Dziedātāja Agnese Kuplēna Odesā uzmeklē dzimtas saknes 0
Aizvadītā vasara liepājniecei, pasākumu organizatorei, pasākumu vadītājai un dziedātājai Agnesei Kuplēnai bija emocionāliem piedzīvojumiem bagāta, – kopā ar radiem viņa ciemojusies vectēva Sergeja dzimtajā pusē Ukrainā, Odesā.
Tā jaunajai sievietei nebija pirmā viesošanās vectēva zemē – viņa apciemojusi jau bērnībā. Un Agnesei ir arī doma reiz pieķerties sen lolotam sapnim un uzrakstīt grāmatu par savas dzimtas izcelsmi un līkločiem.
“Vecmāmiņai Annai Emīlijai un vectētiņam Sergejam šīs bija otrās laulības. Vectētiņš visu mūžu ir dzīvojis Odesā, un arī viņa pirmā sieva bija odesiete. Bet viņa nomira. Opis bija vientuļais tēvs, viņam bija meita Larisa no pirmās laulības. Savukārt mana vecmāmiņa bija precējusies ar puisi, kurš pašā Otrā pasaules kara sākumā aizgāja bojā. Tā kā viņa bija palikusi divatā ar savu mammu, viņām kaimiņi vai draugi bija sastāstījuši, ka jāmūk prom no Latvijas kara laikā, jāevakuējas uz Krieviju. Liepāja šai briesmīgajā laikā tika ļoti bombardēta, un cilvēki devās projām no dzimtās vietas,” stāsta Agnese.
Savukārt vectēvs bijis ielikts cietumā Kotrasā, jo, liels balamute būdams, pastāstījis “nepareizu” anekdoti. “Kad vectēvu izlaida no cietuma kara beigās, viņš Krievijā iepazinās ar skaisto Anniņu, ar kuru izveidojās mīlestība līdz mūža galam Turpat, Krievijas plašumos, Kotrasas slimnīcā piedzima viņu pirmā kopīgā meita Helēna,” stāsta Agnese.
Jaundibinātā ģimene vairākus nodzīvojusi Odesā – vecātēva dzīvoklītī Moldavankas rajonā, bet tad Agneses ome vairs nav gribējusi palikt svešumā, un tieši tajā naktī, kad ģimene atbrauca uz Liepāju, piedzima Agneses mamma Valentīna.
Dzimtas izzinātāja teic: esot liels gandarījums, ka ģimene šovasar saņēmās un aizbrauca tik tālu ceļu. Galvenais prieks par to, ka mazmazbērni iepazina dzimtas saknes – pilnīgi citu laikmetu, mentalitāti un jaunajai paaudzei svešu pasauli.
Agnesei vasaras viesošanās bijusi kā atgriešanās bērnībā, jo vecaistēvs ģimenei nozīmējis ļoti daudz. Tagad jau viņš sen ir miris un kopā ar mīļoto Anniņu atdusas Līvas kapos.
“Tas mums bija arī emocionāli skaists brauciens. Visbrīnišķīgākais brīdis bija tad, kad aizbraucām uz vecātēva bērnības mājām Moldovankas rajonā, kur viņš izaudzis, un mums atļāva izstaigāt vecātēva dzīvokli. Sajūtas jau tā īsti nevar aprakstīt- tās bija ļoti emocionālas,” teic ceļotāja.
Vecātēva mājā satikušies ar radiem, un viena no radiniecēm bija līdzi paņēmusi vecātēva rakstītās vēstules – to bijis daudz, jo Odesa vecajam vīram bijusi ļoti, ļoti mīļa.”Bet vecmāmiņu viņš mīlēja vairāk par dzimto vietu, tāpēc piekrita dzīvot Liepājā,” stāsta Agnese un piebilst, ka vectēvs visu mūžu rakstījis dzeju gan par Odesu, gan Liepāju.
“Stāvējām opīša sētā zem viņa logiem un viena tante nolasīja vecātēva pirmo dzejoli, kad viņš tikko bija ieradies sievas dzimtajā pilsētā. Tas bija ļoti skaisti,” atceras mazmeita.
