“Viss sākās kā terapija man pašai.” Trauku apgleznotāja Ilze Prola stāsta, kā atrast savu sirdslietu 0
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ziemassvētku laiks amatniekiem, mājražotājiem un rokdarbniekiem ir īpaši aktīvs, radošs un ražīgs. Māksliniece, trauku apgleznotāja Ilze Prola (61) stāsta, ka šajā gada skaistākajā laikā idejas rodas teju pašas no sevis un iedvesma nav tālu jāmeklē.
Pati Ilze gan smej, kad viņu dēvējam par mākslinieci – šāds vārds viņai šķiet par lielu.
“Man zīmēt patika tik ļoti, ka manas aizraušanās dēļ mājās beidzās visas papīra loksnes un vecāki sāka nest tapešu ruļļus, uz kuriem varēju turpināt savus zīmējumus,” stāstu iesāk Ilze.
Ātri vien mājinieki saprata, ka mazajai Ilzei ne tikai patīk zīmēt, bet arī tiešām padodas to darīt. Joprojām mājās atrodami albumi, kuros redzami bērnības laika zīmējumi. Talantu novērtēja arī skolotāji, kuri nereti lūdza Ilzei veidot kartītes, apsveikumus, plakātus.
Taču, laikam ejot, dzīvē viss iekārtojās tā, ka daudzus gadus šī nodarbe tika tā kā aizmirsta: “Piedzima bērni, ar vīru iekārtojām ģimenes māju, darbojāmies dārzā, strādājām. Ar mākslu saistītās lietas tika noliktas malā. Šad tad kaut ko uzzīmēju bērniem vai arī gluži vienkārši brīvā brīdī kādu skici uz lapas malas. Atceros, meita vienmēr sūdzējās, ka viņai nav ticis mans talants (smejas). Bieži viņai palīdzēju ar skolas zīmēšanas darbiem. Bet tas arī viss.”
Māksla “uz pauzes”
Pēc vidusskolas bijusi doma studēt glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā, bet jau sagatavošanās kursos Ilze saprata, ka viņai, mazpilsētas meitenei bez jebkādām priekšzināšanām un īpašas sagatavotības, izredzes iestāties salīdzinājumā ar Rīgas mākslas skolas absolventiem ir visai niecīgas. Un tā arī bija – prasmes pietika vien neklātienes studijām mākslas pedagoģijā.
Zīmēt tā laika propagandiskos uzskates līdzekļus un mācīt skolas bērnus nebija Ilzes aicinājums: “Lai gan es ļoti cienu pedagogus un viņu darbu, tas tomēr nebija mans aicinājums. Varbūt biju pārāk ambicioza – ja ne visu, tad neko! Bet tādu lēmumu pieņēmu ātri, un bez ilgas apdomāšanās lielajai mākslai tika pielikts punkts,” bez nožēlas saka Ilze.
“Devos savas mammas pēdās un kļuvu par zobu tehniķi, kur man arī lieti noderēja mākslas kursos apgūtās zināšanas. Tā nu ilgu laiku man nebija nekādas saistības ar to, kas mani reiz bērnībā tik ļoti aizrāva un sajūsmināja.”
Viņa uzskata, ka viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek, un, kamēr zīmēšana pacietīgi gaidīja, Ilze vadīja daudzus skaistus gadus kopā ar vīru un bērniem: “Tajā laikā bija citas lietas, piemēram, meita spēlēja tenisu, es kopā ar viņu devos uz sacensībām, baudīju skaistās Latvijas pilsētas, sacensību atmosfēru, “tusiņus”. Tāpat devāmies arī uz ārvalstīm, piemēram, uz Somiju, Igauniju, kur meita piedalījās starptautiskajās sacensībās. Tas bija ļoti skaists un piepildīts laiks.”
Sāpes remdējot
Skaisti gadi – kā saka pati Ilze. Bet kā viņa atgriezās pie sava hobija? “Būtu jau jauki, ja vienā skaistā dienā es otu būtu rokās paņēmusi tāpat vien, bet mans stāsts ir visai sarežģīts un bēdīgs. Protams, laiks iet un viss sakārtojas, bet patiesībā zīmēt, gleznot atsāku tad, kad pēkšņi un pavisam negaidīti mūžībā devās mans vīrs. Es to saucu par terapiju, kas man palīdzēja tikt pāri zaudējumam.”
Sākumā Ilze veidoja mazas glezniņas ar ziediem, dabasskatiem, taču viņu īsti neapmierināja rezultāts: “Man patika process, bet ne rezultāts. Varētu teikt, ka man pietiek zināšanu par to, kā tam ir jāizskatās, bet tehniski to nespēju izpildīt uz visiem 100%.”
Un tad pavisam nejauši, apmeklējot mākslas lietu veikaliņu, Ilze ieraudzīja keramikas krāsas un nodomāja – o, jāpamēģina!
“Iegādājos krāsas, traukus, un tā tapa manas pirmās apgleznotās bļodas. Kā jau minēju, viss šis process notika tikai un vienīgi manis pašas labad – laika kavēklis, lai novērstu domas. Taču ātri vien manu veikumu pamanīja ciemos atbraukušie draugi un radi, kuriem darbiņi ļoti iepatikās. Sāku traukus dāvināt citiem, un tādā veidā šī ķēdīte sāka kustēties.”
Atrast savu sirdslietu
Lielu daļu Ilzes ikdienas aizpildīja rūpes par ģimeni, un viņa atklāj, ka tas sagādājis lielu prieku, taču nu bērni jau ir lieli, viņiem katram sava dzīve: “Nu es veltu laiku sev. Man liels prieks, ka bērni mani tik ļoti atbalsta, tāpat kā radi un draugi, kuri priecājas, ka esmu atradusi savu sirdslietu. Patiesībā man jau tas nebija jāatklāj no jauna – tikai jāatjauno iemaņas un nedaudz jāpamaina fokuss.”
Trauku apgleznotāja atceras pašu sākumu: “Meklēju īsto virzienu, eksperimentēju ar tehnikām, krāsām. Interesanti, ka mani paši pirmie trauki bija ar nu jau daudzu iemīļoto mājiņu/pilsētas motīvu. Tikai jāatzīst, ka esmu progresējusi un nu tas dizains izskatās pavisam citādi – bet pamatvērtības jau saglabājas. Meita man palīdz ar trauku nobildēšanu, visas bildes ir saglabātas, tādēļ varam apskatīties, salīdzināt “toreiz un tagad”. Pa gadu tik tiešām ir notikušas izmaiņas.”
Kā jau māksliniece minēja, trauki sākumā tapa tikai sev, ģimenei un tuvākajiem, bet mūsdienās ziņas izplatās diezgan ātri un par apgleznotajiem traukiem interesēties sākuši arī draugu draugi, radu paziņas: “Tas man bija liels pārsteigums, jo es negaidīju, ka kādam varētu interesēt tas, ko es daru, lai rastu sev prieku un mieru. Protams, ļoti patīkami apzināties, ka nejauši esi radījis ko tādu, kas uzrunā arī citus. Sākotnēji likās, ka draugi un radi gluži vienkārši interesējas pieklājības pēc, bet, kad mani sāka uzrunāt arī pavisam nepazīstami cilvēki, sapratu, ka tur kaut kas ir.”
Cīņa ar radošo krīzi
Kā jau visiem radošajiem cilvēkiem, arī Ilzei reizēm iestājas tā saucamā radošā krīze, kad idejas pēkšņi neraisās: “Jā, tādi periodi arī ir. Meita tad nāk un saka – mammu, tev jāzīmē! Bet ne vienmēr tas ir tik vienkārši. Reizēm prāts tā kā nobloķējas un tu nespēj izdomāt neko jaunu. Ir bijis arī tā, ka sāku apgleznot trauku un nekas neiet, kā vajag – krāsa no tūbiņas pēkšņi izšļācas pārāk biezā kārtā, pielieku roku tur, kur tikko esmu uzgleznojusi ziedu, pēkšņi beidzas sarkanā krāsa, kad uz glāzēm jāuzglezno magones.”
Par laimi, šādi brīži nav bieža parādība un lielākoties iedvesma atnāk pati – bez lielas piepūles: “Es nevaru izskaidrot to, kā man rodas idejas. Nezinu, kā pie manis atnāca tas pats populārais mājiņu motīvs. Brīžiem ir sajūta, ka roka pati velk līnijas. Piemēram, daudziem ļoti patīk zelta vārpu motīvs uz melnajiem traukiem – atceros, ka tās vārpiņas vienkārši sāku vilkt, īsti pat nedomājot. Manuprāt, tā arī ir atslēga – darīt lietas tad, kad mums to visvairāk vajag, norobežot negatīvās domas, ļauties. Tad rezultāts ir vislabākais.”
Dažreiz iestājas radošā krīze, bet par Ziemassvētku periodu gan to nevarētu teikt. Sirsnīgā, skaistā atmosfēra iedarbina radošumu pareizajā virzienā: “Mūsu ģimenē šis laiks vienmēr ir bijis īpaši svarīgs. Tas man saistās ar visu pozitīvo un labo, tādēļ tas palīdz arī manai nodarbei. Eglītes, sniegpārsliņas, gaismiņas, lācīši, apsniguši jumti, rūķīši – tas viss tiek attēlots uz traukiem, un, uz to skatoties, uzreiz ir sajūta, ka no debesīm tūlīt, tūlīt sāks krist lielas sniegpārslas, māja smaržos pēc piparkūkām. Šajā laikā ar idejām nesokas grūti. Kopš esmu sākusi apgleznot traukus, mūsu mājās Ziemassvētku sajūta iezogas jau oktobra beigās, kad čaklākie dāvanu sagādātāji jau veic savus pasūtījumus.”
Prieks, kurā dalīties
Ziemassvētku laiks ir ļoti darbīgs – īpaši tiem, kuri rada dāvināmas lietas. Lai gan Ilzei šī nav pilna laika nodarbe, tirdziņos viņa nepiedalītos pat tad, ja tie notiktu, tomēr darba šā vai tā ir daudz: “Tā kā viss sākās kā terapija man pašai, es nevienā brīdī nepretendēju uz pilnas slodzes darbu. Es daru tik, cik spēju izdarīt. Bet tomēr jāteic, ka pirms Ziemassvētkiem aktivitāte ir tiešām liela. Un es esmu ļoti pateicīga par katru interesentu. Īpaši sirdi silda tas, ka klienti atgriežas un turpina iegādāties dāvanas gan sev, gan saviem mīļajiem.”
Lai gan Ziemassvētku laiks ir visaktīvākais, tomēr nevar teikt, ka šī ir tikai sezonas nodarbe: “Cilvēki interesējas visu cauru gadu. Pēc pagājušā gada Ziemassvētkiem biju pilnīgi pārliecināta, ka pavasara sezonā valdīs klusums, taču mani sagaidīja liels pārsteigums – ļaudis turpina iegādāties dāvanas dzimšanas dienām, kāzu jubilejām, tāpat ir tādi, kuri paši sevi vēlas iepriecināt ar jaunu tējas servīzi vai vīna glāžu komplektu.”
Interese atkal aug arī Valentīndienā, Māmiņdienā, Lieldienās un Līgo svētkos: “Ir tik interesanti noskatīties, ko tik cilvēki neizdomā, lai iepriecinātu savus tuvākos. Protams, ir daļa, kas izvēlas jau gatavos dizainus no mūsu bildēm, bet nereti ir klienti, kuriem ir sava ideja, piemēram, uz krūzītes uzlikt kādu sirsnīgu tekstu vai kāzu datumu. Man īpaši atmiņā palicis, kā viens vīrietis pats mums uzrakstīja, pajautāja, vai varam uzgleznot uz šķīvja viņa ģimenes suni – kā dāvanu sievai. Vai nav feini? Tāpat arī mazas meitenes, kuras izdomā savus dizainus Māmiņdienas krūzītēm.”
Ilzes traukus var apskatīties Facebook lapā, kuras nosaukums ir “ZezeDesignStore” – tulkojumā tas nozīmē “Zezes dizaina veikals”. Jautājam – kas tad ir Zeze? Ilze smaidot atbild: “Es bērnībā nemācēju pareizi uzrakstīt savu vārdu, tāpēc vienmēr rakstīju “Zeze”, nevis “Ilze”. Tā nu mans misēklis pārtapa par mīļu iesauku, kuru atceros un lietoju vēl šodien. Kad ar meitu domājām, kā varētu nosaukt mūsu “veikaliņu”, nebija divu domu – tas būs Zezes veikals.”
