– Ņemot vērā, ka daļai sabiedrības joprojām nav izpratnes, kas īsti ir migrēna, vai tev ir nācies sastapties ar neiecietīgu attieksmi no citu cilvēku puses? 0
– Protams, lielākoties mani redz uz skatuves – smaidīgu, priecīgu, laimīgu, tāpēc vienkārši netic tam, ka man ir kāda nopietna kaite. Taču viņiem nav ne jausmas, ka ir reizes, kad uz skatuves mēdzu uzkāpt ar pašiem pēdējiem spēkiem. Arī Fredijs Merkūrijs iedziedāja “The Show Must Go On” ar pirmo mēģinājumu jeb vienā teikā (mūziķu lietots termins, kad dziesmu ierakstā nodzied tik labi, ka tā nav jāpārraksta – Aut.), iedzerot degvīnu, lai gan tajā brīdī jau bija tuvu nāvei. Tas ir stāsts par gribasspēku un pēdējo resursu apkopošanu, nevis izlikšanos.
Runājot par līdzcilvēku attieksmi, es jau smejos – parasti meitenes stāsta draudzenēm par pirmo randiņu ar puisi. Par pirmo skūpstu. Par pirmo rītu kopā. Bet manā gadījumā pienāk pirmā reize, kad cilvēks redz, ka man ir migrēnas lēkme. Tā ir neatņemama manas būtības sastāvdaļa, ar kuru apkārtējiem vienkārši nākas saskarties – grib viņi to vai nē. Ar kādu jaunu draugu vai draudzeni, darba kolēģi utt. – tas pats. Šajā gadījumā dzimumam nav nozīmes. Vienu dienu, kad man bija kārtējā migrēna un es atcēlu kādu tikšanos, aizdomājos – lai tas cilvēks otrā pusē tev tiešām noticētu un justu līdzi, viņam būtu jāpieredz, kā tas ir, kad es eju cauri šīm ellīgajām sāpēm. Lielākoties cilvēki nezina, ka tajā mirklī, kad man pēkšņi ir sākusies migrēna un ir jāatceļ kādas darīšanas, man ir grūti tīri fiziski noturēt telefonu rokās, ir grūtības uzrakstīt pat īsziņu. Tie, kas ir redzējuši mani lēkmes laikā, zina, kā es elsoju, drebu, trīcu sāpēs, raudu, vemju utt. Un tie arī ir tie, kuri tiešām saprot, kam eju cauri un tic man uz vārda; zina, ka, ja es atceļu tikšanos, tad tam tiešām ir nopietns iemesls. Jo migrēnas laikā ir sajūta, ka tava galva tūlīt uzsprāgs. Viss ir tādās sāpēs, ka tu kliedz, raudi, esi histērijā.
Bija man reiz ļoti spēcīga migrēna, un, kad vienam cilvēkam, kas bija blakus, palūdzu, lai man padod zāles, viņš man jautāja: “Vai tev tiešām tās ir nepieciešamas?” Un tad es tā pavisam godīgi viņam atbildēju: “Tad, kad tev būs šausmīga caureja (jo caureju ir piedzīvojis gandrīz katrs no mums un zina, kā tas ir), es aiztaisīšu ciet tualetes durvis un teikšu – vai tev tiešām vajag uz tualeti? Viss taču ir tavā galvā! Sāc ar sevi!” Viegli ir to pateikt, bet gandrīz neiespējami – izdarīt, kad pats ej tam cauri.
– Migrēna ir trešais lielākais darba nespējas izraisītājs pasaulē vecumā līdz 50 gadiem. Vai arī tev ir nācies pielāgot savu darba grafiku, ņemot vērā slimības izpausmes?
– Šobrīd strādāju darbiņu, kas ir divas reizes nedēļā, vakaros. Vadu vokālo ansambli. Kādu laiku pastrādāju arī mūzikas skolā, kur darba grafiks bija pilna darba diena trīs reizes nedēļā. Bet, tā kā man, pat vadot ansamblīti divreiz nedēļā, ne vienmēr sanāk ierasties, jo reizēm mokos ar migrēnu, ātri vien sapratu, ka tāds pilnas slodzes darbs man noteikti neder. Tāpēc esmu priecīga, ka otra skolotāja, kas vada vokālo ansamblīti, ir mana draudzene, un vajadzības gadījumā viņa var mani aizvietot. Jā, tādos gadījumos es nevis tik daudz stresoju par notiekošo, bet gan vienkārši uzreiz sāku domāt, meklēt variantus – ko tad, ja nu… Tādējādi migrēna, protams, ievieš savas korekcijas ikdienā.
– Kādi būtu tavi pamatieteikumi citiem, kas cieš no migrēnas?
– Pirmkārt – noteikti dzeriet ļoti daudz ūdens! Lai kaut nedaudz skalotu ārā to visu ķīmisko zāļu saturu. Šo es vienmēr saku arī pati sev un iespēju robežās cenšos ievērot. Un, otrkārt – pirms zāļu lietošanas, it sevišķi, ja tas ir no paša rīta un vēl nav paēstas brokastis – kaut ko noteikti vajadzētu ieēst, kaut vai jogurtu, bet labāk jau kādu veselīgu putriņu. Tas tāpēc, lai kuņģī dabiskā veidā paspētu izveidoties tāds kā apvalciņš, kas kaut mazliet, bet tomēr – aizsargātu no zālēm kuņģa gļotādas sieniņas.
Kāpēc to saku? Jo arī man pašai nākas ciest no komplikācijām, kas rodas no biežās medikamentu lietošanas. Nu jau pirms kāda laika man atklāja gastrītu, un periodiski asu sāpju dēļ, kas vērojamas kuņģī, nākas paciemoties arī slimnīcā. Tāpat arī aknām un nierēm ir milzīga pārslodze dēļ bieži lietotajiem ķīmiskajiem medikamentiem. Tāpēc sevi ir kaut nedaudz jāpasaudzē, lai gan lielo sāpju dēļ tas nemaz nav tik vienkārši. Turklāt man ļoti garšo asi, sāļi un pikanti ēdieni.
– Sanāk, ka mums, kuriem ir migrēna, sevi ir ļoti jāierobežo?
– Jā un nē. Zāles man gandrīz vienmēr somiņā ir līdzi. Bet nav tā, ka tikai tāpēc, ka man varētu būt migrēna, es sev daudz ko aizliedzu. Ja ir kas tāds, ko man ļoti gribas, es mīlu sevi palutināt. Piemēram, tikko izlecu ar gumiju pirmo reizi mūžā. Un – jēēē – man pēc tam nemaz nebija migrēnas! Arī, runājot par ballītēm – es tomēr cenšos sev neaizliegt priecāties par dzīvi. Paņemšu līdzi zāles un vajadzības gadījumā iedzeršu. Dzīve taču ir tik ļoti īsa! To vajag baudīt!
Nesaprotu arī viedokli, ka migrēna ir jāizcieš bez zālēm. Jā, protams, zāles nav veselībai labvēlīgas, taču saprotiet arī mani – es nevēlos sevi regulāri pakļaut tik nenormālām sāpēm un mokām. Esmu baudu cilvēks. Man patīk visu izbaudīt – ēdienu, vīnu, ūdeņus, pirtis, dejas. Un reizēm es patiešām sev neko neaizliedzu, lai gan zinu, ka iespējamība, ka sāksies migrēna, būs ļoti liela. Paskat – mēs šodien sēžam, runājamies, dzeram tēju, dzīve ir skaista! Jo mums šodien nav galvassāpju! (Pasmaida) Un šādu dienu dēļ ir vērts dzīvot un priecāties par to!
– Esi ar šo slimību sadraudzējusies?
– Pēdējā laikā patiešām esmu atskārtusi, ka ar migrēnu esmu tā pamatīgi sadzīvojusi. Tik tālu, ka nemaz vairs nemeklēju kādas jaunas metodes un neatsaucos uz aicinājumiem – pamēģini to, pamēģini šito. Varbūt vajadzētu, nezinu. Savā ziņā esmu šo slimību pieņēmusi. Vienreiz paklausīju ieteikumam un pāris reizes apmeklēju jogas nodarbības. Nepatika, negribu vairs. Jo arī fiziskā pārslodze, karstums un statiskie vingrojumi var būt kā trigeris. Tātad arī joga tomēr neder visiem. Un tad vēl tie dakteru paredzējumi: tas varētu mainīties, pāriet tad, kad sāksies mēnešreizes… Kad šis posms jau bija garām, nākamais teksts, ko dzirdēju – varētu mainīties, kad būs bērni. Un tad menopauze. Un tā visu laiku… Pēc savas pieredzes gan saprotu, ka pastāv ļoti minimāls procents, ka tas tiešām mainīsies. Un es varu tikai palikt pie savas sadzīvošanas.
– Kad pirms intervijas komunicējām, ieminējies, ka tev nav ne jausmas, vai maz būtu saņēmusies un no tevis nāktu iniciatīva pastāstīt par savu migrēnas stāstu, ja nupat nebūtu iznākusi grāmata “Migrēna. Izlaušanās”. Kā tieši šī grāmata tevi iedvesmoja?
– Esmu pārliecināta, ka par šo slimību ir jāinformē pēc iespējas vairāk cilvēku. Un šī ir brīnišķīga grāmata, kas palīdz mums – tiem, kam ir migrēna – justies daudz saprastākiem. Jo, lai gan ģimene un tuvinieki zina, ka tu ej cauri kam mokošam, bet, ja cilvēks pats uz savas ādas nav to piedzīvojis, ir ļoti grūti to visu tā līdz galam izprast – gan fiziskos, gan psiholoģiskos aspektus. Šī grāmata sniedz tik ļoti precīzu un padziļinātu migrēnas cilvēka portretu un sniedz ieskatu tajā, kam mēs patiesībā ejam cauri. Lasītājs tiešām var paļauties uz to, kas šajā grāmatā ir rakstīts, kā nekā – arī pašai autorei jau kopš bērnības nākas ciest no migrēnas. Pat tiem, kuriem nav ne jausmas, kas ir migrēna un kā tā izpaužas – šī grāmata sniegs lielisku ieskatu! Tā būs ļoti noderīga arī migrēnas skartā cilvēka ģimenei, radiniekiem, draugiem un kolēģiem, tāpat arī tiem, kuri cieš no jebkuras citas hroniskas kaites un/vai galvassāpēm. Dažreiz es patiešām spēcīgi aizdegos par to, ka vēl joprojām liela daļa cilvēku uzskata, ka migrēna ir kaprīze un ka tās taču ir tikai parastas galvassāpes, kas piemeklē gandrīz ikkatru no mums. Ja kādam patiešām šķiet, ka migrēna ir tikai tāda izdomāta dāmu kaprīze, tad šo grāmatu “Migrēna. Izlaušanās” noteikti ir jāizlasa!
Vienā brīdī, lasot grāmatu, bija pat tāda sajūta, ka grāmatas galvenā varone ir kāda mana ārzemju draudzene, kura ļoti interesantā veidā un izsmeļoši stāsta, kā viņai dzīvojas ar migrēnu… Lasu, un vienā brīdī pat bija tāda sajūta, ka gribas viņai atbildēt. Ņemot vērā, ka nemaz tik bieži negadās, ka satieku cilvēku, kurš iet cauri kam līdzīgam un kurš reāli cieš no šīs slimības, es sapratu, ka tas būtu neizsakāmi vērtīgi – aprunāties ar citiem migrēniķiem, dalīties savos stāstos un apmainīties pieredzēm… Tāpēc ar prieku iesaistīšos kādā no migrēnas atbalsta grupiņām!
Aicinām uz tikšanos – ja arī tev ir migrēnas pieredze, vienalga – kāda, un tu vēlies neoficiālā gaisotnē pie tējas tases vienkārši atklāti parunāties, dalīties ar savu pieredzi un uzklausīt citu stāstus, tādējādi beidzot sajūtot to, ka neesi ar šo mokošo problēmu viens, piesakies! Ir tik noderīgi beidzot satikt arī citus “savējos”, nesastopoties ar skepsi, neiecietību un neizpratni.
Ja arī tu vēlies apmeklēt šādu bezmaksas migrēniķu satikšanos, kur viena no dalībniecēm būtu arī Ieva Sutugova, raksti mums uz: [email protected]
