Dziedēt brūces. Mārjas Kangro proza 0
Igauņu rakstniece un tulkotāja Mārja Kangro (1973) ir dzimusi Tallinā dzejnieces Lēlo Tungalas un komponista Raimo Kangro ģimenē. Studējusi angļu filoloģiju Tartu Universitātē. Viņas pirmais dzejas krājums “Velns uz maiga sniega” (“Kurat õrnal lumel”) tika izdots 2006. gadā, bet kopš tā laika sarakstītas vēl deviņas grāmatas – dzeja un proza, arī bērniem. M. Kangro ir vairāku prestižu Igaunijas literatūras balvu ieguvēja un tiek dēvēta par vienu no nozīmīgākajām prozistēm jaunākajā igauņu literatūrā. 2016. gadā autore nāca klajā ar savu pirmo romānu “Stikla bērns” (“Klaaslaps”), ko pašlaik latviešu valodā pārceļ Maima Grīnberga.
– Pirmais, kas ienāca prātā, kad iepazinos ar tava romāna fragmentu, bija jautājums: kā to varētu uztvert lasītājs – vai tas šķitīs naturālistiski vai naturāli (dabiski)?
M. Kangro: – Daudzi to dēvētu par naturālistisku, taču tas būtībā ir dabiski – romānā nav nekā tāda, kas mums būtu jāslēpj. Protams, grāmatas tēma nav ikdienišķa, par abortiem netīk runāt publiski. Kas līdzīgs jau ir bijis itāļu literatūrā 80. gados – žurnāliste Oriana Fallači ir sarakstījusi skandalozu grāmatu, kurā skarta nedzimuša bērna tēma. Diemžēl tikai nesen tā tika tulkota igauniski. Es viņu minu arī romānā. Tiesa, Fallači rakstīja par sievietes karjeras izvēlēm, es to attēloju daudz fizioloģiskāk. Bet saknes jau vienas – abortu izdarījušās sievietes iziet visai līdzīgas psiholoģiskās fāzes.
– Tātad tava grāmata būtībā ir radīta, lai palīdzētu kādam?
– Jā, varbūt to varētu dēvēt par misiju (ironiski, protams). Grāmata, kas palīdz sadziedēt brūces. Aborta temats nav slēpjams, un ar to saistītās problēmas nav nemaz tik liels retums. Cilvēki baidās par to runāt atklāti, jo tad viņus varētu skatīt nevis kā upurus, bet gan kā slepkavas. Darvinisms joprojām var likt citiem domāt par šo cilvēku nepareizību, jo viņiem, redz, gadījies konstatēt sava vēl nedzimušā bērna nepiemērotību pilnvērtīgai dzīvei. Taču, spriežot pēc ļoti labām atsauksmēm Igaunijā, lasītāji uztvēra manu domu, lai gan sākumā, protams, grāmata esot nedaudz šokējusi, raisījusi diskusijas.
– Kā tu atradi valodu, veidu un formu, kā rakstīt par tik smagu tematu?
– Izvēlējos dienasgrāmatas formu, lai būtu tuvāk lasītājam. Romāns ir dokumentāls, tāpēc ceru, ka šāda forma, patiesās vietas un personvārdi palīdzēs cilvēkiem saprast, ka viņi savos pārdzīvojumos nav vientuļi, varbūt viņi varēs būt atklātāki.
– Nesen Latvijas Televīzija rādīja dokumentālu filmu “Laimes zeme”, kurā tika atmaskoti padomju mīti par bezmaksas medicīnu, izglītību, rūpniecību utt. Tavs dokumentālais romāns atgādināja, ka šī drausmīgā mediķu attieksme pret sievietes veselību var būt klātesoša arī 21. gadsimtā Eiropā. Kāpēc kas tāds joprojām notiek?
– Bieži vien tas joprojām ir empātijas trūkums, ārstu un medmāsu nostāja, ka jābūt stingriem, lai panāktu nepieciešamo atveseļošanās rezultātu, nepievēršot uzmanību tam, ka, piemēram, medicīniski pamatots aborts padara par upuriem visus iesaistītos.
PROZAS ABC, literatūrzinātniece Jūlija Dibovska. “Stikla bērns” ir grāmata, kas balstīta autores pieredzē un izraisīja plašu rezonansi Igaunijā – kritiķi rakstīja, ka romāns pat spēj nodarīt fiziskas sāpes lasītājam, un kopumā tas esot daudz izaicinošāks par pornogrāfiju. Taču patiesībā romāns ir lielā mērā terapija gan autorei, gan lasītājiem: no vienas puses tas ir teksts par medicīniski pamatotu abortu un to, kas sievietei jāpiedzīvo, izdarot šo izvēli; citi aspekti – tas nav tikai fizioloģisks, bet arī filozofisks ceļojums eksistences jautājumos.”
Fragmentu no romāna “Stikla bērns” Mārja lasīja šī gada Prozas lasījumos, spilgti izceļoties gan Latvijas, gan arī ārzemju viesautoru vidū. Gaidot grāmatas iznākšanu 2018. gadā, ieskatu šajā tekstā piedāvājam arī “KZ Grāmatplaukta” lasītājiem. No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.
2015. gada 28. janvāris, trešdiena, ~13:20
Tagad jau sāpēja ellīgi. Izsaucām medmāsu, kura iešļircināja pretsāpju līdzekli, taču tas vairs nepalīdzēja. Somijas televīzijā rādīja kaut kādu melnbaltu 50. gadu filmu, kas zilganmelni grandēja visā tā laika pompozumā un drūmumā. Sāpju dēļ nespēju to uztvert un lūdzu, lai Jānuss teļļuku izslēdz. Aizvien plosošākas kļuva šīs sāpes, griezīgākas, svelošākas.
Tagad es pilnā skaidrībā apjautu, ka tāda pasaule ir no ļauna. Neizdevusies. Mokpilnais dzīvības sākums un lielākoties arī mokpilnās beigas pierāda, ka pasaule kā inženiera darbs ir izgāšanās.
Cik skaidri es pašlaik izpratu gnostiķus. Neprašas demiurga uztaisīto modeli būtu vajadzējis aizsūtīt atpakaļ pilnveidošanai. Šādas ciešanas nav vajadzīgas ne paletes pilnībai, ne augstāko vērtību izzināšanai, ne tam, lai varētu eksistēt labais. Lai vispār varētu pastāvēt atšķirīgais, dzīvība, pasaule – nu nē. Tas ir sadirsts modelis.
Sadirsts modelis. Parastos apstākļos tas liktos vienkāršots ļaunuma problēmas risinājums, taču inducēta aborta gadījumā tā ir skaidra atklāsme.
Ja pastāv tāda lieta kā dzemdēšana, ja izzinošas un reflektējošas dzīves priekšnoteikums ir dzemdēšana un cilvēks tomēr vēlas būt reliģiozs, ticēt radītājam, tad ir diezgan pašsaprotami secināt, ka fizisko pasauli radījis štruntīgs demiurgs. Nemākulīgs izdzimums, Sātans.
– Tagad es saprotu, cik sadirsta ir šī pasaule. Viss ir sadirsts.
– Ne jau viss, – Jānuss klusu teica.
– Ir. Ja pastāv šādas lietas, tad pasaule ir sadirsta, un viss, kas to cenšas vērst par labu, ir tikai tāda niekošanās.
Es negrasījos noliegt, ka tas, kas ir labs, var būt patiešām labs un ka atkarībā no apstākļiem var pastāvēt augstākas vērtības, taču tas nenozīmēja, ka pasaule kopumā nebūtu sadirsts projekts.
Prātā ienāca Borhesa nemirstīgo pilsēta, kas esot bijusi tik baisa, ka galvenais varonis apjautis: kamēr pastāv kaut kas tāds, neviens nevar būt ne stiprs, ne laimīgs.
– Man vienā pusē satūcis vēders, – es teicu. – Karsta visa pavēdere. Patausti.
Jānuss neuzdrīkstējās taustīt. Iztēlojos, ka viņam es pašlaik esmu šausmu filmas personāžs, vārti uz abjekciju, pie tumšajiem spēkiem. Labāk neaiztiec, citādi…
Viņš tomēr bailīgi pastiepa roku.
– Es nezinu, vai tas ir normāli, – es teicu. – Ka viena puse kļuvusi tāda cieta. Varbūt bēbis ir kaut kur iesprūdis. Oh fuck.
– Vai man pasaukt māsiņu?
– Es nezinu, vai ir īstais brīdis.
– Varbūt vajadzētu pasaukt?
– Kad bērns iznāks ārā, esi tik mīļš un nofotografē viņu.
– Nē! – Jānuss izsaucās.
– Jā. Es gribu, lai man no viņa paliek piemiņa. Iespējams, es vairs nekad tik tālu netikšu. Arī viņš ir viena maza reiz eksistējusi būtne.
– Es tev nolikšu blakus šito mobilo, – viņš paņēma manis pašas mobilo un pārcēla no naktsskapīša uz segas, – tu tad pati.
– Es nezinu, kādā stāvoklī tobrīd būšu.
Nu, protams, ne jau visi radošie uzdrīkstas nodarboties ar abjekciju. Un nav jau obligāti. Visiem nav vienāds diapazons, es domāju. Jā, ļauni, ļauni es domāju. Ne visi spēj aptvert vienādi daudz oktāvu, riebuma un pašnolieguma oktāvu. Jā, un es jau nu gan aptveru daudz, fuck, fuck, fuck.
Un tad es pateicu savam mazajam, mīļajam bērnam – arī es bērna vecāka statusā zaudēju savaldību tāpat kā manis pašas tēvs – es pateicu savam dārgumiņam, kuru vēl nebiju pat redzējusi:
– Lien taču beidzot ārā, nolādēts!
Nožēloju tajā pašā brīdī, taču tas jau bija pateikts.
Grūtniecība ir barbariska. Tā atzina 60.–70. gadu radikāle Šulamīte Fairstouna.
Piekrītu, Šulamīt, barbariska gan. Kad biju bērns, tad pret grūtniecēm izjutu nepatiku. Domāju – ja es reiz palikšu stāvoklī, tad gaidību laiku pavadīšu uz vientuļas salas, paslēpšos.
Un dzemdēt ir kā izdirst ķirbi. Tā dzemdības esot aprakstījusi kāda Šulamītes draudzene, Šulamīte pati nedzemdēja ne reizi. Viņa cieta no šizofrēnijas, un, kad viņu pirms pāris gadiem, 2012. gada augustā, savās mājās atrada mirušu, bija aizdomas, ka nāves iemesls – viens no iemesliem – varējusi būt badošanās.
Barbarisms. Un izdirst ķirbi.
Manā gadījumā pašlaik droši vien izdirst bumbieri.
Bet vispār, ja sievietei ar grūtniecību viss iziet laimīgi, – ķirbi. Izklausījās ļoti ticami. Vai tas nebija šķebinošs un truls barbarisms, ka dzīvība varēja turpināties, tikai vienai cilvēces daļai uzblīstot, iegūstot neglītu, smieklīgu veidolu (“kā planēta”, sacīja mana bērnu gaidošā māsa) un ciešot sāpes.
O jā, imunitāte, ģenētiskā mainība, Sarkanā karaliene, sugu cīņa: dirsiet ķirbjus!
Un mēs vēl runājam par to, ka vīriešiem skauž grūtniecība, skauž dzemdēšana, par to, ka šie pamuļķīši caur saviem rituāliem un spēlēm grib sevi dzemdēt no jauna. Dzemdēt!
Dirsiet ķirbjus.
Kad tīņa gados lasīju Oldesa Hakslija “Brīnišķīgo jauno pasauli”, es galīgi nesaskatīju neko morāli peļamu iespējā, ka cilvēka attīstības fāzes līdz dzemdējamam auglim varētu noritēt mākslīgajā vidē. Kas gan tur slikts? Nu labi, šajā konkrētajā stāstā tika saražots pārāk daudz vienādu cilvēku un, lai piespiestu olšūnu mežonīgi dalīties, tika izmantots starojums un alkohols, bet vispār?
Kāpēc mums vajadzētu iebilst pret pēcnācēja izperēšanu ārpus mūsu ķermeņa – ja vien šāds process būtu iespējams? Vai šādos apstākļos beidzot totāli mainītos mūsu jūtu pasaule un pienāktu brīdis, kad mazās būtnes ar lielajām acīm un lielo galvu vairs neizraisītu aizkustinājumu? Diez vai: eksperimentos pierādīts, ka, ieraugot bēbīša fotogrāfiju, specifiskas smadzeņu zonas aktivizējas arī vīriešiem. Lai justu aprūpēšanas vai aizkustinājuma impulsu, nav jādzemdē.
Cik daudzkārt barbariskāka ir zīdītāju mūžsenā grūtniecība salīdzinājumā ar tiem dzejoļiem, kas rakstīti pēc Aušvicas, pat ja tie runā par čalojošu strautiņu. Vai kokiem.
Ķirbis, ķirbis grib tikt ārā. Bumbieris.
Kādam vajadzētu būt dzemdībās mirstošas sievietes pēdējam kliedzienam – “lai dzīvo kiborgi”?
2015. gada 28. janvāris, trešdiena, ~ 13:30
Sāpes pieņēmās tik strauji, ka Jānuss aizgāja pasaukt medmāsu.
Jā, kāda bija apsolījusi atnākt.
Skaidrs.
Atnāca arī.
Sieviete tumši zilā tērpā. Īsa auguma, balināta, pamatīgi nokrāsojusies.
Acumirklī sapratu, ka nu tik būs ziepes. Tas bija nepārprotami ierakstīts sievietes sejas izteiksmē. Klienta laipnas apkalpošanas, visaptveroša humānisma, sapratnes un korektuma burbulis bija plīsis.
Māsa Margita (viņas vārdu uzzināju vēlāk) tīšā neizpratnē paskatījās uz mani un uzbrēca:
– Nuuu! Kas te tagad notiek? Mainiet pozu, jums tur nav visu laiku jāguļ kā tādai plākšenai pastmarkai!
Plākšenai. Kas par vārdu: plākšenai.
– Es varu mainīt, tas nepalīdz.
– Nuuu! Tagad griezieties uz sāniem!
Pagriezos. Sāpes joprojām žņaudzīja visas iekšas, taču izskatījās, ka medmāsa sevi gratulē par šo brēkšanu. Viens lietišķs, komandējošs sievieša cilvēks, nenormāli forši, pilnīgs kaifs! Malacis tantuks. Viņas pašgratulācijas vīzija man apšķebināja dūšu.
– Slienieties četrrāpus. Nuuu!
– Pie velna.
Sāpes ārdījās aizvien vairāk, tomēr es uzslējos četrrāpus. Un tagad? Tā kā būtu mazliet labāk? Vai tomēr nav?
– Nuuu! Vot tā jau nu nevarēs, ka pacients pats neko nedara. Mēs jums palīdzam, bet, ja jūs pati šeit tikai gulšņājat, mēs neko nevaram padarīt. Vajag kustēties.
Pie velna. Ej pie velna, tu, mazā mimra. Par spīti plosošajām un svelošajām sāpēm es izlēcu no gultas.
– Nu? Vai tas palīdzēs?
Ignorēdama ecējošās sāpes, sāku skriet pa palātu.
– Beidziet! – Margita izsaucās.
Bet mani vairs neinteresē tās sāpes, tantukiņ! Neinteresē! Man bija kārdinājums pateikt – labi, ja jau jākustas, tad mans pirmais fiziskais akts būs jūsu piekaušana, tur vajadzētu sanākt pietiekamai slodzei. Tam vajadzētu labi iedarboties uz dzemdēšanas darbu. Bet, nē, draudēt nedrīkstēja, tad taisnība uz mūžīgiem laikiem būtu viņas pusē. Palēcos.
– Beidziet taču, dzirdat!
– Lūdzu, lūdzu! – Es palēcos vēlreiz, atkal un atkal. Jānuss, kurš stāvēja pie loga, pavēra muti mēmā izsaucienā, taču neko neteica.
Naids! Pazūd ticība, cerība un mīlestība, bet lielākais no tām ir naids!
Naids! Naids! Naids!
Naids! Naids! Naids! Naids!
Viss ir naids!
Naids uzveic visu, uzveic sāpes, uzveic izmisumu, dzen uz priekšu vairāk nekā jebkas cits. Naids ir pēdējais spēks, tieši tas ir augstākais kustinātājs!
Kā klasiķis teicis: cērtiet vai gabalos, bet tas gabals, pie kura paliek mute, turpinās brēkt.
– Nu? Kustēties – kustēties vajag, ja? Lūdzu!
Sāku taisīt pietupienus. Māsiņa šausmās plikšķināja biezi nokrāsotās skropstas un šūpoja galvu.
– Dieviņ tētiņ. Jūs sev darāt pāri!
– Ak tā? Un tagad? Vai tagad viņš nāks ārā, ko?
Jānuss neteica ne vārda. Viņš stāvēja pie vaļējā loga, droši nodalīts no mums ar savu gultu. Viņš satriekts mūs vēroja.
