Dziedātāja Samanta Tīna: “Nerunājiet par to, ka Latvija nevar!” 0
Spilgtā dziedātāja Samanta Tīna ir popmūzikas māksliniece ar, iespējams, bagātīgāko un, nenoliedzami, veiksmīgāko muzikālo sacensību, konkursu un šovu dalībnieces pieredzi. Jau pirms desmit gadiem uzmirdzējusi, uzvarot šovā “O!Kartes akadēmija”, vienu pēc otra plūkusi laurus austrumu kaimiņu konkursos Moldovā un Vitebskā, pēdējos gados arī kaimiņos Lietuvā. Šogad beidzot attaisnojās dziedātājas mērķtiecība, gadu no gada cīnoties par biļeti uz Eirovīziju, diemžēl pandēmija pārvilka svītru sapņa piepildījumam. Tomēr Samanta Tīna neļaujas grūtsirdībai – viņa gatavojas dalībai Eirovīzijas tiešsaistes koncertā, laiž klajā apģērbu līniju un ļauj ielūkoties savā ikdienā realitātes šovā “Slavenības. Bez filtra”, kas skatāms kanālā “STV Pirmā!”.
Labu laiku tiek rakstīts par to, ka Samanta Tīna esot pārcēlusies uz Lietuvu. Kliedēsit neziņu?
Pārcēlusies neesmu, taču mana deklarētā dzīvesvieta šobrīd tiešām ir Lietuvā. Tas ir saistīts gan ar skatuvi, gan manām ikdienas gaitām – slēdzot līgumus ar producentiem Lietuvā, šādi ir vieglāk. Šobrīd gan robežas ir slēgtas, un, lai gan varētu doties uz Lietuvu, labāk šajā situācijā esmu mājās, Latvijā. Taisnība, šobrīd Lietuvā man izveidojies atbalstītāju loks, man ļoti patīk tur uzstāties. Šogad aprit pieci gadi, kopš sāku darboties Lietuvas mūzikā, un ir pieprasījums. Pat necenšos izskaidrot, kāpēc tā ir noticis, vienkārši priecājos par to. Man ļoti patīk Viļņa, tur jūtos labi, gaidīta un novērtēta, bet, protams, mājas paliek mājas.
Nav noslēpums, pašlaik jūsu radošajā dzīvē pandēmija ienesusi visai redzamas pārmaiņas. Laikam jau lielākā ir Eirovīzijas atcelšana. Esat samierinājusies?
Saprotu, ka neko nemainīs tas, ka šausmināšos, raudāšu, bēdāšos. Tas tā vienkārši ir, un šobrīd krīze skar mūs visus. Manā varā nav iespējas to mainīt, vienkārši ir jābūt stipriem kopā ar visiem pārējiem, jāmēģina motivēt citus būt izturīgiem. Galvenais – jāmēģina šajā visā saskatīt arī gaišo pusi: šobrīd mums ir vairāk laika pavadīt mājās. Ikdienas rutīnā bieži vien aizmirstam par būšanu mājās – kopā, jo ir darbs, mērķi, plāni, kuru dēļ jāskrien, kuriem jāgatavojas.
Eirovīzijas konkursa iznākuma prognozes bija dažādas – kāds interneta balsojums bija ļoti glaimojošs, savukārt bukmeikeru prognozes – citas.
Kad uzvarēju “Slāvu bazārā”, visi teica, ka Latvija nekad šajā konkursā nevinnēs, jo tas ir politisks konkurss. Aizbraucu un nodziedāju visiem zināmo “Auga rūžeņa” un pierādīju, ka Latvija var. Ar tādu pašu sparu un garu gribēju braukt uz Eirovīziju.
Nerunājiet par to, ka Latvija nevar, ka Latvija nespēj radīt neko jaunu un ka jau kuru gadu netiek finālā.
Vai, vēl trakāk, – ka Latvijai ir laiks pauzei. Es gribēju pierādīt, ka varam un mums viss ir kārtībā.
Iepriekš teicāt, ka vēlreiz “Supernovas” atlasē nepiedalīsities. Taču, ja kāds nāktu ar labu dziesmu un tiktu dota zaļā gaisma ar to startēt Roterdamā nākamgad?
Latvijas Televīzija šobrīd domā, ko darīt, gaidu arī es. Eirovīzija ir paziņojusi, ka dalībnieku katra valsts izvēlas pati, taču vajadzēs startēt ar jaunu dziesmu. Kā jau iepriekš teicu – ja tiks veidota jauna atlase, skaidri pasaku, ka nepiedalīšos. Es savu ilgi kāroto un gaidīto uzvaru – ceļazīmi uz Eirovīziju – esmu izcīnījusi. Neietekmējamu apstākļu dēļ šo iespēju diemžēl nevarēju izmantot. Ir versija, ka varētu veidot dziesmu konkursu, no kurām izvēlēties labāko, ko man dziedāt Eirovīzijā, un es to labprāt darītu. Šī būtu arī iespēja ietaupīt, nerīkojot jaunu konkursu, jo jau šoreiz, gatavojot manu uzstāšanos – vērienīgu mūzikas un gaismu šovu, tika ieguldīti lieli līdzekļi, kas šobrīd ir iesaldēti. Šo naudu varētu turpmāk izmantot un attīstīt tālāk šo ideju, veidot dziesmu atlases konkursu. Ir valstis, kur izpildītājs jau ir zināms, un tad labākie producenti sēžas pie apaļā galda un raksta superdziesmu konkursam. Uzskatu, ka tas būtu tikai taisnīgi.
Tikmēr Eirovīzijas organizētāji solījuši, ka ļaušot mirdzēt starmešu gaismā šā gada pretendentiem.
Būs tiešraides koncerts, taču šobrīd līdz galam īsti nezinu, ko tas man nozīmēs. Nākamās nedēļas laikā paredzēta filmēšana, taču pagaidām esmu neziņā, vai būs dzīvā uzstāšanās. Zinu, ka mana dziesma kaut kādā veidā šai milzīgajai auditorijai izskanēs. Iespējams, būs jāizpilda iepriekšējo Eirovīzijas uzvarētāju dziesmu hiti, man bija jānosūta divas dziesmas, kuras tajā pusē izvēlēsies.
Tā ir zināma kompensācija par konkursa atcelšanu?
Nekādā ziņā. Tas taču ir katra mākslinieka sapnis – uzstāties milzīgai auditorijai uz lielas skatuves, kad uz tevi vienlaikus skatās tik daudzās valstīs. Kaut kā tāda dēļ taču mēs elpojam – šie simti tūkstoši skatītāju tur, uz vietas, un miljoni pie ekrāniem. To nevar atsvērt kaut kāda online videoklipa parādīšana vai vienkārša nofilmēšana, kad tu neredzi skatītāju dzīvajā.
Esmu no tām dziedātājām, kuras ļoti grūti ielikt kaut kādos rāmjos.
Man nekad nav paticis uzstāties televīzijas filmēšanās, raidījumos, kur viss salikts punktu pēc punkta – iegrožota katra kustība. Esmu dzīvais izpildītājs. Iespējams, šis ir viens no iemesliem, mani ir iemīlējusi arī lietuviešu auditorija, redzot manas dzīvās uzstāšanās. Dzīvo izpildījumu nevar salīdzināt ar ierakstu – tu esi uz skatuves, tu dedz – tas ir dialogs ar skatītāju, nevis monologs ar iedomātu partneri.
Kas pašai palīdz sadzīvot ar ierobežojumiem – nekāpt uz skatuves, nesatikt kolēģus?
Joprojām turpinu komunicēt ar saviem atbalstītājiem visā pasaulē. Rīkoju “Instagram” live video koncertus, kur visiem ir iespēja pieslēgties – agrāk ko tādu nedarīju. Kad paziņoja par Eirovīzijas atcelšanu, fanu atbalsts bija milzīgs – manām pārraidēm pieslēdzās nevis simti, bet tūkstoši atbalstītāju. Tās ir neaprakstāmas emocijas – raudāju prieka asaras.
Esmu sev nereti uzdevusi jautājumu – ko es darītu, ja nebūtu lielās skriešanas, laika trūkuma. Tagad man šis laiks ir. Tā es sevi mierinu un mēģinu rast laiku lietām, kam iepriekš nav bijis laika. Ieslēdzas izdzīvošanas domāšana – sāk darboties “cita puslode”. Nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka man varētu būt apģērbu līnija. Kopā ar Kašeru esam sagudrojuši piedāvāt cilvēkiem skaistus džemperīšus ar mūsu radītiem uzrakstiem. Mēs abi esam līdzīgi domājoši cilvēki – tādi, kuriem visu vajag ātri un tagad. Iepazināmies raidījumā “Četri uz koferiem”, kura producents jau tad ievēroja, cik ļoti līdzīgi esam, saprotam viens otru no pusvārda.
Nav noslēpums, ka pasākumi šobrīd ir atcelti un daudziem mūziķiem nākas savilkt jostas.
Protams, es neesmu izņēmums. Man ir atcelti visi koncerti, ieskaitot jūniju un uzstāšanos Jāņos. Lietuvā bija ieplānota spāņu mūzikas koncertturneja, plašs projekts, kurā iesaistīti ap 40 cilvēku – paspēju nodziedāt pirmizrādi Viļņas “Compensa” koncertzālē, vienā no lielākajām Lietuvas koncertvietām, un tas bija viss. Nerunāsim par koncertiem, kuri jau ir bijuši nodziedāti, bet honorārus rīkotāji šobrīd nespēj samaksāt. Priecājos, ka esmu bijusi tik apdomīga un iepriekš veikusi zināmus iekrājumus. Iespējams, tā ir agrāku laiku pieredze, jo zinu, ko nozīmē, piemēram, izdzīvot nedēļu Rīgā ar desmit latiem kabatā, un ir jāiet uz skolu, jāpaēd un vēl jānokļūst atpakaļ uz Tukumu. Tas nav nekas patīkams, bet tādas dzīves situācijas tevi māca.
Visas sabiedriskās lietas jums tomēr nav atceltas! Šobrīd varam jūsu ikdienai sekot līdzi raidījumā “Slavenības. Bez filtra”.
Tas viss notiek, ievērojot visus noteikumus. Arī tas mazliet tur mani pie zemes un neļauj ieslīgt kaut kādās emocijās. Tev nav vaļas sēdēt kājām gaisā, ir jāsaņemas, jādomā par saturu. Iesākumā bijām plānojuši raidījumā stāstīt par Eirovīziju – vienojāmies, ka filmētāji brauks man līdzi uz visām pirmsatlases vietām, valstīm, vēstot par to, kā gatavojamies, kā iet man – par stresu un pārdzīvojumiem. Līdz šim bija uzskatīts, ka tie, kas uzvarējuši “Supernovā”, pēc konkursa ieiet gatavošanās procesā un pazūd no publikas acīm, bet es gribēju parādīt cilvēkiem, kā tas notiek – šo lielo gatavošanās mašinēriju. Divas dienas pēc vienošanās ar raidījumu paziņoja, ka “Eirovīzija” ir kancelēta. Ko darīt? Varējām atcelt visu, bet varējām veidot arī jaunu saturu. Izrādās, dzīve ir interesanta arī šajā laikā, tā turpinās.
Jāvaicā, vai aiz Samantas Tīnas “filtra” slēpjas cita, mums vēl nezināma?
Noteikti. Cilvēki taču neiet uz koncertu un maksā naudu tāpēc, lai skatītos, kāda esmu mājās, savās mīkstajās čībās un pidžamā. Cilvēki nāk skatīties, baudīt ar acīm un ausīm. Tā nav ikdiena. Tas ir mans skatuviskais filtrs – skatuves ētika, etiķete. Protams, mēs visi esam cilvēki, un es – tāds pats cilvēks kā pārējie. Ar mīnusiem, plusiem, stiķiem un netikumiem. Neviens, protams, nevēlas publiski rādīt savus mīnusus. Taču no tiem neizbēgsi.
Tāpat kā televīzijas kameru priekšā. Šajā pavasarī esat iejutusies arī seriālā “Radiņi”, tiesa, spēlējat jums pazīstamā laukā, iejūtoties dziedātājas lomā.
Pēc scenārija bija vajadzīga jauna, kaprīza dziedātāja. Režisors un producents ir lietuvieši, un viņi zināja par mani. Man zvanīja, sakot, ka neesot varējuši iedomāties nevienu citu, kas šai lomai būtu piemērotāka par mani. Nav noslēpums, ka daudziem asociējos ar “baigo” dāmu, kurai ir daudz kaprīžu – tā gan nav, bet to notēlot man nav problēmu. Protams, ja es savulaik nebūtu izgājusi aktierspēles skolu, strādājot kopā ar manu mīļāko aktieri un skolotāju Jāni Skani, būtu citādi. Esam savulaik kopā izbraukājuši Latviju, spēlējot muzikālas Ziemassvētku izrādes bērniem. Ārkārtīgi lepojos ar to, ka šādu cilvēku varu saukt par savu draugu. Bērnībā braucu līdzi mammai uz izrādēm par žurku Kornēliju, mamma smējās – no politikas es neko neesot sapratusi, galvenais bijis ieraudzīt Circeni. Pēc filmēšanas režisors Sigits (Račkis) tikai noteica – tāda aktrise iet zudumā! Tad jau jādomā, ka man izdevās.
Kas jums palīdz saglabāt optimismu?
Protams, neslēpšu, vakaros sēžot pie televizora, iezogas skumjā nots un saldsērīgs noskaņojums, kaut kāds aizvainojums – kāpēc tā notiek ar mani, kaut par to pašu Eirovīziju. Esmu sieviete un emocionāla būtne, un man ir tiesības tādai būt. Ja nobirst asara, lai tā būtu. Labāk lai tā notiek, nevis turēt to sevī. Tas taču ir tik sievišķīgi.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Sievišķīga. Emocionāla. Patstāvīga.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez automašīnas. Bez mana suņa Skarabeja. Bez mājām.
Būtiskākais sasniegums darbā?
2012. gada uzvara “Slāvu bazārā”.
Labākā izklaide?
Šobrīd – iespēja iepriecināt citus kopā ar manu draugu Kašeru.
