Dziedātāja Diona: nekad īsti nezini, no kuras puses gaidīt uzbrukumu 11
Dziedātājai un dziesmu autorei Dionai Liepiņai mobingu nācies piedzīvot pamatskolas klasēs vairāku gadu garumā. Mainot skolas un mēģinot iejusties jaunajā vidē, pieņemšanas vietā vienaudži viņai sagādājuši sāpīgus brīžus, apceļot, izzobojot par citādu dialektu un izstumjot no sava vidus. Stāvēt pāri negatīvajam un „uzaudzēt biezāku ādu” jaunajai mūziķei visvairāk palīdzējis talants un aizraušanās, ko viņa mērķtiecīgi attīstījusi. Taču, atskatoties uz situāciju ar šīs dienas acīm, viņa saka – palīdzēt noteikti varēja arī skolotāji un tas, ja par empātiju un savstarpējām attiecībām pusaudžu gados vairāk būtu runāts gan skolas biedru ģimenēs, gan mācību stundās.
Šis ir smags temats, un, ņemot vērā, ka esi to izjutusi uz savas ādas, kas ir tava pirmā asociācija un pirmā sajūta, kad tu dzirdi par mobingu skolās un to, ka kādam dara pāri?
Pirmā doma ir par to, ka negribas iet uz skolu. Noteikti tas. To piedzīvojot, tu esi tādā nepārtrauktā emociju ielokā, kad tevi kaut kas baksta un tu nevari rast harmonisku sajūtu sevī un sev apkārt.
Koncentrēties, mācīties arī ir grūtāk?
Protams, ka mācīties ir grūtāk, jo tu vienmēr domā, ko pārējie par tevi padomās, kā izturēsies pret to, ko tu izdarīsi, ko pateiksi. Ir bail kļūdīties. Piemēram, ja pateiksi nepareizu atbildi uz skolotājas jautājumu, tu nezini ar kādām sekām rēķināties, tu nezini, kurā brīdī tavi pāridarītāji tavas kļūdas var izvilkt ārā, izmantot pret tevi. Kaut vai pavisam niecīgas lietas – tās pašas atbildes stundā vai neveiklību, kas rezultējas ar kādu feilu.
Atceros, man bija posmi, kad klases un skolas biedru starpā viss kaut kā izlīdzinājās, bija mierīgi, un tad atkal viss pajuka. Tajos grūtajos posmos man varēja piesieties pat par ikdieniškām lietām.
Kāds ir tavs stāsts par mobingu? Kā tas notika, un kurā brīdī tu saprati, ka tev dara pāri?
3.klasi es pabeidzu Limbažos un no 4. klases sāku mācīties Latgalē, mazā lauku skoliņā. Iepriekš biju mācījusies pilsētas skolā, kur mēs bijām aptuveni divdesmit bērni klasē, bet te mēs klasē bijām 9 līdz 12 – skaits svārstījās. Jau pirmajā nedēļā es sapratu, ka attieksme pret mani ir kaut kāda citādāka. Tobrīd man bija 10 gadi, un lielākā atšķirība bija tas, kā es runāju, noraujot vārdiem galotnes, jo Limbažos ir tāds dialekts – tāpat kā kurzemniekiem. Un es domāju – ok, es esmu „jauniņā”, varbūt tas pāries. Sākumā tas arī nebija ļoti traki, tikai zobgalīgas piezīmes par pāris vārdiem. Bet, protams, Latgalē viņiem arī ir sava valoda, un, jā, es tajā nemācēju runāt, brīžiem nesapratu arī, ko citi saka. Tā pamazām sākās tāda manis kacināšana – ko nozīmē šis vārds, ko tas? Kā es to varēju zināt? Bet no viņu puses bija attieksme: kā tu to vari nezināt!? Tā bija vēl viena veida ņirgāšanās – ne tikai par manu valodu, bet arī savas valodas tāda kā uzspiešana. Tieši tā es to izjutu – ka man tā latgaliešu valoda tika uzspiesta. Tad vēl, protams, „Limbažu piens” vienmēr vilkās līdzi…
Tu ar to kaut kā tiki galā?
Es visu laiku to valodu centos mācīties un kaut kā jau arī pielipa, bet kopumā latgaliski runāju ļoti lauzīti. Neatceros vairs, kurā klasē tas bija, 5. vai 6., bet tas bija Dziesmu svētku gads, kad es sarunājos ar vienu meiteni, daudz jaunāku par mani, un viņa vienā brīdī pēkšņi teica: „Diona, ja tev grūti runāt latgaliski, tu vari runāt latviski!” Tad sapratu, cik ļoti cenšos visu laiku pielāgtoties videi.
Un tad bija nākamā lieta. Es ļoti patiku mūzikas skolotājai, un tas arī man bija tāds motivators – es zināju, ka divas reizes nedēļā šī skolotāja brauks uz mūsu skolu. Tie man bija kā svētki – zināt, ka es viņu satikšu un man būs mana mīļākā stunda – mūzika. Pēc tam mēs arī vienmēr ar skolotāju parunājāmies vai, ja viņai bija kāda brīva stunda un man bija laiks, es gāju pie viņas dziedāt. Viņai bija prieks ar mani sadarboties, un tas mani no tā visa sliktā nedaudz pavilka laukā. Bet vienlaikus pārējie ievēroja, ka es esmu mūzikas skolotājas „mīlulīte”, un tad sākās izņirģāšana arī par to. Daudziem attieksme pret mūziku bija tāda, ka tas nav vajadzīgs, ka tas nav nopietns mācību priekšmets, neizpratne, kāpēc mēs vispār to mācāmies. Tāpēc tas vēl vairāk pastiprināja nepatiku arī pret mani – ka es ar šo skolotāju tik labi saprotos, ka man vienmēr ir desmitnieki mūzikā, ka viņa mani arī nedaudz „bīda”. Piemēram, bija skolas ludziņas, parasti Ziemassvētkos, kur man bija galvenās lomas. Par to arī vienmēr bija kaut kādi komentāri no skolas biedru puses. Taču šīs skolotājas mudināta ar katru gadu vairāk sāku visur kur piedalīties, tai skaitā vokālistu konkursos, arī sociāli biju aktīva no kādas 7. vai 8. klases. Vēl gāju mūzikas skolā Kārsavā, tur viss bija labi, tur sabiedrība bija citādāka.
Skolā tev draugi bija? Vai biji viena – vienmēr pati par sevi?
Tā gluži teikt nevar, ka man nebija draugu. Man bija tā saucamās labākās draudzenes tajā laikā, pusaudža gados. Bet tas bija tā viļņveidīgi – uz kādu brīdi viņas ir, tad atkal nav. Vēl bija viena mana klasesbiedrene, ar kuru kādu laiku draudzējos, bet viņai uzradās cita „labākā draudzene”, un tad – es to ļoti spilgti atceros! – viņa ar to otru meiteni visu laiku sagudroja visādas nenotikušas situācijas un mani apmeloja.
Apmeloja?
Jā, un es nesapratu – kā, kāpēc? Tāpat man bija bail, ka, piemēram, atkal paslēps mugursomu. Tāda stulba sajūta, ka īsti nezini, no kuras puses gaidīt uzbrukumu. Arī skolas autobusā īsti nezini, kur labāk sēdēt, lai tevi neaiztiek, nebaksta un neuzdod kaut kādus liekus jautājumus.
Kā tu tiki ar to galā?
Īstenībā man ļoti palīdzēja mūzika. Mani pamanīja arī novadā, blakus pilsētās, Kārsavā un Rēzeknē. Es piedalījos konkursos, mani aicināja uz pasākumiem, tā teikt – es turpināju savu mūzikas karjeru, spēru nākamos soļus, jo mīlestība pret mūziku, skatuvi un dziedāšanu manī bija jau no agras bērnības. Tā dēļ izjutu skaudību no pārējo puses, bet vienlaikus tas man ļāva tam visam stāvēt pāri.
Protams, kādā 9. klasē tā pāridarīšana jau bija arī mazinājusies, bet līdz galam tas īsti tomēr nebeidzās.
Var teikt, ka patiesībā beidzās skola, nevis tevis apcelšana.
Jā, lai gan ar katru gadu tās kļuva mazāk. Iesaistījās arī mana mamma, laikam 4. klasē pirmo reizi gāja uz skolu par to runāt. Vēl pēc tam gāja, bet tas nepalīdzēja. Palīdzēja varbūt tuvāko laiku, bet ilgtermiņā tas neko nedod – notiek tā viena sapulce, kur audzinātāja klases stundā parunā par uzvedību kopumā, mani, protams, īpaši neizceļot, kas ir labi, bet visi jau saprot, par ko ir runa. Tā bija maza skola – divi stāvi, pāris kabinetu, visi visus pazīst, ir redzējuši un zina, ka Dionas mamma ir bijusi skolā. Un tad, protams, sākās apsaukāšana par „sūdzambībeli”. „Kas tu nemāki par sevi pastāvēt?” Tā ka, jā, tas ļoti nelīdzēja, viena sapulce, uzvedības izrunāšana, kuras laikā neviens īsti neklausās, spēlējas ar kaut ko citu vai pļāpā savā starpā, nevienam tas īsti „neaiziet” un patiesībā neinteresē.
Atskatoties uz to visu, tu vari pateikt, ka, piemēram, skolotājiem bija jārīkojas savādāk? Vai varbūt tu pati varēji darīt kaut ko citādi? Vai tomēr tā situācija īsti nebija atrisināma?
Noteikti bija risināma. Tā ir tāda lieta, par ko noteikti ir jārunā visiem ne tikai skolā, bet arī mājās. Nezinu, varbūt tam ir nepieciešama specifiska mācību viela. Jo tā īpaši iet runāties divatā ar pāridarītājiem – tas jau viņus tikai uzkurina, un ir vēl vairāk, ko pēc tam apspriest un apsmiet.
Proti, būtu palīdzējis nevis tas, ka tiek runāts par tavu situāciju konkrēti, bet vispār tiek mācīta empātija un saskarsmes kultūra?
Jā, tādas kopīgās lietas. Varbūt sociālajās zinībās, ētikā kaut kādi temati īpaši izcelti.
Ko tas tevī ir atstājis? Tas ir ietekmēja tavu raksturu, tavus mērķus?
Tā bija tāda sava veida „ādas audzēšana”. Ja tu kļūsti stiprāks, tu iemācies arvien labāk pastāvēt par sevi, par savu viedokli. Es arī pēc dabas esmu tāda – man ir savs viedoklis, man ir, ko teikt. Varbūt arī tas pāridarītājiem lika vēl vairāk aizsvilties, jo es ļoti bieži kaut ko teicu pretī. Ar vardarbību man īsti saskarsmes nebija, varbūt kaut kas nedaudz – bet tad, ja mani aiztika, arī es mierā nestāvēju. Piemēram, somu slēpa, nekad nevarēju zināt, kur īsti ir mana soma. Varbūt nomesta zem trepēm vai nolikta citā kabinetā, iznesta ārā vai vēl kaut kur citur nobēdzināta. Tagad domāju – iespējams, arī komunikācija ar skolasbiedriem man bija citādāka tajā ziņā, ka mana mentalitāte savā ziņā bija atšķirīga no latgaliešu mentalitātes iezīmēm.
Bet, jā, atgriežoties pie jautājuma – tas nozīmēja arī nedaudz ātrāku pieaugšanu. Vēl laikam arī to, ka Latgalē es sapratu to, ka ļoti gribu atpakaļ uz Vidzemi, uz savu dzimteni. Ļoti labi atceros – tas bija laikam pēc 7. vai 8. klases –, kad iekāpu autobusā Rīga-Limbaži un dzirdēju to valodu, tās norautās galotnes. Man pilnīgi acīs bija asaras! Es visu laiku gribēju uz turieni atpakaļ, visu laiku. Pabeidzu pamatskolu, un man uzreiz bija skaidrs, ka iešu mācīties uz Rīgu vai Rēzekni. Toreiz sanāca iet uz Rēzekni – mūzikas vidusskolu, jo iepazinos ar ļoti labu skolotāju, kura ļoti palīdzēja attīstīt manas vokālās prasmes, kā arī jau no 9. klases bija ļoti liels atbalsts.
Ja tev nebūtu bijis mūzikas, kā tev liekas, kā viss piedzīvotais tad būtu ietekmējis? Tad tu būtu varējusi tam tā stāvēt pāri, izturēt?
Es nezinu. Tas būtu daudz, daudz grūtāk, jo mūzika man uzreiz deva iespēju nokļūt citā sabiedrībā, satikt un iepazīt citādākus cilvēkus, saprast, ka visi nedara pāri.
Mūzikas vidusskolā man draugi bija, tur viss bija kārtībā. Ik pa laikam jau kādam gan paspruka: „ā, nu, ja, tu jau citādāk domā, jo tu i no Limbažiem!”, pat nedaudz cenšoties atdarināt to limbažnieku dialektu. Ar laiku jau apradu, ka tas ir tādā joku līmenī, taču tā trauma un uzplēstā rēta no pamatskolas laikiem nebija sadzijusi un brīžiem manas emocijas tikai pastiprināja. Tā vietā, lai par to pasmietos, es nevarēju valdīt apvainojumu.
Tagad tu dzīvo Rīgā.
Jā, jau gadu.
Kā ir tad, kādas sajūtas pārņem, kad aizbrauc uz Latgali?
Es tur braucu tikai tad, kad man ir koncerti. Lielākoties sajūtas ir okei, it īpaši tad, ja koncerta organizatori ir savējie. Laika gaitā latgalieši mani uzņēma. Protams, kā kurš, bet, laikam ejot, sāku just, ka mani iekļauj „savējo” vidū.
Vairs nesatiec tos cilvēkus?
Man ir saglabājusies ļoti laba draudzene no vidusskolas laikiem, kā arī ir dažas kursabiedrenes, ar kurām uzturam kontaktu.
Bet no pamatskolas ne?
Ar pamatskolu ir cits stāsts. Nesen bija salidojums. Ilgi domāju – braukt vai nebraukt. Gandrīz pieci gadi pagājuši. Aizbraucu. Pastaigā pa skolu satiku vienu no klases audzinātājām. Viņa prasīja, kā man iet. Izstāstu, ka viss labi, par daudzajiem mūzikas karjeras darbiem un sasniegumiem un to, ka pagaidām nekur nemācos. Un tad viņa saka: „Es tā reizēm skatos, ko tu saki, palasu un redzu, ka tev tāds kā zobs pret mums ir palicis, rūgtums sirdī.” Viņa to saka tādā neizpratnē, apmēram – kāpēc tu tā pret mums? Un tad es domāju – varbūt viņi vispār nav sapratuši. Šī skolotāja gan tajā laikā, kad bija lielākie saasinājumi, nebija, viņa atnāca pēc tam, bet daudzas lietas viņa arī redzēja un bija klāt. Vienmēr šķita, ka arī skolotāji konfliktu situācijās „savējos” aizstāv vairāk nekā mani, kas Latgalē dzīvo vien pāris gadus. Tad vēl tajā pašā salidojumā viena no manām tā laika „labākajām” draudzenēm, kura mani apmeloja, saka: „Diona, es redzēju tavu TikTok par mobingu un par to, ka tevi skolā izsmēja. Tiešām tā bija?” Es uz viņu skatos un domāju – nopietni?
Atvainošanās no pāridarītāju puses kaut vai tagad tev būtu svarīga?
Pirms pāris gadiem uzstājos „Dod 5” labadarības akcijā, kurā toreiz bija tēma par emocionālās vardarbības jautājumiem. Dalījos pieredzē un pastāstīju arī par visu, kas ar mani noticis. Pēc tam Instagram uzrakstīja viena bijusī klasesbiedrene – skolas laikā klases teicamniece. Viņa atcerējās notikušo un man atvainojās, ka viņi kā bērni nebija mani labi uzņēmuši. Toreiz sāku raudāt, jo tās emocijas, atmiņas un galu galā trauma manī visu laiku kaut kur bija glabājusies.
Šo atvainošanos tu novērtēji.
Jā, ļoti. Novērtēju viņu kā cilvēku vēl vairāk.
Tu pieļauj, ka tie tavi vienaudži tobrīd vispār nesaprata, ko viņi dara, cik ļoti viņi nodara tev pāri?
Jā, jo vairāk par to domāju, jo vairāk to pieļauju. Arī ņemot vērā to, kur šobrīd daļa no viņiem ir, kur nav, kādas ir viņu intereses un draugu loks. Jā, varbūt tiešām viņi tajā vecumā neko nesaprata un varbūt pat tagad nesaprot. Var jau būt, ka tā vienkārši ir bērnība, ko mēs apzināti vai neapzināti aizmirstam līdz ar visām bērnības kļūdām, ko paši sev negribam atzīt.
Kā tev liekas, kāpēc tie, kas dara pāri citiem, tā rīkojas?
Viņiem iekšēji sevī ir kaut kādas neatrisinātas lietas. Man šķiet, ka tie vairāk ir kaut kādi zemapziņas procesi, par kuriem viņi pat nenojauš. Un tikai tad, ja viņi centīsies atrast un apzināties šo sakni, kas viņiem liek rīkoties tieši tā, viņi varēs mainīt arī savu rīcību. Ja viņi to neapzināsies, ja negribēs sevi analizēt kā cilvēku un pašattīstīties, tad viņi tādi arī paliks.
Ja tu tagad redzētu kādu mobinga situāciju – vienalga, skolā, darba vietā vai kur citur –, kāda būtu tava reakcija? Kā tu ieteiktu palīdzēt gan tiem, kuriem no tā jācieš, gan arī tiem, kuri dara pāri?
Pāridarītājiem es noteikti liktu vairāk strādāt ar sevi, nevis skatīties uz citiem. Bet tiem, kuriem dara pāri, es ieteiktu būt stipriem, macīties pastāvēt par sevi un noteikti atrast lietas, kas ļauj to pārdzīvot. Vai, ja iespējams, tos pārdzīvojumus vienkārši nogriezt kā ar nazi un strādāt vai mācīties citur.
Ir jēga iet pie skolotājiem tādās situācijās, kaut ko teikt?
Ir ļoti dažādi skolotāju tipāži. Varbūt jauno laiku, šī gadsimta skolotāji varētu saprast. Padomju laiku skolotāji – kā kurš, tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka. Man laikam ir trauma par to sūdzēšanos, man nepatīk palīdzību prasīt, man arī ir ļoti bail no atteikumiem, kas iedod papildu slogu, tāpēc es gan agrāk, gan arī tagad joprojām līdz zināmam brīdim pati cenšos tikt ar visu galā. Bet es ieteiktu vērsties pēc palīdzības un pastāstīt vismaz tiem cilvēkiem, kuriem tu uzticies – ģimenei, draugiem vai kādam skolotājam. Man, piemēram, šī uzticības persona bija mūzikas skolotāja, kurai es varēju visu izstāstīt.
***
Diona ir vēstnese kampaņai „Apturēsim mobingu skolās!”, ko īsteno “Procter & Gamble” zīmols „Head&Shoulders” sadarbībā ar sociālo uzņēmumu „Esi/emocionālā, sociālā intelekta centrs” ar mērķi novērst mobingu Latvijas skolās.
Līdz 2. oktobrim ikvienā tirdzniecības vietā iegādājoties jebkuru „Head&Shoulders” produkcijas pudeli, tiek veikts ziedojums viena skolēna sociāli emocionālo prasmu pilnveidošanai. Par kampaņā iegūtajiem līdzekļiem “Esi/centrs” vismaz 100 skolām visā Latvijā nogādās speciāli veidotus grāmatu un mācību materiālu komplektus, kā arī apmācīti treneri vadīs nodarbības klasēm un notiks pedagogu apmācību kurss. Vairāk par kampaņu lasiet “Esi/centrs” mājas lapā.
