Kāds tavā dzīvē bija posms, kad vēl neko tamlīdzīgu nemeklēji? 6
Esmu bijusi arī tusētāja! Atskatoties šķiet, ka tā bija cita dzīve, cita, sveša es. Lasot dienasgrāmatu, jūtu, ka enerģētika pilnīgi mainījusies, esmu pat runājusi citādiem vārdiem. Acīmredzot katram vajag laiku, kad iztrakoties. Man ļoti vajadzēja izjust brīvību, to, ka mani neviens netur. Taču drīz vien sapratu, ka šāds dzīvesveids nepiepilda, bet iztukšo. Atskārtu arī to, ka neesmu bara cilvēks. Katru gadu arvien vairāk apzinājos, ka man prieku rada miers, klusums, mazas, skaistas vietiņas, nevis, teiksim, Jaunā gada sagaidīšana milzu pūlī.
Nesen ierakstīju pirmo disku, novembrī plānota prezentācija. Uz to mani pamudināja, jo pati uzskatīju – uzstājos koncertos, dziedu tautasdziesmas, kam man disks, es to tāpat neklausīšos, man tāpat ir lab.! Pateicoties ierosmei, to tomēr izdarīju un esmu ļoti gandarīta.
Vai dziedāšana ir arī tavs darbs, kas dod iztiku?
Agrāk man bieži teica – tev vajag atrast kaut ko stabilu, kādu pusslodzīti. Aptvēru, cik daudz laika man tas aizņems, ka nevarēšu visu savu enerģiju veltīt dziedāšanai. Daži cilvēki savukārt ieteica – klau, tev taču jādzied! Šā gada sākumā apņēmos, ka sevi visu veltīšu tikai īstajam uzdevumam, iešu uz pilnu banku. Ticēju, ka izdosies. Ja es to jūtu kā savu aicinājumu, gan jau arī Dieviņš sapratīs un atbalstīs. Un viss notiek! Tētis un mamma agrāk ļoti uztraucās par mani, bet tagad ir priecīgi, redzot, ka esmu laimīga. Sāk vairāk atbalstīt, saprast, arī labāk iepazīt un cienīt, jo es sekoju savai sirdij. Neviens cits labāk par mani nezina, kas vajadzīgs.
Un puiša tev nav?
Bija, bet pašlaik nav. Jau atkal atkārtošos, teikdama, ka sekoju tam, kas mani vada. Viss ir tā, kā jābūt. Jūtos tik harmoniski, cik vien iespējams, esmu patiesa pret sevi, daru to, kas mani piepilda. Attiecībās tam nepietiktu laika. Tā notika, kad man bija draugs. Mana sirds un dvēsele kliedza, kā es no rītiem gribēju meditēt, bet nevarēju! Ne jau visiem dzīves plāns ir apprecēties, dzemdēt trīs bērnus un dzīvot ģimenē. Vēl ne, ne tagad. Viss notiek tad, kad tam jānotiek. Ļaujos, lai mani vada, un ļoti paļaujos arī uz savu Skolotāju. Tas ir Šrī Svāmī Višvananda, pērnvasar viņš bija Latvijā un sniedza daršanu (pozitīvas enerģijas sniegšana, līdzīgi kā svētot – red.). Ilgus gadus meklēju, kam uzdot jautājumus, kas man radās. Sapratu, ka nepieciešams, lai garīgajā ceļā kāds mani vada, jo arī meditācijās var pazust, iekrist kā melnajā caurumā. Man ir gadījies tā, ka nonāku it kā bailēs, it kā tumsā, bet arī tas jāpiedzīvo un jāpārdzīvo. Sastapšanās ar Skolotāju bija mistiska – jau pirmoreiz viņu ieraugot, jutos ļoti, ļoti labi.
Ikdienā tavs Skolotājs droši vien ir ļoti tālu. Kā viņš var tev palīdzēt?
Šādas attiecības ir līdzīgas saiknei starp diviem mīlētājiem – fiziskais attālums nav tik būtisks kā enerģētiskā tuvība. Un svarīga ir arī ticība. Tici, paļaujies un saņem palīdzību un vadīšanu. Tas ir lielākais dārgums, ko esmu ieguvusi. Atbildes uz jautājumiem saņemu savā sirdī.
