Dziedi tautasdziesmu savam mieram. Intervija ar “Dziedināšanās ar tautasdziesmu” vadītāju Ingu Karpiču 6
Viņa nav dziedniece vai burve. Nesola, ka palīdzēs uzveikt slimību vai noņems lāstu. Inga Karpiča ap sevi pulcina tos, kuri, tāpat kā viņa, jūt: ceļu pie sevis var atrast caur tautasdziesmu.
Telpā deg sveces, sanākušie izvietojušies aplī uz grīdas, turpat arī Inga, kurai rokās kokle, acis pievērtas. Viņa nav ģērbusies tautastērpā, bet gan tā, lai būtu ērti. Skan garas, stieptas skaņas, atkārtojas tautasdziesmu vārdi. Vairāk atgādina mantru meditāciju, nevis folkloras kopas saietu. Citā video Inga un viņas domubiedri sēž kāda parka mauriņā. Daži dzied līdzi, citi tikai šūpojas lēnās dziesmas ritmā. “Ko, Dieviņi, tu cēliesi,/Kā tev agri vajadzēja?/Ko, bērniņi, tu darītu,/Ja es agri neceltosi?/Es tev durvju vērējiņis/Es padoma devējiņis.”
Uz dziedināšanos ar tautasdziesmu Inga aicina jau aptuveni divus gadus. “Uz dziedināšanos, nevis dziedināšanu, jo nevar teikt, ka es dziedinu. Katrs pats dziedādams ar sevi to dara,” uzsver dziedātāja un paskaidro: “Dziedāšana sniedz sirdsmieru. Ja spējam nonākt šādā stāvoklī, tas ir solis tuvāk sev pašam, tālāk no ikdienas lietām, kas rauj uz visām pusēm.”
Vai tautasdziesmas tev vienmēr bijušas tuvas?
Tie, kuri dzied tautasdziesmas, parasti ir cieši saistīti ar folkloru, autentisko dziedāšanas manieri, pareizu kokles spēli. Man tas viss ir samērā svešs. Līdz tautasdziesmai nonācu pa citu ceļu. Sākumā vienkārši dziedāju – man vienmēr patikusi liriska, mierpilna, piemēram, Imanta Kalniņa mūzika. Šķiet, viņam dziesmas atnākušas no debesīm! Turpināju sevi meklēt, jo manā dzīvē bija sarežģīts posms – pārbaudījums personībai. Tas bija saistīts ar piedalīšanos Okartes skatuvē. Pat īsti nevēlos par to runāt, jo negribu, lai mani turpinātu saistīt ar šo televīzijas šovu, tomēr tā man bija liela un vērtīga dzīves skola. Ieguvu nenovērtējamu pieredzi, spēku sekot savam aicinājumam, lai vai ko citi teiktu.
Gan tolaik, gan tagad mani interesē joga, meditācijas, dažādas citas garīgās prakses un, protams, dziedāšana. Tie bija divi ceļi, un pati sev jautāju – kā gan es varu iet uz divām pusēm vienlaikus?!
Vai tad abos virzienos ir liela pretruna?
Nav, bet sākumā man tā šķita. Pēc ļoti dziļas iekšējas lūgšanas sapratu, ka abus ceļus iespējams apvienot. Tā nonācu līdz tautasdziesmām. Par mantrām jau biju daudz interesējusies un secināju – mūsu dainas ir ļoti līdzīgas. Tajās ir noslēpumaini, dziļi vārdi. Sāku meklēt cilvēkus, kuri spētu izskaidrot mūsu dziesmu dziļāko jēgu. Kāda sieviete pastāstīja, kur meklēt informāciju, ko lasīt, un ieteica kokli.
Vai esi muzikāli izglītota?
Jā, esmu beigusi mūzikas skolu, kurā apguvu klavierspēli, bet to visu biju pametusi. Kokli man aizdeva paziņa, bērnudārza muzikālā audzinātāja. Viņa man palienēja arī kleitu tautiskā stilā, bet es sapratu, ka tā man nebūs īsti piemērota. Man vajag spilgtas krāsas, tās mani iedvesmo.
Drīz vien Bauskā, dzimtajā pilsētā, vajadzēja uzstāties kādā koncertā. Un tad sākās! Satiku cilvēkus, kurus varēju uztvert kā savējos, starp kuriem jutos kā mājās. Agrāk tā nebija noticis, jo visu laiku ar kaut ko nodarbojos, bet to neizjutu kā savu. Nonācu pie atklāsmes: tiklīdz sāku sekot savas sirds aicinājumam, piesaistīju domubiedrus. Ikviena šāda tikšanās piepildīja.
Tad man parādīja, ko nozīmē tautasdziesmu meditācija. Visi sanākušie bija ļoti apgaroti, sēdēja aplītī sveču gaismā… Biju ļoti saviļņota. Jutu – beidzot esmu nonākusi tur, kur man vajag būt!
