Dziedātājs Atis Ieviņš: “Gribējās popularitāti!” 0
Daudziem viņš bija jaunums un atklājums, lai gan popmūzikā profesionāli darbojas jau vairāk nekā desmit gadu. Mūziķis Atis Ieviņš ar vokāli un vizuāli spožām pārvērtībām televīzijas raidījumā “Izklausies redzēts” kļuva par absolūtu skatītāju simpātiju. Šovs beidzies, favorīts uz lauriem neguļ, bet gatavojas Bruknas muižas labdarības koncertam “Uzcel savu baznīcu!”, atkārto Dīteriha partiju rokoperas “Lāčplēsis” uzvedumam novembrī “Arēnā Rīga”, kā arī ķēries pie komponēšanas savam soloprojektam.
Tiekamies vietā, kur Atis jūtas vislabāk, kā viņš saka, savā pagrabiņā – Ogres Mūzikas skolas ierakstu studijā. Raksturā esot cilvēks, kam nepatīk uzmanība, tāpēc speciāli nelecot acīs un neizrādās interneta vietnēs, pēc koncerta parasti nolienot “beksteidžā” (aizskatuvē – latv. val. – I. P.) ar džekiem pārrunāt, kas sanācis vai – ne. Taču pienāk brīdis, kad saproti – varēšanas pietiek, bet pietrūkst atpazīstamības. Mūziķis neslēpj, ka televīzijas raidījumā “Izklausies redzēts” piedalījies tieši popularitātes dēļ. “Gribējās, lai arī mazās meitenes mani zina, citādi tikai “kašeri” vien interesē…” viņš ironiski piebilst.
Vai pēc “Izklausies redzēts”, kur sešos no desmit raidījumiem un arī finālā kļuvāt par skatītāju mīluli, mazās meitenes tagad ķer aiz rokas?
Cilvēki pievērš uzmanību, arī dažādi projekti labāk attīstās. Mani jau interesē, lai producenti vairāk zvanītu. Nu esmu sevi parādījis, laiks dot ārā! Tā kā grupa “Colt” nav papūlējusies uzrakstīt nevienu dziesmiņu – nu noslinkoja puikas –, jākomponē pašam, jo gribu savu soloprojektu. Top tāds starta komplektiņš ar trīs dziesmām, ko pats lielākoties tepat studijā iespēlēju.
Internetā izlasīju, ka esat mācījies šajā pašā mūzikas skolā.
Neesmu gan, man nav muzikālās izglītības un notis nepazīstu. Tagad bišķi nožēloju, ka neklausīju vecākus un negāju mūzikas skolā – būtu plašāks klavieru redzējums. Mūziku apguvu pašmācības ceļā un Ogres Valsts ģimnāzijas interešu izglītības pulciņā, kuru vadīja nu jau bijušais Ogres pilsētas mērs Artūrs Mangulis, tagad kultūras nodaļas vadītājs. Toreiz viņš bija jauns čalis, atbraucis no Salaspils ar sintezatoru, lai mācītu bērniem mūziku. Mūsu sadarbība joprojām turpinās – esam labi draugi, viņš man uzraksta kādu dziesmu, es viņam taisu fonogrammas.
Katrs sev bargākais kritiķis. Kā šķiet, kuras pārvērtības šovā izdevās vislabāk?
Ļoti patika attēlot Sūzanu Boilu – tas bija kā mazs teātrītis, ko centos nepārspīlēt, un jutos tik forši, ka kādu laiku pat neņēmu nost grimu, staigāju pa gaiteņiem, gāju uz bufeti. Ne jau katru dienu pārģērbies par mājsaimnieci.
Par “Dzelzs vilku” Juri Kaukuli pat oriģināls bija sajūsmā.
Reiz kāds no maniem draugiem teica: Ati, ja tu noskūtu matus, būtu līdzīgs Kaukulim.
Mums ir nedaudz līdzīgas grimases, augumā tādi maziņi, kas pa Maskačku varētu klimst. Kad izlozēju Kaukuli, nodomāju – o, baigi labi, atliek tikai kustības pieķert!
Protams, ka man neiznāca tik plastiski kā oriģinālam, nedaudz patraucēja deguns, kuru pielīmēja tikai 20 minūtes pirms iznāciena, un tas neturējās stabili. Kā iedziedāju pirmo “uijā uijā”, jutu – deguns gandrīz nost, knapi noturējās, labi, ka pa gabalu to nevarēja redzēt.
Vēl patika, kā mēs ar “Colt” pusfinālā spēlējām “Guns N’Roses” – ar īsto attieksmi un spēcīgu skanējumu. Es to izbaudīju! Smaids uz lūpām.
Ko šova laikā jaunu sevī atklājāt?
Ka man ir skaistas kājas… Nebiju par to padomājis.
Skatītāji par jums un jūsu Sūzanas Boilas skaistajām kājām fanoja, ko teica mājinieki?
Meitiņa Elza daudz palīdzēja, kad mācījos dziesmas. Taisījām virtuvē vakariņas un abi dziedājām, viņai ļoti patika “Scissor Sisters” gabals “Only The Horses”.
Kā bērnam ar muzikālo dzirdi – vai ir kas no tēva talanta?
Muzikālā dzirde Elzai tiešām ir laba, pat pabrīnījos, ka jaunāko “Instrumentu” dziesmu “HES un tu” viņa noklausījās un atkārtoja ar visām pauzītēm. Nodomāju – mans bērns.
Kā un kad pašam radās vilkme uz mūziku?
Ģitāru paņēmu rokā trešajā klasē, tāpēc ka ieguvu diezgan smagu rokas traumu – uzkritu uz stikliem un tā sagriezu roku, ka pirksti kļuva nejutīgi, un Gaiļezera slimnīcas mikroķirurgi pēc operācijas teica, ka vajag spēlēt kādu instrumentu, lai trenētu pirkstus. Man patika ģitāra, likās stilīgs instruments, sāku spēlēt ar dažiem akordiņiem. Tīņa gados radās vēlme arī izpausties – jau tad mans gals bija rokmūzika – ar draugiem taisījām grupas, kā mācējām, tā spēlējām. Gāju savu ceļu, meklēju savas skaņas un esmu atradis unikālu tembriņu.
Jaudīgās balss dēļ ar augsto reģistru jūs mēdz salīdzināt ar smagā roka grupas “Opus Pro” solistu Aleksi (Alex).
Protams, ka no Aleksa esmu daudz ko mācījies. Kā puika skatījos viņa koncertus un brīnījos, ka mums Ogrē ir tāda grupa “Opus Pro”, kas spēlē ne sliktāk kā lielie amerikāņi. Izpildījums mani tik spēcīgi ietekmēja, ka es arī tā gribēju dziedāt. Pamazām uz to gāju.
Man bieži saka – tu dziedi kā Alekss vai Aksels no “Guns N’Roses”.
Tāpat varu teikt par operdziedātājiem, arī viņiem ir līdzīga dziedāšanas maniere. Nianses katram savas, bet lielos vilcienos mēs ar Aleksu dziedam “head voice” – tas ir kā falsets ar spiedienu. Kad to atklāj, ir ļoti viegli dziedāt.
Kā atklājāt savu falsetu?
Tas notika kādās kāzās, kad man paprasīja, lai nodziedu no “AC/DC” repertuāra “Highway to hell” ar augšām. Sākumā to darīju ākstoties, pēc tam pamēģināju nopietnāk, patrenējos un balss nostabilizējās. Diapazons paplašinās, un ar katru koncertu dziedu tikai labāk.
Esat arī kāzu muzikants?
Ja nav koncertu, šad un tad uzspēlējam trijatā, mums ir tāda kāzu blice. Savam brālim pirms trīs gadiem kāzās spēlēju.
Nu bet tikai smago roku tur nevar laist?
Cilvēki rēķinās, ja nāk Atis, būs arī smagais roks, bet mēs to visu tā nedaudz atšķaidām. Neiztiekam bez dziesmām par zemenēm un dzelteniem aizkariem.
Vai tādas maz piestāv smagā roka dziedātājam?
Dažreiz apriebjas tā bļaušana un rūkšana, nu cik var, un tad ir tik jauki padziedāt klusiņām falsetiņā ar skaistu efektiņu pa virsu. Man patīk spēlēties ar savu balsi, katru reizi atklāju ko jaunu.
Romantiski sirsnīgā noskaņā tapusi kopā ar Ievu Sutugovu iedziedātā “Es tevi aicinu sev līdzi”, kas kļuvusi par televīzijas raidījuma “Ķepa uz sirds” ievada skaņdarbu.
Autors Jānis Lūsēns vēlējās, lai mēs to iedziedam un rakstīja tieši mūsu diapazoniem. Pagaidām tas ir mans jaunākais gabals, par kuru katru nedēļu var balsot “Muzikālajā bankā”. Dziedāšu to Bruknas muižas labdarības koncertā, tikai šoreiz kopā ar Aiju Andrejevu.
Zinu, ka abi ar sievu Renāti savā ģimenē esat pamestu dzīvnieku glābēji.
Mājās ir divi kaķīši un abi – pieklīduši. Vienu maziņu atradām pie miskastēm, tagad tas ir liels, foršs runcis vārdā Nikijs. Kaķenīte Dora pie mums ieradās pagājušās vasaras beigās – klīda pa Zilajiem kalniem netālu no mājas, nāca klāt un spēlējās. Vairāk dzīvniekus mūsu mazajā dzīvoklī nevaram uzņemt.
Vai joprojām pastāv sapnītis par dzīvi laukos – reiz kādā intervijā sevi nosaucāt par īstu latviešu puisi, kas sapņo par savu lauku saimniecību?
Vienīgais, ko varētu tur darīt – sēt kaņepes… Ja nopietni, gribētu savu mājiņu kādā meža nomalītē, kur ir miers – tā laikam biju domājis. Mani velk pie dabas – patīk būt mežā, svaigā gaisā. Katru dienu treniņa režīmā stundu pusotru braucu ar riteni pa Zilajiem kalniem, tikai lai pabūtu viens dabā, nevis ar kādu sacenstos.
Vai šodien iespējams izdzīvot tikai ar mūziķa darbu?
Jāmāk tās lietas menedžēt. Labs piemērs ir Dons, kas to pats dara. Man īsti nepadodas, nemāku tikt galā ar birokrātiju, organizatoriskajām lietām, tāpēc ļoti daudz spēlēju, var teikt – visu cauru gadu, ņemu arī mazus pasākumus, Vecrīgā sadarbojamies ar klubiem, restorāniem.
Mūziķa dzīve rit no koncerta uz koncertu, no projekta uz projektu, pa vidu – ieraksti. Kādu jūs redzat savu radošo darbību, kā tagad saka, ilgtermiņā?
Ir bijušas tādas domas – vai tad visu mūžu būšu dziedātājs? Patiesībā esmu diezgan slinks un neko citu nemaz negribas sākt. Patīk, ka citiem varu teikt – man nav darba dienu! Taču nav arī brīvdienu, un vairs neatliek laika kam lielākam. Gribētos īstenot tikai savu autorprojektu – grupu, kurā esmu es un mani pieaicinātie mūziķi, jo “Colt” jau primāri ir Harijs Zariņš un ģitāristi, mana dvēsele tur nav simtprocentīgi iekšā.
Atis Ieviņš šovā “Izklausies redzēts” izpilda Intara Busuļa dziesmu “Я тебя рисую”:
Vizītkarte
Atis Ieviņš
- Dziedātājs
- Dzimis 1987. gada 12. novembrī Ogrē.
- Beidzis Ogres Valsts ģimnāziju.
- Spēlējis Artūra Manguļa dibinātajā grupā “Ogres blūza brāļi”.
- Piedalījies mūziklā “Nožēlojamie”, dziedājis šova “Koru kari” Ilonas Bageles Preiļu korī.
- No 2010. gada rokgrupas “Colt” solists.
- Šogad televīzijas muzikālajā šovā “Izklausies redzēts” ieguva skatītāju simpātiju balvu.
- Precējies, sieva Renāte, meita Elza (4).
