināms, ka agaves audzē Salaspils Nacionālajā botāniskajā dārzā. Savukārt alojes mazais stādiņš bieži vien ceļo no vienas kaimiņienes pie otras.
Laistīt ar mēru!
Alojes pavairo ar sakņu dzinumiem. Ja pods ir pietiekami liels, var ļaut augt tajā pašā podā vai atdalīt un pārstādīt citā. Augs iesakņojas un aug labi, jo ir pieticīgs. Reizēm cilvēki grēko, aloji pārāk bieži laistot, taču pārāk liela mitruma dēļ var pūt saknītes un augs aiziet bojā. Laistīšanas biežums atkarīgs no gaisa temperatūras un mitruma telpā, bet pietiks, ja aplaistīsiet reizi nedēļā.
Reizi mēnesī vai divos mēnešos aloji ieteicams mēslot. Kārtīgi pabarotai alojei notiek spēcīgāka biosintēze, tā ražo vairāk cilvēka veselībai noderīgo vielu. Barību augs izmanto augšanai, jaunu šūnu veidošanai un ļoti reti uzkrāj, tāpēc, izmantojot aloji dziednieciskiem nolūkiem, mēslojuma daļiņas nevar nonākt cilvēka organismā.
Vecāka ir vērtīgāka
Vai taisnība, ka dziedniecībā labāk izmantot vismaz 3–5 gadus vecas alojes lapas? Rūpnieciskiem nolūkiem materiālu vāc dabā, un tad patiešām izvēlas lielus augus, kas auguši vēl vairāk gadu. Mājas apstākļos dziednieciskos nolūkos nekad neizmanto jaunākās lapas vai pilnībā visu augu. Nerīkojas arī tā, ka šodien iestāda alojes stādiņu, bet drīz nogriež. Kokveida alojei atdala apakšējās, īstajai alojei – ārējās lapas. Tās parasti ir augušas vismaz 3–5 gadus. Vecākajās lapās ir uzkrāts vairāk aktīvo savienojumu. Jaunākajās lapās vielmaiņa, dzīvības procesi norit aktīvāk, līdz ar to uzkrāto vielu var būt mazāk, bet savu labumu cilvēkam dod arī jaunākās lapas.
Vai taisnība, ka pirms izmantošanas dziedniecībā aloji divas nedēļas nav ieteicams laistīt? Jā, tā var darīt, lai gan tam nav lielas nozīmes. Ja aloji ilgāku laiku nelaista, augs, nojaušot nepatikšanas, saspringst, šūnās aktīvāk sintezē savienojumus, kas to pasargā no bojāejas. Tāds pats process notiek, augot savvaļā tuksnesī. Kad spīd karsta saule un gaisa temperatūra sasniedz 40 un vairāk grādu, aloje intensīvāk sintezē aizsargvielas, tādējādi pasargājot šūnas no bojāejas. Tomēr nav lielas atšķirības, vai dziednieciskos nolūkos izmanto nesen aplaistīta vai iekaltēta auga lapu.
Vai dziedniecībai der arī alojes lapas miza?
Biezā, cietā lapas ārējā kārtiņa – epiderma ar kutikulas slāni, kas aptver lapu no ārpuses, – pasargā iekšējo, mīksto saturu no pārmērīga karstuma un iztvaikošanas, proti, nodrošina auga normālu funkcionēšanu. Parasti alojes lapas virsējo kārtu nomizo, bet reizēm sagriež gabaliņos ar visu ārējo mizu, pēc tam sablendē vai samaļ gaļas mašīnā. No ārējo audu gabaliņiem nav liela labuma, bet nerodas arī nekāds sliktums.
Kā aloji izmantot
* Dabisks plāksteris pušumam. Kas labs piemīt alojei? Auga ķīmiskais sastāvs ir bagātīgs. Lapās ir vairākas nozīmīgas ķīmisko vielu grupas, kas atšķirīgi ietekmē cilvēka organismu. Nozīmīgs ir bagātīgais polisaharīdu jeb gļotvielu daudzums. Kad lapu pārgriež, ieraugām spīdīgi gļotainu, staipīgu sulu. Gļotvielas ir ļoti vērtīgas, jo veido aizsarslānīti uz gļotādas un ādas. Ja ar alojes lapas sulu apziež nobrāzumu vai citu ādas bojājumu, plānā aizsargkārtiņa neļauj dziļāk iekļūt mikroorganismiem un pasargā no ārējās vides. Polisaharīdu grupā ir vēl citi savienojumi, un liela daļa no tiem stiprina imunitāti.
* Vieglākai vēdera izejai. Otra vielu grupa ir ķīmiskie savienojumi, kas veicina vēdera izeju, tātad palīdz pret aizcietējumiem. Savienojumi, ko satur alojes mīkstums, kairina zarnu, galvenokārt resnās zarnas, gļotādu un tādējādi palīdz organismam atbrīvoties no atkritumvielām. Šo vielu dēļ aloje ierindojama piesardzīgi lietojamo augu sarakstā.
! Ņemot vērā, ka alojes aktīvās vielas veicina asiņu pieplūdi mazā iegurņa orgāniem, aloji nav ieteicams lietot grūtniecēm, jo tā var izraisīt abortu.
! Šo augu nav ieteicams lietot arī cilvēkiem ar nieru darbības traucējumiem. Reizēm ļaudīm šķiet, ka aloje, palielinot organisma aizsargspējas, var būt glābiņš smagi slimiem cilvēkiem. Taču tā nav. Nekonsultējoties ar ārstu, lietot aloji, vēl jo vairāk iekšķīgi, nav ieteicams.
