Meditācijās jau nedziedat Sešus mazus bundziniekus vai tamlīdzīgas tautasdziesmas, vai ne? 6
Dziļumu var atrast katrā dziesmā, bet pārsvarā tomēr dziedam tās, kuru vārdi šķiet dziļāki, daudznozīmīgāki. Reiz gan mēģināju dziedāt Skaisti dziedi, lakstīgala, bet sapratu, ka nav tas, kas vajadzīgs. Tās, ko dziedam, arvien vairāk sāk līdzināties mantrām. Jo ilgāk to daru, jo labāk saprotu, kā pareizāk. Kā vieglāk sasniegt iekšēju mieru. Ja dziesmas dzied mazliet lēnāk, pieklusinātāk, nevis uz āru, bet vairāk uz iekšu, tas izdodas labāk. Līdzīgi kā ar om meditāciju, kas atver sirdi. Uz om meditācijām esmu bieži gājusi, šī vibrācija man ļoti patīk. Reiz arī manā dziedāšanā mēģinājām skaņas vilkt garākas, it kā dziesma būtu viens vienīgs om.
Meditāciju uztver kā ieiešanu sevī?
Tikai tā, jo ārpus sevis neko labu neatradīsi. Ikdienā esam uz ārpusi vērsti, trauksmaini. Jūtams, kā enerģija aizplūst.
Kad vērsies uz iekšpusi, sāc sevi izjust, nonāc saskaņā ar sevi. Dziedot enerģija ieplūst. Dzirdi, kā dzied blakussēdošais, bet svarīgi ir tikai pašam labi justies. Dziedāt savam mieram. Koncertos bieži vien pēc dziesmas manī iestājas liels miers, bet klausītāji nodomā – tā, dziesma beidzās! – un sāk rosīties. Tad cenšos stāstīt: lūdzu, palieciet savās izjūtās, ko esot guvuši klausoties! Varbūt iespējams sēdēt mierīgi? Es taču turpināšu dziedāt! Ja nebūsiet atslēgušies, varbūt piedzīvosiet vēl dziļākas izjūtas! Reizēm pēc dziesmas iestājas pilnīgs klusums.
Meditācijās dziedat ļoti ilgi – pusotru, divas stundas. Vai pēc tam vēl vari parunāt?
Kā kuro reizi. Ja dziedāts ārā, ir grūtāk. Tāpēc dziedam pieklusināti. Arī tad, ja ir ļoti spēcīgas, dziļas un patiesas jūtas, uz āru taču par tām parasti nekliedz, bet runā klusi, jo tas ir kaut kas dārgs, saudzējams, sirdī glabājams. Arī tad, ja pabūts, piemēram, svētvietā, kas ļoti saviļņojusi, un pēc tam kāds pajautā, kā tur bija, bieži vien nav iespējams atbildēt ar vārdiem.
Kā tu raksturotu tautasdziesmu dziedinošo efektu?
Sirds atveras un piepildās ar dabisko prieku, kāds mūsos ir. Tas ir dzīvesprieks, prieks dalīties. Bieži vien pēc dziedāšanas ir nepieciešamība samīļoties, apskauties, jo mīlestība iet pāri malām.
“Dieviņš brida rudzu lauku/Ar pelēku mētelīti./Brien, Dieviņi, pacelies,/Lai ziediņi nenobirst.” Visskaistākais mūsu dziesmās ir tas, ka Dieviņš ir mīļš draudziņš! Brīžam vārdi tā aizkustina, ka asaras birst. Raudot var attīrīties no tā, kas ilgi iekšā aizturēts.
Mantrām ir desmitiem veidu, kā tās saprast. Līdzīgi ir ar tautasdziesmām – var uztvert virspusēji, bet var tvert dziļi. Kopsakarības latviskajās un vēdiskajās zināšanās atrodamas visu laiku. Dažkārt cilvēki piesardzīgi izturas pret citādo, svešo, kas nācis no citām tautām un zemēm. Man svarīgi šķiet nevis tas, kur esi iedziļinājies garīguma meklējumos, bet gan – ka vispār to dari! Bieži jādzird: ai, ko var aizrauties ar to hinduismu, mums taču tuvāka ir kristietība! Bet vai pats esi kristietībā? Esi kaut kur iekšā ar savu sirdi, nevis visu noliedz! Atrodi savu vietu!
Kā izjūti to, ka dziedināšanās saietā kāds dzied šķībi?
Jā, tā gadās, bet ne pārāk bieži. Parasti saku, lai visi dzied apmēram vienādi, lai neviens necenšas izcelties, dziedot skaļāk vai pareizāk. Mērķis nav sanākt kopā un dziedāt kā korim Kamēr. Vissvarīgāk, lai katrs labi jūtas, lai iedziļinās procesā un veras vaļā. Ņem ar abām rociņām to, ko Dievs dod. Ar visu savu dvēselīti.
Ja sakārtojas garīgā puse, arī fiziskajā iestājas lielāka harmonijā. Viss ir saistīts. Dievs ir viens. Viņam ir gan materiālas, gan garīgas izpausmes. Neteikšu, ka man pašai viss vienmēr ideāli izdodas, bet es sevī nemitīgi klausos. Man ir ļoti svarīgi sevi dzirdēt.
Būtiski ir saprast, kāds ir mērķis un kā līdz tam nonākt. Jogā ir skolotājs, mēs pildām asanas – pozas. Savukārt dziedot skolotāja esmu es – man jājūt, kas kurā brīdī nepieciešams, vai visi ir iesaistījušies un ļaujas, kāda ir noskaņa, vai varam iet vēl dziļāk. Tāpat vien nekas nenotiek!
Vai tevi nebaida atbildība, ko uzņemies?
Man patīk, ka šādi varu izpausties! Jūtu, ka esmu savā vietā, un esmu pateicīga cilvēkiem, kuri atnāk – vienalga, vai tas būtu koncerts vai tautasdziesmu meditācija. Esmu godīga pret sevi un pret citiem, mana sirdsapziņa ir tīra. Nav tā, ka aizeju aiz stūra un domāju – klau, ko es te tagad daru?! Esmu līdz galam patiesa un brīva, darot to, kas man sniedz vislielāko prieku. Man nerūp, ko par mani domā vai runā, un patiesībā bieži vien mēs tikai iedomājamies, ka citi mūs nemitīgi apspriež. Ceru, ka šo izjūtu – būt patiesiem un brīviem – varu uzdāvināt arī citiem.
Kādi cilvēki nāk uz taviem dziedināšanās pasākumiem?
Ļoti dažādi. Nāk mana vecuma cilvēki, dažkārt ar bērniem. Reiz Ziedoņdārzā ļoti omulīga kundzīte ap gadiem astoņdesmit jautāja, vai drīkstot pievienoties. Baiļojos, vai varēs tik ilgi nosēdēt, bet viņai nebija nekādu iebildumu. Pēc stundu ilgas dziedāšanas atvēru acis un redzēju – tantīte vēl sēž!
Vajadzība pēc tādām lietām katram rodas savā laikā. Citam manā vecumā, citam – astoņdesmit gados. Tas nav svarīgi, galvenais ir sākt meklēt.
